Lieta Satversmes tiesā ierosināta pēc divdesmit Saeimas deputātu pieteikuma. Tajā apstrīdētas tiesību normas, kuras likumdevējs pieņēma pēc Satversmes tiesas spriedumiem lietās Nr. 2019 24 03 un Nr. 2019 25 03. Ar šīm normām noteikts minimālo ienākumu slieksnis, kā arī tā pārskatīšanas kārtība.
Lietā sākotnēji apstrīdētās normas bija spēkā līdz 2023. gada 30. jūnijam un noteica zemāko minimālo ienākumu slieksni – 109 euro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 euro pārējām personām mājsaimniecībā, kā arī paredzēja šā sliekšņa pārskatīšanas regularitāti – ne retāk kā reizi trijos gados. 2023. gada 8. martā Saeima pieņēma grozījumus sākotnēji apstrīdētajās normās, un tie stājās spēkā 2023. gada 1. jūlijā. Apstrīdētās normas šobrīd spēkā esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un zemāko robežu – 20 procenti no ienākumu mediānas –, kā arī to, ka šis slieksnis tiek pārskatīts katru gadu.
Satversmes tiesa secināja, ka sākotnēji apstrīdētās normas ir izteiktas jaunā redakcijā un tādējādi atzīstamas par spēku zaudējušām. Tomēr tiesai bija nepieciešams pārliecināties par to, vai ar apstrīdētajām normām radītā tiesiskā situācija ir mainīta pēc būtības. Satversmes tiesa atzina, ka minētais jautājums ir sociāli nozīmīgs un skar būtiskas sabiedrības intereses. Lai gan likumdevējs sākotnēji apstrīdētās normas ir grozījis, tās joprojām paredz kārtību, kādā nosakāms minimālo ienākumu slieksnis. Tādējādi tās regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības. Līdz ar to Satversmes tiesa nolēma, ka tiesvedība lietā nav izbeidzama un ir vērtējama gan sākotnēji apstrīdēto normu, gan jauno apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam.
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs pats gan sākotnēji apstrīdētajās normās, gan jaunajās apstrīdētajās normās ir noregulējis būtiskākos ar minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanu saistītos jautājumus un paredzējis objektīvu minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi.
Vērtējot, vai likumdevējs ir izpildījis pienākumu regulāri pārskatīt minimālo ienākumu slieksni, Satversmes tiesa atzina, ka ar jaunajām apstrīdētajām normām ir nodrošināta minimālo ienākumu sliekšņa regulāra pārskatīšana, jo tas tiek balstīts uz aktuālākajiem likumdevējam pieejamiem datiem par ienākumu mediānu. Savukārt ar sākotnēji apstrīdētajām normām likumdevējs nebija nodrošinājis minimālo ienākumu sliekšņa regulāru pārskatīšanu, jo bija pieļāvis to, ka minimālo ienākumu slieksnis tika balstīts arī uz tādiem datiem, kuri iegūti pirms pieciem gadiem. Tādēļ Satversmes tiesa atzina, ka sākotnēji apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.
Attiecībā uz jaunajām apstrīdētajām normām Satversmes tiesa vērtēja, vai minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai personai rada iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, un pārbaudīja, vai garantēto minimālo ienākumu pabalsta apmērs kopā ar citiem atbalsta pasākumiem nodrošina Satversmes tiesas iepriekšējos spriedumos atzīto pamatvajadzību – pārtikas, apģērba, mājokļa, medicīniskās palīdzības un pamatizglītības, kā arī iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē – apmierināšanu. Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs gan ir noteicis atbalsta pasākumus atsevišķu pamatvajadzību nodrošināšanai minimālā apmērā, tomēr nevar atzīt, ka ikvienai trūcīgai personai būtu pieejams visu tās pamatvajadzību apmierināšanai pietiekams atbalsts. Līdz ar to jaunajās apstrīdētajās normās paredzētā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina ikvienai trūcīgai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Tādēļ Satversmes tiesa atzina, ka arī jaunās apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.
Satversmes tiesa vērsa uzmanību uz to, ka joprojām nav izveidota tāda sociālās palīdzības sistēma, kas nodrošinātu pārredzamu atbalsta sniegšanu, lai gan pašvaldībām, gan arī politikas veidotājiem un pašam likumdevējam būtu pieejama informācija par trūcīgām personām sniegtā atbalsta apmēru un efektivitāti. Turklāt sociālās palīdzības sistēmas uzdevums ir palīdzēt trūcīgām personām saviem spēkiem izkļūt no nabadzības slazda, tomēr tai nevajadzētu radīt tādus apstākļus, kas mazinātu trūcīgu personu vēlmi pašām līdzdarboties sociālās drošības sistēmas ietvaros savu pamatvajadzību apmierināšanai un uzlabot savus dzīves apstākļus.
Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, Satversmes tiesa secināja, ka sākotnēji apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža novestu pie tiesiskās nestabilitātes un būtu pretēja sociālās palīdzības mērķim. Savukārt attiecībā uz jaunajām apstrīdētajām normām Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējam ir jāievieš tāda sociālās palīdzības sistēma, kas nodrošinātu pārredzamu, efektīvu un mērķētu atbalsta sniegšanu, turklāt izmaiņas ir jāsaskaņo ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam. Tādēļ Satversmes tiesa atzina, ka ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka jaunās apstrīdētās normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā. Līdz ar to jaunās apstrīdētās normas Satversmes tiesa atzina par spēkā neesošām no 2025. gada 1. janvāra.
