Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edīte Brikmane, LV portāls
Pirms pāris mēnešiem piedzīvoju nepatīkamas sajūtas, kad trešo rītu pēc kārtas, braucot cauri mazpilsētai, pamanīju, ka pilsētas robežās ceļam pa vidu guļ nobraukta paliela lapsa. Daži to apbrauca, bet citi autobraucēji nešauboties brauca pāri. Lai gan televīzijā vērojam piemērus, kuros mūsu sabiedrība sevi ļoti pozicionē kā līdzcietīgus pret vājākiem – iesaistoties labdarības akcijās, sterilizējot vietējos bezsaimnieka kaķus, veicot dažādus uzlabojumu darbus dzīvnieku patversmēs, uz ceļa novērotais man lika aizdomāties: vai tad, ja vairs nav iespējams dzīvniekam palīdzēt un tas ir miris, līdzcietība atkāpjas? Pieveram acis un izliekamies, ka tas mūs neskar. Ir taču kāds, kam ir pienākums par to parūpēties!
Kur sākas un beidzas līdzcietība
Līdzcietības sajūtu visbiežāk bērniem ieaudzina ģimenē. Proti, mēs visi esam līdztiesīgi – visiem ir tiesības dzīvot, un, ja kāds ir miris, tad pret to jāizturas ar cieņu. Mani vecāki man mācīja, ka dzīvnieka nāves gadījumā tā ķermenis ir jānovāc no ceļa un jānoliek vai nu nomalē, vai grāvī, kur daba par to parūpēsies. Mirušo dzīvnieku nekad nevajag aizskart ar kailām rokām, jo neatkarīgi no personīgās pārliecības, drošība ir pirmajā vietā.
Tomēr ne vienmēr un ne visiem ir drosme šādā situācijā dzīvnieka līķi no ceļa novākt. Tādēļ ne mazāk vērtīgi ir zināt, kur vērsties un kā rūpe ir veikt praktiskas darbības.
Ko saka normatīvi?
Saskaņā ar Veterinārmedicīnas likuma 21.1 pantu bezsaimnieka dzīvnieku līķu savākšanu un iznīcināšanu nodrošina pašvaldības. Atbilstoši regulējumam, ja pašvaldības teritorijā ir nobraukts dzīvnieks (neatkarīgi, vai tas ir mājdzīvnieks vai meža dzīvnieks), tās pienākums ir nodrošināt dzīvnieka līķa savākšanu. Veterinārmedicīnas likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.
Pilsētas teritorijā kā situācijā ar nobraukto lapsu ir jāsazinās ar vietējo pašvaldību, piemēram, piezvanot uz domi un lūdzot nodrošināt beigtā dzīvnieka aizvākšanu no ceļa braucamās daļas. Mana personīgā pieredze bija pozitīva - viss bez liekiem jautājumiem tika izdarīts. Jau vakarā, atceļā braucot cauri mazpilsētai, uz ceļa nekas vairs neliecināja, ka tur ir bijis nobraukts dzīvnieks, jo pašvaldība bija sakopusi arī visu braucamo daļu.
Tomēr jāsecina, ka visbiežāk šādos gadījumos cilvēkus no jebkādu darbību veikšanas attur tas, ka, sazinoties ar vienu institūciju, tiec pārsūtīts uz vēl citu, un tā turpinās nebeidzamais aplis, kas prasa daudz pacietības un laika.
Bezsaimnieka dzīvnieks
Iespējams, kādam radās jautājums saistībā ar Veterinārmedicīnas likuma 21.1 pantā noteikto formulējumu - "bezsaimnieka dzīvnieks". Gadījumā ja redz nobrauktu suni, kuram ir kakla siksna, vai arī tā mirstīgo atlieku aizvākšanu nodrošina pašvaldība?
Tiesiskajā regulējumā nav precīza definējuma, kas uzskatāms par bezsaimnieka dzīvnieku. Vien atsevišķos normatīvos ir ieskicētas nianses, kas liek noprast šī dzīvnieka statusa apzīmējumu, piemēram, Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. pants nosaka, ka bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot savvaļas dzīvnieku) uzskatāms par klaiņojošu dzīvnieku. Par klaiņojošu dzīvnieku nav uzskatāms sterilizēts kaķis, kas uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā.
Tātad arī dzīvnieks, kas palicis bez saimnieka uzraudzības un to nav iespējams pēc kādiem kritērijiem sazīmēt (piemēram, pie kakla siksnas ir kulons ar dzīvnieka datiem un saimnieka kontaktinformāciju), var tikt uzskatīts par bezsaimnieka dzīvnieku. Līdz ar to, ja konstatējat nobrauktu dzīvnieku pilsētā, vai tas ir meža dzīvnieks, vai mājdzīvnieks, jāgriežas vietējā pašvaldībā, kas jau tālāk veiks visas nepieciešamās darbības līķa aizvākšanai.
Ko darīt, ja meža vai lauku teritorijā ir nobraukts dzīvnieks?
Ja konstatējat uz meža ceļa vai lauku teritorijā nobrauktu meža dzīvnieku, par to jāziņo Valsts meža dienestam.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 421 "Medību noteikumu" 105. punktu Valsts meža dienesta amatpersona, saņemot informāciju par sadursmē ar motorizētu transportlīdzekli bojā gājušu medījamo dzīvnieku, reģistrē faktu un pieņem lēmumu par turpmāko rīcību ar dzīvnieka līķi.
Ja mirušais dzīvnieks ir medījamais dzīvnieks, saskaņā ar Medību likuma 1. panta 12. daļu to savākt nedrīkst, jo tā ir nelikumīga medījamo dzīvnieku ieguve, un par to saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 80. pantu ir paredzēts sods - fiziskajām personām no 30 līdz 350 eiro, konfiscējot pārkāpuma priekšmetus (medījamā dzīvnieka ķermeni).
Ievērojot Medību likuma 4. un 5. pantu, savvaļā dzīvojošie medījamie dzīvnieki kļūst par fizisko un juridisko personu īpašumu tikai pēc tam, kad tie ir nomedīti šajā likumā un citos medības reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Medījamos dzīvniekus un medību produkciju piesavināties ir aizliegts.
Ja arī sods nebaida, der atcerēties, ka savvaļas dzīvnieki var būt slimi ar dažādām slimībām, kā arī to gaļā var būt parazīti, un nezināmas kvalitātes gaļas lietošana uzturā var ietekmēt veselību.
