Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pasaulē mentori ir katrā darbavietā, un šī prakse Latvijai ir ļoti nepieciešama. Nereti mentora darbā viena no galvenajām vajadzībām ir nepieciešamība otru iedrošināt.
FOTO: SXC
Parasti ar terminu "mentors" mēs saprotam audzinātāju vai padomdevēju, kura pieredze un zināšanas ir noderīgas, lai ar tām palīdzētu otram darbā. Mentorings ir nozīmīga biznesa jomas sastāvdaļa, bet var izpausties arī citās jomās, piemēram, izglītībā. Pedagogs var būt padomdevējs ne tikai skolēniem, bet arī saviem jaunajiem kolēģiem vai pedagoģijas studentiem - praktikantiem.
Amats ieviests profesiju klasifikatorā
Amats "skolotājs mentors" kopš 2012.gada ir iekļauts Profesiju klasifikatorā, un Latvijai tā vēl ir salīdzinoši jauna joma. Atbilstoši MK noteikumiem Nr.363 "Noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveides kārtību", lai pedagogs kļūtu arī par mentoru, tam nepietiek ar augstāko pedagoģisko izglītību, bet papildus jāapgūst B programma skolotāja mentora programmā, kas ir 72-80 stundu apjomā. Sakarā ar to, ka arods iekļauts Profesiju klasifikatorā, skolas direktors mentoram stundas var arī tarificēt.
Spēcīgāko grūdienu profesijas skolotājs mentors attīstībā, kā arī tās ieviešanu klasifikatorā deva projekts, ko līdz ar sadarbības augstskolām un Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansiālu atbalstu īstenoja Latvijas Universitāte. Projekts "Inovatīva un praksē balstīta pedagogu izglītības ieguve un mentoru profesionālā pilnveide" savu darbību noslēdza pagājušogad. Kā viens no projekta mērķiem skanēja: "Katrā skolā vismaz viens mentors." Tā rezultātā ir izveidota un visiem interesentiem pieejama arī datubāze, kur pēc brīvprātības principa reģistrējušies tie pedagogi, kas pēc kursiem saņēmuši sertifikātu. Tie ir vairāk nekā 900 skolotāju.
Projekta vadītāja un Latvijas Universitātes Pieaugušo pedagoģiskās izglītības centra vadītāja Māra Pušpure informē: neraugoties uz to, ka vērienīgais projekts ir noslēdzies, par mentoru skolotāji var mācīties joprojām. Tiesa, par maksu, jo valsts finansējums konkrētajam projektam tika virzīts caur ESF fondu. Šobrīd par šiem kursiem jāmaksā pašiem skolotājiem, mācību iestādei vai arī pašvaldībai – pēc izvēles un finanšu iespējām, ja ir vēlme skolā ieviest šādu praksi. Kursi parasti ilgst pusgadu.
Skolotāja mentora darbības laukā ietilpst ievadīt darbā jaunos skolotājus, ieviest skolā inovācijas un vadīt pedagoģiskās prakses. Jāņem vērā: ja par darbības pamatu izvēlas tieši studentu prakses vadīšanu, tad ir jābūt studentam, ko mentorē un par kuru apraksta šo darbību. Tā kā pedagoģijas studentiem obligāta prasība ir mācību prakšu iziešana, tad veiksmīgāks prakses vadītājs būtu tieši mentors, jo viņš ir speciāli tam sagatavots un zina, kas jādara un kā jāpalīdz praktikantam. Tas ir iemesls, kāpēc M.Pušpure iesaka arī pašiem pedagoģijas studentiem ņemt vērā šādu iespēju un par prakses vadītājiem izvēlēties tos mentorus, kas ir pieejami datubāzē un ir izgājuši apmācības.
Tomēr jāuzsver, ka ne visi kursu beidzēji šobrīd aktīvi darbojas kā mentori, piemēram, ir sapratuši, ka tas nav viņu aicinājums.
Skolotāja mentora darbība praksē – pienākumi līdzīgi ikdienai
M.Pušpure norāda, ka ne tikai skolotāji, bet arī direktori izvēlas būt par mentoriem. Šādu direktoru mentoru var sastapt Balvu Amatniecības vidusskolā. Mācību iestādes direktore Sarmīte Cunska jau otro gadu ar papildu slodzi darbojas šajā amatā. Viņa saka: "Es esmu skolas direktore, man ir liels darba stāžs. Mentora darbība - tas jau ir tas, ko tu katru dienu tāpat dari – palīdzi cilvēkiem." Šim uzdevumam mentors izveido speciālu dienasgrāmatu, kura tiek iedalīta mēnešos un tiek atzīmēts, kad pēc padoma ir vērsies kāds skolotājs, kad meklēts problēmas risinājums. Skolotājs, kurš ir vērsies pie mentora, pats arī pierādījumam dienasgrāmatā parakstās.
S.Cunska uzsver: pasaulē mentori ir katrā darbavietā, un šī prakse Latvijai ir ļoti nepieciešama. Tomēr, tā kā šie papildu pienākumi prasa arī finansējuma pārdali, tad direktore pieļauj, ka Latvijas skolās jau tāpat pedagogi zināmā mērā nodarbojas ar mentoringu, tikai nesaņem par to samaksu. Tajā pašā laikā viņa akcentē, ka šie papildu pienākumi prasa daudz darba: "Ja cilvēks nāk ar kādu problēmu, tu nevari to ātri izrunāt un skriet projām. Viņš nāk ar savu sāpi. Tev ir jāiedziļinās." Šobrīd vidusskolā darbu uzsācis jauns sociālais pedagogs, tāpēc direktore ar viņu strādā padziļināti – iedrošina darbam.
"Ir skolotāji, kuriem pirmo gadu ir audzināmās klases, un man liekas, viņi ir tīri priecīgi, ka es viņus tā pabakstu un viņiem ir, ar ko aprunāties."
Lai gan biežāk mentora darbs būs piemērots skolotājam ar pieredzi, par mentoru kļūt var arī jaunie skolotāji. Piemēram, S.Cunska novērojusi, ka mentora kursus apmeklējuši arī jaunie pedagogi, kuru darba pieredze ir četri vai pieci gadi. Mentors var būt arī kāds, kuram ir specifiskas zināšanas, piemēram, informātikas pasniedzējs, kas pārējos skolotājus apmāca darbā ar datoru vai izpalīdz, ja notikusi kāda kļūme, viņa norāda.
Mentora darbā liela loma ir saskarsmē, iedrošināšanā un tīrā psiholoģijā – cilvēku motivēšanā un uzmundrinājumā rīkoties. S.Cunska stāsta, ka skolā visi zina, ka viņa ir mentore, pie kuras var vērsties neskaidrību gadījumā. Pirmajā gadā direktorei bija viens mentorējamais, šobrīd tie ir jau vairāki pedagogi, kas pastāvīgi vēršas pēc padoma. "Ir skolotāji, kuriem pirmo gadu ir audzināmās klases, un man liekas, viņi ir tīri priecīgi, ka es viņus tā pabakstu un viņiem ir, ar ko aprunāties."
Palīdzēt talantīgiem skolēniem – aicinājums
Par mentoru var kļūt arī augstskolas pedagogs, kurš palīdz studentiem attīstīt savas spējas konkrētā jomā. Piemēram, darbā ar talantīgiem studentiem starptautiskajās olimpiādēs un veicināt to interesi izvēlēties iegūt augstāko izglītību nozarē. Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas katedras laboratorijas vadītāja Skaidrīte Pakule ar šāda veida mentoringu nodarbojas jau ilgus gadus, bet uz starptautiskajām olimpiādēm skolēniem līdzi brauc kopš 2000.gada. Tā kā starptautisko olimpiāžu saturs ir nesalīdzināmi augstākā līmenī nekā valsts olimpiādēs, tad mentoru uzdevums ir palielināt valsts olimpiāžu līderu zināšanu līmeni un palīdzēt tēmu izpratnē tiem skolēniem, kas to vēlas.
Pēc valsts olimpiādes nākamā ir Baltijas valstu, kur spēkiem mērojas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas skolēni. S.Pakule uzsver, ka skolēniem, kuri vēlas gūt panākumus šajā pārbaudījumā, ir jābūt ar neparastāku domāšanu. Šeit runa nav tikai par informācijas apgūšanu, bet arī par spēju orientēties nestandarta situācijās. To arī skolēniem palīdz apgūt augstskolu mentori.
Interesi par ķīmiju skolēniem veicina LU Ķīmijas fakultātes Ķīmijas didaktikas centrs. Tas izveidots 1993.gadā ar pamatmērķi – radīt skolēnos interesi par ķīmijas nozari. S.Pakule norāda, ka ne visi skolēni atsaucas uzaicinājumam, jo gadās, ka skolēns dzīvo tālu no Rīgas un ne vienmēr tam ir iespējas vai pacietība iesaistīties. Paliek uzņēmīgākie un tie, kam tas vairāk interesē. "Jaunieši ir ļoti dažādi. Ir talantīgi un ļoti uzņēmīgi, bet tiem skolēniem, kas grib piedalīties olimpiādē, ir jāapgūst ķīmija augstākā līmenī, un tas jādara pietiekami ātri. Laiks nereti ir ierobežots. Uzdevumi starptautiskajās olimpiādēs atšķiras arī atkarībā no tā, kurā valstī tā notiek," stāsta S.Pakule.
Viņa secina, ka augstskolas pedagogam būt mentoram ir drīzāk aicinājuma jautājums, jo nopelnīt par to nevar. S.Pakule arī norāda, ka mentori nereti uztur kontaktus ar saviem bijušajiem skolēniem. Piemēram, Ķīmijas fakultāti brīvdienās apciemo bijušie izglītojamie, nu jau Kembridžas studenti, kas dalās ar inovācijām un idejām, kas apgūtas prestižajā augstskolā, un palīdz tās ieviest arī LU Ķīmijas fakultātes ikdienā.
