DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
22. februārī, 2021
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Tiesu sistēma

Norma, kas paredzēja kriminālatbildību par šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, atbilst Satversmei

Satversmes tiesa 2021. gada 19. februārī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-23-01 “Par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92. pantam un 2015. gada 29. oktobra likuma “Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92. pantam”.

Apstrīdētās normas

Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 18. jūnija līdz 2013. gada 31. martam (turpmāk – apstrīdētā Krimināllikuma norma):

“Par šaujamieroča vai šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, ja ar šādu nodarījumu citai personai radīta iespēja iegūt šo šaujamieroci, šaujamieroča munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci, sprāgstvielu vai spridzināšanas ietaisi, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības veikt zināma veida uzņēmējdarbību uz laiku līdz trim gadiem.”

2015. gada 29. oktobra likuma “Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikums (turpmāk – apstrīdētais pārejas noteikums):

“Šā likuma nosacījumi neattiecas uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.”

Augstāka juridiska spēka normas

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pants: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”

Satversmes 90. pants:  “Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.”

Satversmes 92. panta otrais teikums: “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.”

Lietas fakti

Satversmes tiesā lieta tika ierosināta pēc Pāvela Volkova pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs atzīts par vainīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma neatbilst Satversmes 90. un 92. pantam, jo tā neesot bijusi pietiekami skaidra laikā, kad pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts. Turklāt pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. un 92. pantam, jo liedz piemērot pieteikuma iesniedzējam labvēlīgāku regulējumu ar atpakaļejošu spēku.

Tiesas secinājumi

Par apstrīdētās Krimināllikuma nomas atbilstību Satversmes 90. pantam un 92. panta otrajam teikumam

Par tiesvedības izbeigšanu

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeima – lūdza izbeigt tiesvedību lietā, jo pieteikumā minētais liecinot par to, ka iespējamo pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija, nevis pati apstrīdētā Krimināllikuma norma. [9.]

Satversmes tiesa norādīja, ka izskatāmajā lietā nav konstatējams pamats tiesvedības izbeigšanai, jo nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētā Krimināllikuma norma ir uzskatāma par pietiekami skaidru un paredzamu, lai saskaņā ar to personu sauktu pie kriminālatbildības. [9.]

Par Satversmes 90. panta un 92. panta otrā teikuma tvērumu

Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējam krimināltiesību normas ir jāformulē tā, lai personai tiktu nodrošinātas garantijas pret patvaļīgu apsūdzību izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu. [11.]

Ja tiesību norma ļauj tās adresātam saprast un paredzēt viņam uzlikto pienākumu, bet tiesību normu piemērotājam – noskaidrot visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai izvērtētu notikušo un lemtu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, tad uzskatāms, ka šī norma ir pietiekami skaidra. [11.]

Atzīt kriminālatbildību noteicošās normas par likumu Satversmes 92. panta otrā teikuma izpratnē var tikai tad, ja tās atbilst tādiem pašiem tiesību normu kvalitātes kritērijiem, kādi ietverti Satversmes 90. pantā. [11.]

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. pantam kopsakarā ar 92. panta otro teikumu, jānoskaidro, vai apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un vai tā ir pieejama, kā arī, vai tā ir pietiekami skaidra un paredzama, lai varētu būt par pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības. [12.]

Par apstrīdētās Krimināllikuma normas pieņemšanas, izsludināšanas kārtību un pieejamību

Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, kā arī ir publiski pieejama ikvienam. [13.; 14.]

Par apstrīdētajā Krimināllikuma normā ietverto norādi uz citiem normatīvajiem aktiem

Satversmes tiesa secināja, ka laikā, kad pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, ieroču apriti citstarp regulēja Ministru kabineta 2011. gada 27. gada noteikumi Nr. 1001 “Ieroču un munīcijas iegādāšanās, reģistrēšanas, uzskaites, glabāšanas, pārvadāšanas, pārsūtīšanas, nēsāšanas, realizēšanas un ieroču kolekciju glabāšanas noteikumi”. Tas, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma citstarp paredz kriminālatbildību par cita normatīvā akta pārkāpumu, pats par sevi nav pamats tās atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu. [15.]

Par apstrīdētās Krimināllikuma normas skaidrību un paredzamību

Satversmes tiesa secināja, ka, lai personu varētu saukt pie kriminālatbildības, jākonstatē arī apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā pazīme – normatīvo aktu pārkāpumu dēļ radīta iespēja citai personai iegūt šajā normā minētos priekšmetus vai vielas –, kas ir neatņemama attiecīgās tiesību normas tiesiskā sastāva daļa. Satversmes tiesa secināja, ka šī pazīme neparedz neskaidru nosacījumu vai kritēriju izmantošanu un atbilst skaidrības un paredzamības prasībām. [16.1.]

Satversmes tiesa arī secināja, ka laikā, kad pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, bija pieņemti tiesu nolēmumi, kuros personas sauktas pie kriminālatbildības un sodītas saskaņā ar apstrīdēto Krimināllikuma normu gan tādās situācijās, kad apstrīdētajā Krimināllikuma normā minētie priekšmeti nozaudēti vai nozagti, gan arī tādās situācijās, kad netika konstatēta šo priekšmetu faktiska nonākšana citas personas rīcībā. [16.2.]

Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem likumdevējs ir grozījis Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu tādā nolūkā, lai turpmāk kriminālatbildība būtu paredzēta tikai par tādiem nodarījumiem, kuru rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela ir nozaudēta vai to ieguvusi cita persona, tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka iepriekš šī norma nebūtu bijusi pietiekami skaidra, lai būtu par pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības. [17.]

Satversmes tiesa papildus norādīja, ka ir pamatoti gaidāms, ka persona, kurai ir tiesības, pildot dienesta pienākumus, rīkoties ar ieroci, labāk nekā citas personas pārzina ne vien noteikumus, kas regulē ieroču un munīcijas apriti, bet arī ar šo noteikumu pārkāpšanu saistītos krimināltiesiskos riskus. [18.]

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka persona varēja noskaidrot, par kādu rīcību tā var tikt saukta pie kriminālatbildības saskaņā ar apstrīdēto Krimināllikuma normu. Apstrīdētā Krimināllikuma norma uzskatāma par pietiekami skaidru un paredzamu, lai personu sauktu pie kriminālatbildības. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. pantam un 92. panta otrajam teikumam. [19.]

Par apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam

Par prasījuma precizēšanu

Apstrīdētais pārejas noteikums attiecas ne tikai uz grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā, bet arī uz grozījumiem citos Krimināllikuma sevišķās daļas pantos. Satversmes tiesa izskatāmās lietas ietvaros izvērtēja tikai apstrīdētā pārejas noteikuma, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem, atbilstību Satversmes 1. un 92. pantam. [20.]

Par Satversmes 1. pantu kopsakarā ar 92. panta otro teikumu

Satversmes tiesa norādīja, ka no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts princips, ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā. [21.1.]

Savukārt saskaņā ar Satversmes 92. panta otro teikumu personu var atzīt par vainīgu un tai sodu var piemērot tikai par tādu rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par sodāmu. [21.2.]

Satversmes tiesa norādīja, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir saistīts ar to, ka pieteikuma iesniedzējs tika sodīts par tādu nodarījumu, kas krimināllietas iztiesāšanas laikā jau bija atzīts par krimināli nesodāmu. Līdz ar to apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstība Satversmes 1. pantā ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem vērtējama kopsakarā ar Satversmes 92. panta otro teikumu. [21.3.]

Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 1. pants un 92. panta otrais teikums to kopsakarā ietver personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās, kas piemērojams arī gadījumā, kad konkrētais nodarījums atzīts par krimināli nesodāmu. [21.]

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētais pārejas noteikums atbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam, Satversmes tiesai bija jāizvērtē, vai ir konstatējami tādi apstākļi, kas pamato atkāpšanos no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās attiecībā uz grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā. [23.]

Par atkāpšanos no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa

Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētais pārejas noteikums attiecas uz situāciju, kurā likumdevējam ir jāvērtē tiesiskās drošības princips, to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem demokrātiskā tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību principiem – personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās un taisnīguma principu. [24.]

Tiesiskās drošības princips krimināltiesībās citstarp uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti. Tas paredz, ka personai tiek piemērota tā materiālā tiesību norma, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Savukārt personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās prasa, lai likumdevējs noteiktu labvēlīgu atpakaļejošu spēku tādai tiesību normai, kas ir labvēlīgāka pret pārkāpumu izdarījušo personu, bet taisnīguma princips – lai kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs. [24.]

Satversmes tiesa norādīja, ka ir iespējami gadījumi, kad, ņemot vērā konkrētus faktiskos un tiesiskos apstākļus, pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa piemērošanas krimināltiesībās. Tomēr personai kriminālsods nevar tikt piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts Krimināllikumā laikā, kad tika izdarīts konkrētais nodarījums, tādā gadījumā, ja likumdevējs vēlāk attiecīgo Krimināllikuma normu grozījis, atzīstot šo nodarījumu par krimināli nesodāmu. Šādā gadījumā priekšroka dodama personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principam krimināltiesībās. [24.]

Konkrētajā lietā Satversmes tiesa nesaskatīja arī citus no taisnīguma principa vai citiem vispārējiem tiesību principiem izrietošus objektīvus attaisnojumus, kuru dēļ attiecībā uz grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā par normā paredzētajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk, pēc šīs normas grozīšanas, atzīstami par krimināli nesodāmiem, būtu piemērojams izņēmums no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās. [24.]

Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais pārejas noteikums, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem, neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam. [24.]

Par brīdi, kad apstrīdētais pārejas noteikums zaudē spēku

Satversmes tiesa konstatēja, ka attiecībā uz personām, kurām apstrīdētais pārejas noteikums, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā, ticis piemērots vai būtu jāpiemēro tiesā, tas atzīstams par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. [25.]

Satversmes tiesa nosprieda:

1. Atzīt Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 90. pantam un 92. panta otrajam teikumam.

2. Atzīt 2015. gada 29. oktobra likuma “Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikumu, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā attiecībā uz nodarījumiem, kas turpmāk atzīti par krimināli nesodāmiem, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam un attiecībā uz personām, kurām šis pārejas noteikums, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā, ticis piemērots vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā šeit.

Relīze PDF formātā pieejama šeit.

Saistītā lieta: 2020-23-01

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU