Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Likumiskā mantošana ir visizplatītākais mantošanas veids Latvijā
Aicināti mantot ir laulātais, radinieki un adoptētie.
Svainība mantojuma tiesības nenodibina.
Mantošanas kārtībā, pamatojoties uz radniecību, izšķir četras likumisko mantinieku šķiras.
Zemākās šķiras mantinieks nemanto, kamēr ir dzīvs augstākās šķiras mantinieks.
Mantiniekiem ir jāiet pie notāra pēc mirušā pēdējās deklarētās dzīvesvietas.
Lai pretendētu uz mantojumu, zvērinātam notāram jāiesniedz:
Mantot aicinātai personai ir tiesības, iekams izsaka gribu par mantojuma pieņemšanu, pārliecināties par mantojuma sastāvu.
Pirms rakstīt mantošanas pieteikumu, ir jāpainteresējas, cik tas gala rezultātā var izmaksāt.
Ja rodas strīds par mantojuma tiesībām, tas izšķirams tiesā prasības kārtībā.
Ja persona, vēl dzīva esot, nav slēgusi mantojuma līgumu vai arī nav taisījusi testamentu, tad pēc viņas nāves mantošana notiek pēc likuma saskaņā ar Civillikumā norādīto mantošanas kārtību (403.-415.pants). Likumiskā mantošana ir visizplatītākais mantošanas veids Latvijā. Lielākoties tas ir tāpēc, ka cilvēki izvairās domāt par neizbēgamo un tā sekām, bet ne tāpēc, ka viņus neapmierina likumā noteiktā mantošanas kārtība.
Pēc likuma aicināti mantot laulātais, radinieki un adoptētie. Uzreiz ir jāpasaka, ka svainība mantojuma tiesības nenodibina, izņemot laulāto, kura tiesības mantot ir īpaši atrunātas likumā. Mantošanas kārtībā, pamatojoties uz radniecību, izšķir četras likumisko mantinieku šķiras. Zemākās šķiras mantinieks nemanto, kamēr ir dzīvs augstākās šķiras mantinieks. Tā, piemēram, mirušā pusbrālis nevar neko mantot, ja ir dzīvs mirušā dēls. Radniecība, kas nodibina mantojuma tiesību, ir atsevišķas diskusijas vērts jautājums, tāpēc šī skaidrojuma ietvaros tam dziļāk nepievērsīsimies. Ar detalizētu mantinieku šķiru izklāstu var iepazīties Civillikuma 404.pantā.
Tomēr, pirms doties pie zvērināta notāra nolūkā saņemt mantojumu, jebkuram potenciālajām mantiniekam būtu ieteicams kārtīgi ieskatīties Civillikuma 404.pantā un pārliecināties par to, vai viņš vispār ietilpst to personu lokā, kuras var mantot, kā arī par to, vai pirms viņa nav kāds augstākas šķiras mantinieks. Pretējā gadījumā var vienkārši velti iztērēt laiku un resursus, bet rezultātā vai nu vispār nekļūt par mantinieku, vai nu nesaņemt mantojumu, tāpēc ka eksistē kāds augstākas šķiras mantinieks.
Nākamais, kas ir nopietni jāpārdomā, vai vispār ir vēlme mantojumu pieņemt. Mantot aicinātai personai ir tiesības, iekams tā izteic savu gribu par mantojuma pieņemšanu, pārliecināties par mantojuma sastāvu. Tas ir ārkārtīgi svarīgs solis, jo ar mantojuma pieņemšanu un iegūšanu uz mantinieku pāriet ne tikai visas mantojuma atstājēja tiesības, bet arī saistības.
Tā, piemēram, likums nepieļauj mantot tikai dzīvokli, nemantojot dzīvoklim nodibināto hipotēku, utt. Tieši tāpēc likumā ir atrunāts, ka neviens nav spiests pieņemt viņam piekritušo mantojumu, bet gan katrs var pēc patikas to pieņemt vai atraidīt. Ja mantojuma atstājēja saistības ir krietni lielākas par atstātā mantojuma vērtību, tad ir rūpīgi jāapsver, vai šādu mantojumu pieņemt ir izdevīgi. Var izrādīties, ka lētāk būs mantojumu atraidīt nekā maksāt ievērojamās summas kreditoriem.
Bez tam būtu ieteicams kārtīgi pārdomāt arī nepieciešamību pieņemt mantojumu, ja tas nav apgrūtināts ar jebkādiem parādiem, taču tā sastāvs ir niecīgs. Tā, piemēram, ja vienīgā mantojamā manta ir 10 lati mantojuma atstājēja bankas kontā, tad pieteikties šādam mantojumam ir ārkārtīgi neizdevīgi. Izdevumi, kuri mantiniekam būs jāsedz notāram tikai par mantošanas iesniegumu, ir aptuveni 30-40 latu, nemaz nerunājot par pārējām izmaksām. Tādējādi pastāv risks zaudēt vairāk līdzekļu, nekā rezultātā tiks atgūts, pieņemot mantojumu. Notāram maksājamo izdevumu apmērs ir atkarīgs no mantojuma masas vērtības, vēlmes saņemt no zvērināta notāra maksas pakalpojumus utt. Tāpēc, pirms rakstīt mantošanas pieteikumu, ir jāpainteresējas, cik tas gala rezultātā var izmaksāt.
Ja, apsverot iepriekš minēto, rodas vēlme pieņemt mantojumu, nākamais solis ir nepieciešamo dokumentu vākšana. Lai pretendētu uz mantojumu, ir nepieciešams iegūt šādus dokumentus, kurus vēlāk vajadzēs iesniegt zvērinātam notāram:
1) Mantojuma atstājēja miršanas apliecību. Tam, kas pirmais grib pieteikties mantojumam, ir jābūt miršanas apliecības oriģinālam. Ja tāds nav pieejams (piemēram, atrodas pie cita mantinieka), tad mantojuma lietai varēs pievienot arī dzimtsarakstu iestādes izsniegtu norakstu, izrakstu vai izziņu no civilstāvokļa aktu reģistru ierakstiem. Pēc potenciālā mantinieka lūguma šīs ziņas var pieprasīt arī zvērināts notārs, taču tādā gadījumā ir jārēķinās ar papildu izmaksām, jo šādas informācijas pieprasīšana neietilpst zvērināta notāra tiešajos pienākumos un ir veicama par atsevišķu samaksu.
2) Pierādījumus par mantojuma atstājēja pēdējo dzīvesvietu. Ar pierādījumu par mantojuma atstājēja pēdējo dzīvesvietu saprot pēdējo deklarēto dzīvesvietu. Šādu izziņu var dabūt attiecīgajā pašvaldībā vai arī jebkurā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes teritoriālajā nodaļā. Ja kādu iemeslu dēļ šādu izziņu iegūt nav iespējas, tad informāciju par mantojuma atstājēja pēdējo deklarēto dzīvesvietu meklēs zvērināts notārs, protams, par atsevišķu samaksu.
3) Pierādījumus, kas apstiprina iesniedzēja tiesības mantot. Tie ir dokumenti, kas apliecina mantojuma atstājēja un potenciālo mantinieku radniecību vai laulību. Vispirms ir jāsāk ar to, ka jāsagatavo mantinieka personu apliecinošs dokuments – pase. Jāpārbauda, vai tā ir derīga. Mantojuma atstājēja un mantinieka radniecības faktu apliecina dzimtsarakstu iestādes izsniegta dzimšanas apliecība. Mantojuma atstājēja un pārdzīvojušā laulātā laulības faktu apliecina dzimtsarakstu iestādes vai garīdznieka izsniegta laulības apliecība. Tikpat labi radniecības attiecību vai laulības reģistrācijas faktu varētu apliecināt arī spēkā stājies tiesas spriedums par šā fakta konstatēšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Ja minētie dokumenti kaut kāda iemesla dēļ nav pieejami, ir pieļaujams iesniegt dzimtsarakstu iestādes izsniegtus norakstus, izrakstus vai izziņas no civilstāvokļa aktu reģistru ierakstiem vai Valsts vēstures arhīva izsniegtas radniecības faktu apliecinošas izziņas. Pēc ieinteresēto personu lūguma šīs ziņas var pieprasīt arī zvērināts notārs, taču, tāpat kā par iepriekš minētajiem dokumentiem, par to būs atsevišķi jāmaksā, tāpēc labāk pašam parūpēties par to iegūšanu.
4) Mantojamās mantas sarakstu ar mantas novērtējumu. Mantojamās mantas sarakstā ar mantas novērtējumu ir jānorāda visa zināmā informācija par mantojuma atstājējam piederošo mantu (gan kustamu, gan nekustamu). Mantai, kas reģistrēta publiskajos reģistros, vēlams pievienot attiecīgā reģistra izziņu, kas apliecinātu mantojuma atstājēja īpašuma tiesības uz šo mantu. Nekustamajam īpašumam tā būs zemesgrāmatas apliecība vai izziņa no Valsts zemes dienesta, transportlīdzeklim – izziņa no Ceļu satiksmes drošības direkcijas utt.
Bez tam šajā sarakstā ir jānorāda arī mantas novērtējums, kas veikts pēc mantojuma atklāšanās, tas ir, pēc mantojuma atstājēja nāves. Vecie vērtību apliecinošie dokumenti diemžēl nederēs, jo zvērinātam notāram ir jāzina mantas pašreizējā vērība. Ja mantojamās mantas sastāvā ir nekustamais īpašums, tad ir nepieciešams iegūt Valsts zemes dienesta izsniegtu izziņu par īpašuma kadastrālo vērtību un mežaudzes vērtību. Kapitālsabiedrību kapitāla daļu vai akciju, cita veida līdzdalības daļu, kā arī vērtspapīru vērtība ir to nominālvērtība. Naudas līdzekļu vērtība ir to nominālvērtība Latvijas valsts valūtā saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu.
Ja mantojamās mantas sastāvā ir individuālā komersanta uzņēmums, individuālais uzņēmums, zemnieka vai zvejnieka saimniecība, attiecīgo uzņēmumu tiesīgs novērtēt sertificēts vērtētājs. Savukārt reģistrējamo kustamo mantu (transportlīdzekli, kuģi utt.) var novērtēt ne tikai sertificēts vērtētājs, bet arī attiecīgās nozares speciālists, tikmēr nereģistrējamo kustamo mantu (parasti tie ir sadzīves priekšmeti) var novērtēt arī mantinieki.
Ja mantojamās mantas sarakstam uzreiz netiks pievienoti dokumenti, kas apliecina mantas vērtību, zvērināts notārs tāpat ierosinās mantojuma lietu, taču vēlāk jebkurā gadījumā uzliks mantiniekam par pienākumu tos nodrošināt viņa noteiktajā laika periodā, jo saskaņa ar likuma prasībām vērtējumam ir jābūt pievienotam mantojuma lietai. Tāpēc labāk nodrošināties ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem uzreiz, nevis vēlāk steigā meklēt vērtētājus un vākt izziņas, baidoties nokavēt zvērināta notāra noteikto termiņu.
Ir vērts norādīt, ka praksē bieži vien gadās arī tādas situācijas, ka potenciālajam mantiniekam vispār nav zināms mantojuma atstājēja mantas sastāvs vai arī zināmas tikai dažas mantas. Tā iemesla dēļ viņš fiziski nespēj nedz iesniegt zvērinātam notāram mantas sarakstu, nedz, loģiski, pasūtīt tās novērtējumu. Šādā gadījumā mantiniekam ir divas rīcības iespējas:
Pateikt, kurš no minētajiem diviem variantiem ir izdevīgāks potenciālajam mantiniekam, diemžēl nav iespējams, jo katrā konkrētajā gadījumā var atšķirties gan veicamo darbu apjoms, gan mantas daudzums, gan virkne citu faktoru. Ja potenciālajam mantiniekam pašam ir problēmas ar mantojuma masas sastāva identificēšanu, tad vispirms būtu vērts aprunāties ar zvērinātu notāru, jo viņš ir augsti kvalificēta amatpersona, līdz ar to labāk zinās, kā mantiniekam ir izdevīgāk rīkoties esošajā situācijā.
5) Ziņas par visiem zināmajiem mantiniekiem. Potenciālajam mantiniekam būtu vēlams ne tikai precīzi norādīt citu iespējamo mantinieku vārdu un uzvārdu, bet iespēju robežās arī personas kodu un dzīvesvietu. Tas ir nepieciešams, lai zvērināts notārs, ievedot mantojuma lietu, varētu izsūtīt paziņojumu ar aicinājumu mantot arī pārējiem. Ja citu mantinieku nav vai ja tādi nav zināmi, tad secīgi tā arī ir jānorāda. Būtiskā piebilde – izpildot šo likuma prasību, persona tiek brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, līdz ar ko tīša citu mantinieku nenorādīšana nolūkā vienam pašam dabūt visu mantojumu var beigties ar kriminālsodu.
Kaut arī zvērinātam notāram obligāti tas nav jādara, parasti viņš pārbauda norādītos datus reģistrā, kurā var redzēt mirušā bērnus, laulāto utt., bet, neskatoties uz minēto, potenciālais mantinieks tāpat nav atbrīvots no pienākuma norādīt viņam zināmo informāciju. Ja zvērināts notārs pats ielūkosies reģistrā, gribēdams pārliecināties par sniegto ziņu patiesumu, tas nebūs atsevišķi apmaksājams, jo mūsu valstī privātā informācija par personu ir aizsargājama ar likumu, līdz ar ko mantiniekam fiziski nav iespējas tādu dabūt. Tas ir vienīgais izņēmums, kad notārs kaut ko darīs par brīvu. Visos pārējos gadījumos informācijas iegūšana būs maksas pakalpojums.
"Ir nopietni jāpārdomā, vai vispār ir vēlme mantojumu pieņemt."
Kad visi iepriekš minētie dokumenti iespēju robežās ir savākti, laiks doties pie notāra. To var darīt kā viens potenciālais mantinieks, tā arī visi kopā, ja tādi ir vairāki. Neraugoties uz to, kur dzīvo mantinieki un kur pirms nāves faktiski dzīvoja mantojuma atstājējs, mantiniekiem ir jāiet pie notāra pēc mirušā pēdējās deklarētās dzīvesvietas. Ja, piemēram, mantojuma atstājēja pēdējā deklarētā dzīvesvieta bijusi Rīgā, tad mantojuma lietas kārtošanai ir jāvēršas pie Rīgas apgabaltiesas notāra (vienalga, kura), ja Rēzeknē – tad pie Latgales apgabaltiesas jebkura notāra utt.
Visai reti, tomēr praksē var gadīties arī tā, ka mantojuma atstājēja pēdējā dzīvesvieta nav zināma. Tādā gadījumā ir jādodas pie notāra pēc mantojamās mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vietas.
Šeit ir vienkopus pieejams Latvijā praktizējošo zvērināto notāru saraksts un prakses vietu adreses. Turpat var uzdot notāriem jebkuru jautājumu, kas saistīts ar viņu darbību, tostarp par mantojuma lietas kārtošanas īpatnībām.
Ierodoties pie notāra, potenciālajam mantiniekam būs jāparaksta mantošanas iesniegums, kuru sagatavos notārs. Jāatceras, ka, izsakot gribu pieņemt mantojumu, mantiniekam vairs nebūs tiesību no tā atteikties. Tāpēc pirms iesnieguma parakstīšanas būtu vēlams izpētīt mantojuma masas sastāvu un vēlreiz pārliecināties par savu gribu to pieņemt. Ja pie zvērināta notāra vienlaicīgi ieradīsies vairāki mantinieki, tad visus viņu mantošanas iesniegumus notārs apvienos vienā.
Iesniegumā tiks norādīts mantojuma atstājēja vārds un uzvārds, viņa nāves diena un pēdējā deklarēta dzīvesvieta, bet, ja tā nav zināma, — mantojamās mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vieta. Mantošanas iesniegumam arī būs pievienojami visi iepriekš minētie dokumenti (miršanas apliecība, deklarētās dzīvesvietas izziņa, mantas saraksts ar novērtējumu, radniecību vai laulību apliecinoši dokumenti, ziņas par citiem mantiniekiem). Mantošanas iesniegumu zvērināts notārs taisīs kā notariālo aktu, līdz ar ko mantiniekam tiks izsniegts šī iesnieguma noraksts.
Pēc mantošanas iesnieguma uzrakstīšanas un parakstīšanas, notārs pārliecināsies par mantojuma atstājēja nāvi un obligāti ieskatīsies mantojuma reģistrā, lai pārliecinātos par to, ka šādu mantojuma lietu nav uzsācis cits zvērināts notārs. Ja izrādīsies, ka kāds notārs jau ir uzsācis mantojuma lietu, tad mantiniekam faktiski ir divas rīcības iespējas:
Vairāk atbalstāms ir otrais variants, lai nepalaistu garām notāra noteikto termiņu. Var izrādīties, ka mantinieki, kas jau uzrakstījuši mantošanas iesniegumus, kādu iemeslu dēļ nav norādījuši jūs kā potenciālo mantinieku, līdz ar ko notārs var neizsūtīt jums aicinājumu. Ja jūs ik dienas neplānojat ieskatīties oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" vietnē, tad jums pašam ir jāsper solis savu tiesību realizēšanai. Savukārt, ja mantojumu reģistrā nebūs ziņu par mantojuma atstājēju, zvērināts notārs uzsāks mantojuma lietu un paziņos par to Latvijas Zvērinātu notāru padomei iekļaušanai mantojumu reģistrā.
Ja visi mantinieki ir zināmi (tāds ir viens, vai pārējie ir norādīti mantošanas iesniegumā), tad uzreiz pēc mantojuma lietas ierosināšanas zvērināts notārs izsūtīs arī pārējiem aicinājumu paziņot, vai viņi vēlas mantojumu pieņemt vai atraidīt. Šādai darbībai notārs paredzēs termiņu, kas nav īsāks par trīs mēnešiem. Savukārt, ja ieinteresētās personas lūdz vai
tad notārs izsludinās mantojuma atklāšanos. Sludinājumā, kurš tiks publicēts vietnē www.vestnesis.lv, notārs uzaicinās pieteikties visus tos, kuriem kā mantiniekiem, kreditoriem vai kā citādi ir kādas tiesības uz mantojumu. Uzaicinājuma termiņš nedrīkst būt īsāks par trim mēnešiem no uzaicinājuma publicēšanas dienas. Prakse pierāda, ka absolūtajā gadījumu vairākumā notārs tomēr ievieto šādu sludinājumu, neraugoties uz lūguma esamību, jo viņš nevar būt simtprocentīgi pārliecināts par to, ka mantošanas iesniegumā ir norādīti visi tuvākie mantinieki, pat pārbaudot šos datus reģistrā.
Ir būtiski norādīt, ka šādu sludinājumu notārs ievieto tikai tad, ja nav pagājis viens gads no mantojuma atklāšanas (mantojuma atstājēja nāves). Ja mantinieks izteicis vēlmi pieņemt mantojumu pēc gada, tad sludinājumu ievietot vispār nav nepieciešams. Praksē bieži vien mantinieki piesakās mantojumam, tikai gadam noritot, lai par šāda sludinājuma ievietošanu nebūtu jāmaksā (visas izmaksas, kas saistītas ar mantojuma lietas vešanu, sedz mantinieki). Tad, ja sludinājums netika ievietots, notārs aprobežojas ar uzaicinājuma nosūtīšanu mantošanas iesniegumā norādītajiem mantiniekiem, norādot tajā vismaz trīs mēnešu termiņu, lai tie pieteiktos mantojumam vai atraidītu to.
Ja jūs neesat tā persona, kas pirmā rakstījusi mantošanas iesniegumu, tad jūsu dalība mantojuma pieņemšanas procesā sākas tikai ar brīdi, kad jūs saņēmat notāra uzaicinājumu pieņemt mantojumu jeb ieraudzījāt tādu aicinājumu vietnē www.vestnesis.lv. Tad notāra norādītajā laikā jums ir jāizdomā, vai vēlaties pieņemt mantojumu, un jādodas pie notāra attiecīgā iesnieguma rakstīšanai. Ir jāatceras, ka jūs varat mantojumu pieņemt vai atraidīt. Ja jūs nedarīsiet neko, notārs prezumēs, ka mantojums ir atraidīts. Ja jūs parakstīsiet iesniegumu par mantojuma pieņemšanu, jums vairs nebūs tiesību no tā atteikties, bet, atraidot mantojumu, jums vairs nebūs tiesību to pieņemt.
Kad notāra rīcībā ir visu mantinieku, kuri izrādījuši vēlmi pieņemt mantojumu, mantošanas iesniegumi, notārs gaidīs to dienu, kad izbeidzies sludinājumā vai likumā noteiktais mantojuma pieņemšanas termiņš. Pēc tam notārs, izvērtējot visus mantošanas iesniegumus, taisīs notariālo aktu par apstiprināšanu mantojuma tiesībās pēc likuma (mantojuma apliecību).
Mantojuma apliecībā ir jābūt šādiem datiem:
Jums atliek tikai saņemt mantojuma apliecību un nepieciešamības gadījumā doties uz attiecīgajiem publiskajiem reģistriem savu īpašuma tiesību reģistrēšanai. Būs nepieciešams arī nomaksāt zvērinātam notāram izdevumus, kas saistīti ar mantojuma lietas vešanu, kā arī atsevišķos gadījumos nodokli, taču šo summu precizēs notārs pēc mantojuma apliecības izsniegšanas, kā arī izskaidros tās maksāšanas kārtību.
Dzīvē mēdz gadīties arī tādas situācijas, kad persona nebūs apmierināta ar mantojuma apliecībā norādīto. Situācijas var būt visdažādākās:
Šādos un līdzīgajos gadījumos, kad jūs uzskatāt, ka mantojumam bija jābūt sadalītam citādi, nav jēgas izteikt pretenzijas zvērinātam notāram, jo viņš mantojumu dalīja atbilstoši likumam un viņa rīcībā esošajiem dokumentiem. Notārs nav tiesīgs nedz pārskatīt mantojuma apliecību, nedz risināt strīdus starp mantiniekiem. Ja rodas strīds par mantojuma tiesībām, tas izšķirams tiesā prasības kārtībā.
Neatkarīgi no tā, vai jūs kaut ko saņēmāt vai ne, vienīgā iespēja panākt citu rezultātu ir celt tiesā mantojuma prasību. To var darīt tikai pēc tam, kad mantojuma apliecība ir izsniegta. Mantojuma prasības mērķis ir atzīt prasītāju vai nu par vienīgo mantinieku, vai par līdzmantinieku, un saskaņā ar to izdot viņam ar visiem pieaugumiem vai nu visu atstāto mantojumu, vai viņam pienākošos daļu, vai arī tos mantojuma priekšmetus, kas atrodas atbildētāja valdījumā.
Šajā sakarā ir jāatceras divas būtiskās lietas. Pirmkārt, kā jau norādīts iepriekš, celt mantojuma prasību var jebkurš, kas uzskata, ka viņa tiesības vai intereses ir aizskartas ar mantojuma apliecību (protams, ja viņš saskaņā ar Civillikuma nosacījumiem vispār var būt mantinieks). Otrkārt, mantojuma prasību ir jāceļ piecu gadu laikā, skaitot no tās dienas, kad radusies tiesība šo prasību celt. Pretējā gadījumā mantojuma prasība noilgst un tiesa to vienkārši noraidīs, nemaz neskatot lietu pēc būtības. Mantojuma prasības celšanai būtu ieteicams algot juristu, kas specializējies tieši mantojuma lietās, jo šī lietu kategorija tiesību zinātnieku vidū visai pamatoti ir atzīta par vienu no sarežģītākajām.
Turpmāk vēl.
