Tas ir liels darbs – 80 gadus pēc ģenerāļa Kārļa Goppera nāves sagatavot šādu izdevumu ar tik daudziem materiāliem. Tas ir bijis darbs desmitu gadu garumā, un rezultāts ir atbilstošs – tā ir grāmata par Latvijas patriotu, par Latvijas demokrātu, par Latvijas karavīru. Mums ir daudz cilvēku, kuri ir piedalījušies Latvijas valsts tapšanā pirms Latvijas okupācijas, bet ģenerālis Kārlis Goppers ir izcils un vienreizējs tajā nozīmē, ka viņam bija divi darbības virzieni: viņa profesionālā darbība kā karavīram un viņa brīvprātīgais, sabiedriskais darbs Latvijas skautu vadībā.
Vēl 19. gs. beigās viņš iestājās cariskās Krievijas toreizējā armijā, lai kļūtu par profesionālu karavīru. Strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, jo bija apveltīts ar izcilām vadības spējām. Lai taptu par ģenerāli, šādas vadības spējas bija nepieciešamas. Tās viņam piemita – tas bija panākumu pamats.
Kārlis Goppers piedalījās I Pasaules karā, gan ne latviešu strēlniekos, bet vispārējā cariskās Krievijas armijā, vēlējās tikt pārcelts uz strēlniekiem, taču tas netika atļauts. Tad sākās Februāra revolūcija, pēc tam Oktobra revolūcija, un viņš bija viens no tiem, kurš ļoti skaidri saskatīja politisko kontekstu abām revolūcijām. Viņš redzēja, ka cariskās Krievijas monarhija sabrūk, un tas arī bija pareizi no viņa viedokļa. Bet viņš arī saprata, ka uz monarhijas drupām rodas jauna, vēl bīstamāka diktatūra, un tāpēc, izmantojot savas profesionālās spējas un karavīra prasmes, viņš pievienojās tiem spēkiem, kuri cīnījās pret komunistisko režīmu. Krievijā, Jaroslavļas sacelšanās laikā viņš bija viens no tās vadītājiem.
Mēs, protams, zinām vēstures rezultātu – šie mēģinājumi jauno antidemokrātisko spēku likvidēt neizdevās. Tad viņš caur Sibīriju, kā viena daļa no latviešu karavīriem ar Imantas pulku, caur Tālajiem Austrumiem nonāca Latvijas armijā, un pašos beidzamajos Neatkarības kara mēnešos pievienojās Latvijas armijas karaspēkam un Neatkarības kara noslēgumam.
Pēcāk turpināja savu darbību kā karavīrs, bija Rīgas garnizona priekšnieks, bija Vidzemes divīzijas komandieris līdz savai atvaļināšanai vecuma dēļ 1934. gadā. Taču vienlaicīgi viņa sirds kopš neatkarības nodibināšanas piederēja skautiem – viņš bija pirmais un vienīgais skautu prezidents, ieliekot šajā sabiedriskajā darbā visu savu sirdi, jo zināja, ka skautu darbošanās ir ļoti svarīga visai sabiedrībai un Latvijas valstij, audzinot jaunos patriotus.
Skautiem un gaidām viņš veltīja daudz sava laika ārpus dienesta. Šī kustība turpinājās arī pēc Latvijas okupācijas trimdā, viņa vārds bija ļoti labi zināms, un arī es savā laikā esmu piedalījies kādā no nometnēm, kur jaunie trimdas latvieši turpināja skautu un gaidu kustību, līdz kustība pēc neatkarības atjaunošanas turpināja savu darbību Latvijā.
1940. gadā pēc Latvijas valsts okupācijas viņš no okupantu puses tika apcietināts un notiesāts uz nāvi par diviem viņam inkriminētiem noziegumiem – ka viņš Krievijas pilsoņu kara laikā bija cīnījies pret komunistiem, un par savu darbību kā skautu prezidents.
Ir daudz skautu un gaidu organizāciju pasaulē, bet man šķiet, ka viņš varbūt ir vienīgais, kurš par savu darbību ir notiesāts uz nāvi. Spriedums tika izpildīts 1941. gada martā. Savu dzīvi viņš noslēdza kā Latvijas valsts patriots un moceklis un gāja bojā par savu darbību Latvijas valstij. Līdztekus izcilai profesionālajai un sabiedriskajai darbībai arī viņa tēls bija tāds, kas palika Latvijas sabiedrības atmiņā.
Kārlis Goppers ir ļoti spilgta personība Latvijas vēsturē, un ir ļoti labi, ka tagad varēsim grāmatā izlasīt par viņu vairāk. Liels paldies vēlreiz visiem – tuviniekiem, izdevumu autoriem un sagatavotājiem!
