DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
08. oktobrī, 2021
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Valsts pārvalde

Egila Levita uzruna konferencē “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai”

Labrīt visiem Rīgas pilī un visiem, kuri skatās mūs tiešsaistē!

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja!

Cienītā izglītības un zinātnes ministre!

15. oktobris kopš šī gada ir ierakstīts Latvijas valsts kalendārā kā Valsts valodas diena. Šīs dienas ieskaņā mums šķita nozīmīgi iedibināt tradīciju lietišķi, uz rīcību vērsti un ik gadu pārbaudīt, cik stipras ir valsts valodas pozīcijas, kā valoda attīstās, kas to sekmē un kas to kavē.

Kāpēc Latvijas tautai un valstij ir tik nozīmīga latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda? Kāpēc igauņiem ir nozīmīga igauņu valoda? Frančiem – franču?

Jo valoda ir viens no centrālajiem elementiem, kas veido katras nācijas un katras valsts īpašo patību vai identitāti. Kad latvieši 1918. gadā izmantoja tautu pašnoteikšanās tiesības, lai dibinātu savu valsti, bija jāatbild uz jautājumu, kas ir tie “paši”, kuri grib pār sevi noteikt.

Valsts dibinātāji atsaucās uz tiesībām kā nedalāmu, valstisku vienību apvienot tās zemes, kur izsenis dzīvoja latvieši. Kaut arī gadsimtu gaitā šīs zemes nonākušas dažādu valstu varā, kaut arī atradās dažādu kultūru ietekmē, kaut arī pastāvēja atšķirīgi valodas paveidi vai izloksnes, Kurzemi, Vidzemi Zemgali un Latgali vienoja tas, ka tur pamatā dzīvoja cilvēki, kuri runāja latviešu valodā.

Pagājušā gadsimta (gs.) 20. gados dabā noteiktās mūsu valsts robežas gandrīz pilnībā sakrita ar vācbaltu mācītāja Bīlenšteina jau 19. gs. otrajā pusē radīto latviešu valodas izplatības karti. Tā bija tieši latviešu valoda, kas noteica Latvijas valsts ģeogrāfiskās kontūras un līdz ar to arī pašu valsti.

Ja nebūtu latviešu valodā runājošas nācija un tās politiskā griba apvienot latviešu apdzīvotās zemes vienotā, valstiskā veidojumā, tad tādas Latvijas nemaz nebūtu.

Valsts dibināšanas mērķis bija radīt ietvaru, kur latviešu valodā runājoša nācija varētu demokrātiski pašnoteikties un pati sevi pārvaldīt.

Šis mērķis tika likts Latvijas valsts pamatos, un tas ir iekodēts Latvijas valsts identitātē un īstenojams katrā paaudzē. Tas mūsu valstij piešķir noteiktu, nacionāli kulturālu identitāti, un tā ir tieši latviskā identitāte. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir loģiska Latvijas kā nacionālas valsts konsekvence.

Apzinoties šo latviešu valodas īpašo lomu Latvijas valstiskumā, Latvijas Satversmes ievadā ir uzsvērts, ka Latvijas valsts ir izveidota, “lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem”. Šis mērķis ir beztermiņa un mūžīgs.

Godātie klātesošie!

Šobrīd es vēlos dalīties ar jums pārdomās par sešiem jautājumiem vai problēmām valsts valodas attīstībā.

Pirmkārt, vēl joprojām, 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas, krievu valodas zināšanas tiek nepamatoti pieprasītas darba tirgū. Cilvēki, kuri grib atrast darbu, diez vai sūdzēsies un ies uz tiesu. Šī problēma ir jāatrisina valstij. Un valsts nedrīkst būt gļēva.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jebkurai personai, kura dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda, un ikvienam ir jāspēj tā brīvi lietot. Valsts valoda ir kopīga visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības. Lai demokrātiski pieņemtu lēmumus un sadarbotos, ir vajadzīga kopīga valoda. Tā ir valsts valodas jēga – pamats saliedētai sabiedrībai. Tāpēc, kā teikts Satversmes tiesas spriedumā, valsts valodas lietošanas sašaurinājums ir uzskatāms arī par demokrātiskās iekārtas apdraudējumu. Krievu valoda Latvijā ir tāda pati svešvaloda kā jebkura cita. To leģitīmi var pieprasīt zināt tikai tad, ja darbs ir saistīts ar ārzemēm, kur šī valodas prasme ir nepieciešama.

Otrkārt, Latvijas skolās angļu valoda ir pirmā svešvaloda. Tas atbilst angļu valodas kā 21. gs. faktiskās starptautiskās saziņas valodas statusam. Taču uzskatu: kā otrā svešvaloda Latvijas skolās ir jāapgūst kāda no oficiālajām Eiropas Savienības (ES) valodām, it sevišķi kāda no lielajām valodām – vācu, franču, spāņu. Mēs vēsturiski un ģeopolitiski piederam Eiropas kultūrtelpai, tādēļ Eiropas valodu zināšanas ļautu mums pilnvērtīgāk tajā līdzdarboties. Es aicinu Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) izstrādāt pasākumu plānu, kā to nodrošināt. Esmu par to jau oficiālai sazinājies ar IZM, un mēs šajā jautājumā atrodamies dialogā. Gaidu rīcību!

Treškārt, ir jānostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statuss un prestižs. Par publiskiem tematiem publiskā diskusijā mums ir jāsazinās visiem kopējā valodā, nevis katram savā valodā, un tā ir mūsu valsts valoda, kas ir pieejama visiem pilsoņiem, visiem iedzīvotājiem.

Tomēr mēs redzam, ka jauniešu sarunvidē reizēm latviešu un angļu valodas tiek “putrotas” nebaudāmā jūklī. Tas, protams, atstāj degradējošu iespaidu uz latviešu valodas struktūru. Liela atbildība šeit ir ģimenei un skolai, un varbūt mums jādomā par mērķtiecīgām kampaņām, piemēram: “Latviski runāt ir stilīgi, nevis cool,” bet tas jums, valodas praktiķi, ir labāk zināms. Es aicinu jūs tieši par šo jautājumu diskutēt. Tāpat mums ir jādomā par valodas attīstību, lai tā spētu precīzi aprakstīt īstenību, reālijas, kas ir aktuālas jauniešiem, lai valoda “sekotu” jauniešiem tur, kur viņi ir, tostarp virtuālajā telpā. Latviešu valodas attīstībā ir jāiegulda kā intelektuāli, tā arī finansiāli resursi.

Ceturtkārt, būtu jāuzstāda ilgtermiņa mērķis panākt, ka latviešu valodā digitālajā vidē būtu pieejamas tikpat plašas iespējas kā lielajās valodās. Tas nepieciešams, lai neveidotos digitālā plaisa, lai pastāvētu valodu digitālā līdztiesība. Taču tā nav tikai Latvijas problēma, tā ir daudzu Eiropas Savienības valstu vai mazāku valodu problēma, tādēļ šeit es redzu kopdarbu ar citām ES valstīm, piemēram, Eiropas Parlaments jau vairākkārt ir vērsis uzmanību šim jautājumam. Mums arī ir jādod savs pienesums mūsu valodas līdztiesības nodrošināšanā.

Piektkārt, latviešu valoda nav plakana. Latvietības daudzveidību sekmē valodas izloksnes un dialekti, tie “piesitieni” valodā, pēc kuriem mēs atpazīstam kurzemnieku vai sēli, vai vidzemnieku, vai rīdzinieku. Valsts valodas daudzkrāsainību bagātina latgaliešu valoda. Šai daudzveidības veicināšanai jābūt svarīgai valsts valodas politikas sastāvdaļai.

Un, visbeidzot – sestkārt, Satversmes 4. pantā ir teikts: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Es gribu likt uzsvērumu uz vārdu ‘ir’. Šis ‘ir’ nozīmē būt spēkā jebkurā nākotnes laikā, tātad mūžīgi. Lai valoda pastāvētu, tai ir jāattīstās.

19. gs. latvietis nesaprastu lielu daļu no tiem vārdiem, ko mēs lietojam šodien, 21. gs., tāpat kā 21. gs. latvietis vairs nesaprot lielu daļu no tiem vārdiem, kas aprakstīja 19. gs. vidi, piemēram, lauku sētas dzīves ritumu. Tomēr tā ir tā pati latviešu valoda, ko bagātina katrs laiks un paaudze. Visenerģiskāk valodas attīstība notiek dzejā, prozā, tulkojumos, periodikā. Tādēļ ir apsveicami, ka valdība ir atbalstījusi manu priekšlikumu noteikt samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi grāmatām un periodikai. Tāpat nozīmīgs ir valsts sniegtais atbalsts kultūras izdevumiem.

Rūpes par valsts valodu un kultūru kā valsts pienākums ir noteikts mūsu Satversmē. Tas ir nemainīgs Latvijas valsts pamats, tās pastāvēšanas mērķis un jēga.

Dāmas un kungi!

15. oktobrim būtu jākļūst par dienu, kad visās Latvijas skolās un novados veidojas savas īpašās valsts valodas izzināšanas un svinēšanas tradīcijas. 15. oktobrim ir jāatgādina par mūsu kopējo atbildību pret latviešu valodu kā mūsu vienīgo valsts valodu, par tās kopšanu, lietošanu un attīstību.

Novēlu jums rosinošas diskusijas un jaunas atziņas šodienas konferencē!

Paldies!

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU