Nolūkā pārbaudīt, cik pamatots ir bijis DAP 2022. gada 1. aprīlī pieņemtais lēmums par īpaši aizsargājamas sugas brūnā lāča (Ursus arctos) sugas indivīda – Valkas-Gulbenes pusaugu lācēna – pasludināšanu par sabiedrībai bīstamību un eitanizējamu, Dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrība „Animal Rights Association B. & T.” (Biedrība) 2022.gada 6.aprīlī bija vērsusies DAP ar informācijas pieprasījumu par 2022.gada 1.aprīlī DAP veikto lāča ieguvi, tostarp lūdzot izsniegt gan pašu lēmumu ar tajā ietverto argumentāciju, gan informāciju par piesaistītajiem ekspertiem, kuri ir līdzdarbojušies konkrētajā procesā, kas noslēdzās ar lāča eitanāziju.
Tomēr DAP minēto informāciju biedrībai atteica izsniegt, pamatojot to ar ierobežotas pieejamības nosacījumu un pieprasītās informācijas izmantošanas mērķa detalizēta izklāsta trūkumu, tā vietā biedrībai piedāvājot īsu pārstāstu par pieņemto lēmumu. Arī Vides pārraudzības valsts birojs (Birojs), kur biedrība šo DAP lēmumu bija apstrīdējusi, ne Vides aizsardzības likumā, ne arī Orhūsas konvencijā noteikto nav respeketējis. Biedrībai nācās biroja lēmumu pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā, un, lai gan birojs bija lūdzis tiesai biedrības pieteikumu noraidīt, tiesa uzskatīja šādu biroja prasību par nepamatotu.
Attiecīgi ar 2023.gada 6.jūnija Administratīvas tiesas spriedumu (Lieta Nr.A420243422) DAP tika uzlikts par pienākumu izsniegt Dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrībai „Animal Rights Association B. & T.” DAP 2022.gada 31.marta lēmumu Nr.3.6/1870/2022-N „Par atļauju aizsargājamās sugas indivīda brūnā lāča Ursus arctos ieguvei” un DAP ģenerāldirektora 2021.gada 20.oktobra rīkojumu Nr.1.1/228/2021 „Par starpresoru ekspertu operatīvās grupas izveidi”.
Tiesas sprieduma Motīvu daļā norādīts, ka sabiedrības tiesības saņemt vides informāciju, kas paredzētas Orhūsas konvencijā un nostiprinātas Vides aizsardzības likuma 7.pantā, noteiktas tādēļ, lai tā varētu piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā, kā arī kontrolēt valsts pārvaldes pieņemto lēmumu atbilstību vides prasībām.1
Tiesas spriedumā arī teikts, ka atšķirībā no Informācijas atklātības likumā ietvertā regulējuma Vides aizsardzības likuma 7.panta trešā daļa arī noteic, ka vides informācijas pieprasītājam nav jāpamato, kādam nolūkam šī informācija nepieciešama, un vides informācijas pieprasīšanas nolūks lielā mērā izriet jau no pieprasītās informācijas rakstura.
Attiecīgi tiesa ir atzinusi, ka iestāžu apsvērums neizsniegt biedrībai prasīto informāciju, jo nav tikuši detalizētāk atklāti mērķi šādas informācijas pieprasīšanai, ir bijis nepamatots. Attiecībā uz vides informāciju, kura konkrētajā gadījumā ietver gan lēmumā par lāča eitanāziju minētos motīvus, gan informāciju par starpresoru ekspertu operatīvās grupas sastāvu, šāds mērķis detalizētāk biedrībai nav bijis jānorāda. Vienlaikus teik norādīts, ka biedrības interese iegūt pieprasīto informāciju ir vērtēta kā būtiska, jo tā objektīvi ir nepieciešama, lai izvērtētu vides prasību ievērošanu procesā, kas noslēdzies ar lāča eitanāziju. Lai pārliecinātos par pieņemtā lēmuma atbilstību normatīvajiem aktiem, ir nepieciešams izvērtēt konkrētā lēmuma pamatojumu. Un, ņemot vērā, ka lēmums par lāča eitanāziju ir pamatots, tostarp ar starpresoru ekspertu operatīvās grupas pieņemto lēmumu, arī informācija par šīs ekspertu grupas sastāvu tiek vērtēta kā nepieciešama, lai pārliecinātos, cik pamatoti ekspertu izdarītie secinājumi ir tikuši ņemti vērā. Tiesa uzsvērusi, ka pārliecināties par lēmuma pamatojumu, kas konkrētajā gadījumā ir vērtējams kā vides informācija, var, tikai iepazīstoties ar pašu lēmumu.
Šis tiesvedības process cita starpā atklājis par dabas aizsardzību atbildīgās valsts iestādes pretdarbošanos valstij saistošajam un starptautiskajos likumos noteiktajam atklātības principam vides jautājumos. DAP centieni liegt sabiedrībai piekļuvi vides informācijai, aizvien nostiprinot pieņemto lēmumu slepenības režīmu vides jautājumos, ir vērtējams kā bezprecedenta gadījums atjaunotās Latvijas vēsturē, kas ir pretrunā ar labas pārvaldības principiem un grauj valsts pārvaldes iestāžu uzticamību sabiedrībā.
1”Noteikumi par vides informācijas izsniegšanas veidu ir ietverti arī Orhūsas konvencijā. Atbilstoši konvencijas 4.panta 1.punkta b) apakšpunktam katra puse nodrošina to, ka, atbildot uz lūgumu sniegt vides informāciju, valsts iestādes sabiedrībai dara pieejamu lūgto informāciju, tostarp to dokumentu kopijas, kuros ir attiecīgā informācija, prasītajā formā, izņemot gadījumus, kad valsts iestādei ir pamatots iemesls attiecīgo informāciju darīt pieejamu citā formā vai attiecīgā informācija jau ir publiski pieejama citā formā. Skaidrojot minēto konvencijas normu, ir uzsvērts, ka iestādei ir jānodrošina informāciju saturošo dokumentu kopijas, nevis iestāžu sagatavoti informācijas kopsavilkumi vai izvilkumi (Orhūsas konvencija: piemērošanas ceļvedis. Dānija, 1998., 54.lp., pieejams: https://www.unece.org/fileadmin/DAM/env/pp/implementation%20guide/english/part2.pdf).
