Tiesībsargs jau vairāku gadu garumā, vērtējot dažādu uzņēmēju sūdzības par saimnieciskās darbības ietvaros gūtā apliekamā ienākuma noteikšanas kārtību, konstatēja, ka likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 3.1 daļa un 6.1 daļa neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam.
Līdz 2018. gada 1. janvārim, t.i. līdz nodokļu reformai, likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” paredzēja principu, ka saimnieciskās darbības veicējiem, kas ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) maksātāji, IIN jāmaksā no ienākuma jeb peļņas, kas veidojās kā ieņēmumu un likumā noteikto - atļauto ar saimniecisko darbību saistīto visu izdevumu starpība.
Ar 2018. gada 1. janvāri šī kārtība ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 3.1 daļas un 6.1 daļas noteikumiem tika izmainīta, proti, ja iepriekš saimniecisko darbības veicējiem izmaksas bija vienādas ar gūtajiem ieņēmumiem (ienākumi 0) vai lielākas par gūtajiem ieņēmumiem saimnieciskā darbība ar zaudējumiem, tad IIN nebija jāmaksā. Šobrīd likums saimnieciskās darbības veicējiem, kas noteiktu apstākļu dēļ nespēj strādāt ar peļņu, uzliek pienākumu maksāt IIN arī tad, ja peļņas nav.
Tiesībsargs norāda: “Pārbaudes lietā konstatējām, ka vienīgais iemesls, kādēļ ir pieņemti šādi noteikumi, ir politiskā vienošanās, kuras rezultātā saimnieciskās darbības veicējiem IIN maksātājiem uzlikts pienākums uzņemties lielāku nodokļa slogu, tādējādi nodrošinot ieņēmumu samazinājuma segumu valsts budžetā, kas radies citu nodokļu reformas mērķu īstenošanas rezultātā. Uzskatu, ka politiskā vienošanās, ar nolūku kompensēt valsts budžetā citu nodokļu reformas rezultātā radīto ieņēmumu iztrūkumu, nav pietiekams un objektīvs attaisnojums šāda nodokļu sloga radīšanai. Līdz ar to secinu, ka likumdevējs ir nesamērīgi ierobežojis saimnieciskās darbības veicēju iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju īpašuma tiesības.”
Ņemot vērā to, ka likumdevējs nereaģēja uz tiesībsarga aicinājumu labot minēto tiesisko kārtību, tika iesniegts pieteikums Satversmes tiesā.
