Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja mantinieks kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja ierasties pie notāra un noklausīties testamentu, tas vai arī jebkura cita ieinteresētā persona, kas nav bijusi klāt pie testamenta nolasīšanas, vēlāk var atnākt pie notāra un iepazīties ar jau nolasītā testamenta saturu.
FOTO: SXC
Lai pretendētu uz mantojumu pēc testamenta, mantiniekam testamentam ir jābūt uz rokas. Tas galvenokārt ir attiecināms uz publiskajiem un privātajiem testamentiem, kur mantojuma atstājēja pēdējā griba ir iemūžināta uz papīra. Savukārt priviliģētā testamenta gadījumā rokā ir jādabū liecinieki, jo tieši viņi šajā gadījumā būs informācijas nesēji. Tomēr ievērojot to, ka priviliģēts testaments praksē gandrīz nav sastopams, turpmāk pievērsīsimies tieši rakstveida testamenta iegūšanas problemātikai.
Saskaņā ar Notariāta likuma 281.panta pirmo punktu, iesniedzot zvērinātam notāram iesniegumu par pēdējās gribas rīkojuma akta stāšanos likumīgā spēkā, iesniegumam pievieno pēdējās gribas rīkojuma aktu (testamentu). Ar šo noteikumu likumdevējs prezumējis testamenta oriģināla iesniegšanu. Par testamenta oriģinālu notārs uzskatīs šādus dokumentus:
Ievērojot to, ka testamentu reģistrs Latvijā joprojām nav izveidots, pats notārs nevar pārliecināties nedz par testamenta esamību, nedz par tā saturu. Tieši tāpēc testamenta piestādīšanas pienākums mantojuma lietās gulstas uz mantiniekiem. Testamentārās mantošanas gadījumā potenciālie mantinieki praksē mēdz sastapties ar šādām visbiežāk izplatītajām situācijām:
1. Mantiniekam ir pieejams testaments. Tā, piemēram, mantojuma atstājējs šos dokumentus glabājis mājās un pēc viņa nāves mantiniekiem ir zināms gan testamenta taisīšanas fakts, gan tā saturs. Šāda situācija mantiniekam ir vislabvēlīgākā, jo tad ar šo un citiem nepieciešamajiem dokumentiem (tos apskatīsim vēlāk) uzreiz var doties pie notāra.
2. Mantiniekam ir zināms, ka mantojuma atstājējs taisījis testamentu, bet tas viņam nav pieejams. Ļoti bieži var izveidoties situācija, ka mantojuma atstājējs, vēl dzīvs esot, tikai ieminējies par to, ka uztaisījis kādam par labu testamentu, taču kādu iemeslu dēļ testaments vai tā noraksts netika glabāts mantiniekam pieejamā vietā. Tā varēja būt kā testatora vēlme, tā arī viņa nevērība.
Ja mantojuma atstājējs taisījis publisko testamentu, tā oriģināls palicis pie notāra. Lai dabūtu publiskā testamenta norakstu, mantiniekam ir jāzina, pie kura notāra tas ir taisīts. Ja viņš to nezin, tad norakstu nedabūs, jo vienotā reģistra neesamības dēļ par šādu testamentu zinās tikai tas notārs, pie kura publiskais testaments ticis taisīts. Tādā gadījumā mantinieks nevarēs pieteikties mantojumam kā testamentārais mantinieks, jo tā rīcībā nebūs paša galvenā pierādījuma. Teorētiski pastāv iespēja apstaigāt visus notārus, taču neanalizēsim šādas rīcības termiņus, izdevumus un rezultātus.
"Notārs nevienu negaidīs, kā arī nesāks šo procedūru ātrāk pat tad, ja visas izsauktās personas pie viņa ieradīsies ātrāk."
Ja mantojuma atstājējs taisījis privāto testamentu un nodevis to glabājumā notāram, tad tāpat kā iepriekšējā gadījumā mantiniekam ir jāzina, pie kura notāra testaments glabājas. Ja mantinieks to nezina, tad testamentu dabūt gandrīz nav iespējams. Tikpat neiespējama kļūst arī iespēja pieteikties mantojumam kā testamentārajam mantiniekam.
Savukārt, ja mantojuma atstājējs taisījis privāto testamentu un nav nodevis to glabājumā notāram, tad mantiniekiem atliek vēlreiz pārmeklēt mantojuma atstājēja dzīves vietu. Ja testamenta oriģinālu neizdodas atrast, diemžēl ir jāpieņem, ka testaments nemaz nav taisīts, jo bez paša dokumenta nebūs iespējams pierādīt tā eksistenci.
3. Mantiniekiem vispār nav ziņu par to, vai mantojuma atstājējs taisījis testamentu. Šī situācija mantiniekiem ir visnelabvēlīgākā, jo, ka jau norādīts iepriekš, Latvijā nepastāv testamentu reģistrs, līdz ar to nav iespējams uzzināt par personas testamenta esamību, ja pašiem mantiniekiem tas nav zināms.
Rezumējot ir jānorāda, ka mantiniekam, ja vien viņš vēlas pretendēt uz mantojumu kā testamentārais mantinieks, ir jādabū rokā testamenta oriģināls. Ja to izdarīt nav iespējams, mantiniekam atliek vien iespēja pieteikties mantojumam kā likumiskajam mantiniekam, ja viņa radniecības pakāpe to pieļauj.
Turpmāk skaidrojumā uzskatīsim, ka mantiniekam tomēr ir izdevies tikt pie pēdējās gribas rīkojuma akta – vai nu mantiniekam ir pieejams pats dokuments, vai arī viņš zina, kur tādu var dabūt.
Ja mantiniekam ir pieejams testaments, tāpat kā likumiskās mantošanas gadījumā, ir jāpārliecinās par savu gribu mantojumu pieņemt. Ja atbilde ir pozitīva, mantiniekam ir jāsāk vākt mantojuma kārtošanai nepieciešamie dokumenti. Testamentārās mantošanas gadījumā tie ir šādi:
Atšķirībā no likumiskās mantošanas testamentārajā mantošanā nav nepieciešams iesniegt notāram pierādījumus, kas apstiprina iesniedzēja tiesības mantot, jo šādas tiesības apliecina pats testaments. Bet arī šajā situācijā ir jāpatur prātā dažas nianses:
Kad visi iepriekš minētie dokumenti iespēju robežās ir savākti, laiks doties pie notāra. Tāpat kā likumiskās mantošanas gadījumā, mantiniekam ir jāiet pie notāra pēc mirušā pēdējās deklarētās dzīvesvietas. Ierodoties pie notāra, potenciālajam mantiniekam būs jāparaksta mantošanas iesniegums, pēc kā viņš vairs nevarēs mantojumu atraidīt. Zvērināts notārs, kuram nolasīšanai tiks iesniegts pēdējās gribas rīkojuma akts, pārliecināsies par testatora nāvi un uzsāks mantojuma lietu.
Par mantojuma lietas uzsākšanu zvērināts notārs rakstiski paziņos visiem mantošanas iesniegumā norādītajiem mantiniekiem (parasti tie ir likumiskie mantinieki), ja tādi ir, un izsludinās oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" pēdējās gribas rīkojuma akta nolasīšanas dienu. Šajā sludinājumā notārs uzaicinās uz testamenta nolasīšanu visus pēdējās gribas rīkojuma aktā un mantošanas iesniegumā norādītos mantiniekus, personas, kam būtu tiesības mantot pēc likuma, legatārus, mantojuma aizgādņus, testamenta izpildītājus, kā arī lieciniekus, kas piedalījušies pēdējās gribas rīkojuma akta parakstīšanā. Publiska testamenta lieciniekus notārs neaicinās.
Tad sludinājumā noteiktajā laikā mantiniekam un visām iepriekš minētajām personām ir jāierodas pie notāra un jānoklausās testaments. Ir viens būtisks moments – testamenta nolasīšana notiks tieši sludinājumā norādītajā laikā. Notārs nevienu negaidīs, kā arī nesāks šo procedūru ātrāk pat tad, ja visas izsauktās personas pie viņa ieradīsies ātrāk. Tāpat kā ar tiesas spriedumu – kamēr testaments nav nolasīts, tas nestājas likumīgā spēkā; testamentu nolasa tikai vienu reizi.
"Ja parakstījāt iesniegumu par mantojuma pieņemšanu, jums vairs nav tiesību no tā atteikties, bet, atraidot mantojumu, jums vairs nebūs tiesību to pieņemt."
Ja mantinieks kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja ierasties pie notāra un noklausīties testamentu, tas nenozīmē, ka viņš zaudē mantošanas tiesības. Protams, notārs nelasīs testamentu vēl vienu reizi, bet pēc testamenta nolasīšanas viņš rakstiski paziņos par mantojuma atklāšanos un mantojuma pieņemšanas termiņiem pēdējās gribas rīkojuma aktā minētajām personām, kuras nav bijušas klāt šā akta nolasīšanā. Tātad mantinieks vai arī jebkura cita ieinteresētā persona, kas nav bijusi klāt pie testamenta nolasīšanas, vēlāk var atnākt pie notāra un iepazīties ar jau nolasītā testamenta saturu.
Tālāk notāra noteiktajā termiņā (parasti tas ir mēnesis) testamentārajam mantiniekam ir tiesības iesniegt zvērinātam notāram mantošanas iesniegumu. Tas nav jādara tam testamentārajam mantiniekam, ja, pamatojoties uz viņa mantošanas iesniegumu, ir ierosināta mantojuma lieta, bet tikai tam, kas testamentā norādīts kā līdzmantinieks. Tātad, ja jūs neesat tā persona, kas pirmā rakstījusi mantošanas iesniegumu, bet jūs esat minēts testamentā kā mantinieks, tad jums notāra norādītajā termiņā ir jāizdomā, vai vēlaties pieņemt mantojumu, un jādodas pie notāra attiecīgā iesnieguma rakstīšanai.
Ir jāatceras, ka mantojumu var pieņemt vai atraidīt. Ja jūs nedarīsiet neko, notārs prezumēs, ka mantojums ir atraidīts. Ja jūs parakstīsiet iesniegumu par mantojuma pieņemšanu, jums vairs nav tiesību no tā atteikties, bet, atraidot mantojumu, jums vairs nebūs tiesību to pieņemt.
Tajā pašā laikā, kas norādīts mantiniekiem mantojuma pieņemšanai, ieinteresētajām personām ir piešķirtas tiesības testamentu apstrīdēt. Ir būtiski norādīt, ka apstrīdēt testamentu var tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā (testamenta vai mantojuma līgumā) vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki. Ja zvērināts notārs, kurš ved mantojuma lietu, saņems tiesas paziņojumu, ka celta prasība par pēdējās gribas rīkojuma akta apstrīdēšanu, viņš apturēs lietvedību mantojuma lietā līdz strīda izšķiršanai tiesā.
Gadījumā ja testaments ar tiesas spriedumu tiks atzīts par spēkā neesošu pilnā apjomā, zvērināts notārs aicinās likumiskos mantiniekus izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu vai tā atraidīšanu. Savukārt, ja tiesa prasību noraidīs, notārs vērtēs mantošanas iesniegumus pēc būtības, lai izlemtu jautājumu par mantojuma tiesībām pēc testamenta. Ja nekāda prasība vispār netiks celta, tad šo jautājumu notārs lems uzreiz pēc termiņa (kas ir noteikts, lai pietiektos mantojumam un apstrīdētu testamentu) beigām.
Atzīstot mantošanas iesniegumu par pamatotu, zvērināts notārs taisīs notariālo aktu par pēdējās gribas rīkojuma akta stāšanos likumīgā spēkā (mantojuma apliecību). Jums atliek tikai saņemt to un nokārtot ar mantojuma lietu saistītos finansiālos jautājumus, kuru apmēru un samaksas kārtību precizēs notārs.
