Biedrības uzsver, ka neilgā laikā šis valstī ir jau trešais ārkārtas gadījums, kurā atkārtoti pieredzam, ka atbildīgajiem dienestiem trūkst jelkāda rīcības algoritma situācijās, kad nepārdomātas un pat kaitnieciskas darbības dēļ ir galēji apdraudēti un iet bojā īpaši aizsargājamas savvaļas sugas indivīdi, šajā gadījumā – trīs lācēni. Kā varam vērot publiskajā telpā, netiek darīts nekas, lai noskaidrotu notikušā patiesos cēloņus un vaininiekus, lai arī tas būtu viens no priekšnoteikumiem iespējami plašākas sabiedrības izglītošanai un tam, ka tamlīdzīgas traģiskas situācijas neatkārtotos.
Dabas aizsardzības institūcijas rīkojas gluži pretēji – ne tikai neiedziļinās notikušā būtībā, bet arī maldina plašāku sabiedrību. Tā brīdī, kad publiskajā telpā jau nonākusī informācija vēsta, ka ne jau saimnieciskās darbības traucējums - meža kopšanas darbi – ir iespējamais lāču mātes aizbiedēšanas cēlonis, bet gan, iespējams, dzinējmedību traucējums, tad pat nedēļu pēc notikušā sabiedrība joprojām tiek turēta neziņā gan par patieso kaitnieciskā nodarījuma izraisītāju, gan par to, vai tā dēļ nelaimē atstātiem īpaši aizsargājamas sugas dzīvnieka mazuļiem kāda valsts institūcija pievērsusi jebkādu uzmanību, vai ir uzņēmusies atbildību. Nav arī zināms, vai par mednieku skolas “Taurs” absolventa – mednieka, kurš filmējis lāču midzeni ar lācēniem, pastrādāto likumpārkāpumu ir ierosināts kāds process. Tāpat nav nekādas informācijas par atbilstošā veidā veiktiem kontroles pasākumiem, vietas monitorēšanu, tajā skaitā paredzot tās norobežošanu un aizsardzību no nevēlamas cilvēku klātbūtnes.
Pēc 2022.gada notikuma ar Gulbenes – Valkas lācēniem, kad ar Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) lēmumu par bīstamu tika pasludināts no cilvēku kaitnieciskas rīcības cietis pusaugu lācēns un dzīvnieks tika eitanizēts, biedrība “Animal Rights Association B&T” Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas īpaši izveidotā darba grupā nemedījamo savvaļas dzīvnieku draudu un normatīvo trūkumu novēršanai ir neatlaidīgi aicinājusi DAP īpaši pievērsties sabiedrības izglītošanas virzienam šajā jomā, mudinot izstrādāt speciālu komunikācijas aktivitāšu plānu, kas būtu orientēts uz atsevišķām mērķgrupām. Tāpat darba grupas pārstāvji aicināja pārņemt citviet aprobētus un speciālistu atzītus ārvalstu apmācības modeļus, piesaistot atzītus lāču uzvedības ekspertus un praktiķus. Taču no DAP puses bija vērojams izpratnes trūkums par plašu sabiedrības informēšanu un izglītošanu – galveno prioritāti cilvēka un savvaļas sugu līdzāspastāvēšanas un sabiedrības drošības nodrošināšanai, kā arī nevēlēšanās ar to profesionāli nodarboties. Attiecīgi šobrīd jau pieredzam nākamo gadījumu, šoreiz ar īpaši aizsargājamas sugas mazuļu, iespējams, nolemšanu bojāejai.
Dabas aizsardzības organizācijas pieprasa, lai beidzot sekotu aktīva un atbilstoša rīcība un valstī tiktu uzsākta strauja esošās dabas aizsardzības sistēmas maiņa. To, ka tas ir nepieciešams, pierāda arī Eiropas Komisijas pārmetumi Latvijas valstij gan par aizsargājamo savvaļas sugu ilgstošu aizsardzības mērķu nenoteikšanu aizsargājamās dabas teritorijās, gan par Natura teritoriju nepietiekamību un ilgstošu to patieso mērķu nenoteikšanu, gan par nesakārtotiem normatīviem un neatbilstošu Dzīvotņu direktīvas piemērošanu lielo plēsēju pārvaldībā.
