Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vajāšana ir vairākkārtēja vai ilgstoša citas personas izsekošana, novērošana, draudu izteikšana personai vai nevēlama saziņa ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" atbalstīja Saeimas Juridiskā komisija. Tās priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš informēja, ka izmaiņas likumā stāsies spēkā 2018. gada 1. janvārī. "Pašlaik ar Krimināllikuma 132. pantu "Draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu" pilnībā netiek aptverti visi personas vajāšanas gadījumi," norāda Valsts policijas (VP) Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Gita Gžibovska. Likumprojekts paredz papildināt Krimināllikumu ar 132.1 pantu "Vajāšana", taču, lai minētajā pantā paredzētās darbības tiktu atzītas par vajāšanu, tām jābūt veiktām tīši un ar nolūku iedvest bailes upurim, rīcībai jāietver atkārtoti nozīmīgi notikumi. Par vajāšanu varēs piemērot īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu.
Kas ir vajāšana
Vajāšana ir vairākkārtēja vai ilgstoša citas personas izsekošana, novērošana, draudu izteikšana personai vai nevēlama saziņa ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.
Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova skaidro, ka vajāšana ir atkārtota draudīga izturēšanās, kas attiecīgajai personai iedveš bailes, piemēram, tā var būt vairākkārtēja citas personas izsekošana, iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ar citu personu vai paziņošana citai personai par to, ka tā tiek novērota, kā arī fiziska sekošana vardarbības upurim, ierodoties viņa darbavietā, sporta vai izglītības iestādē, un sekošana personai virtuālajā vidē (tērzētavās, sociālo tīklu mājaslapās u. tml.).
"Nolūks ir atklāt tādas vardarbīgas rīcības modeļa kriminālo būtību, kuras atsevišķie elementi ne vienmēr ir nelikumīga darbība. "
Iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ir arī aktīva sazināšanās ar vardarbības upuri, izmantojot jebkādus pieejamos sakaru līdzekļus. G. Gžibovska papildina, ka "vajāšana var ietvert arī informācijas ievākšanu par personu, piemēram, komunicējot ar vajātajai personai tuvu cilvēku". Jāvērš uzmanība, ka vajāšanas jēdziena skaidrojums ietver nepieciešamību darbībām būt neatlaidīgām, traucējošām un ilgstošām, lai tās varētu definēt kā vajāšanu.
VP norāda, ka "vajāšana ir izplatīta vardarbība partnerattiecībās, arī starp bijušajiem partneriem". Esošo vai bijušo partnerattiecību ietvaros vajāšana ir īpaši bīstama, jo varmākas rīcībā ir plaša informācija par upuri, piemēram, zināmi viņa ieradumi, ikdienas gaitas, darbavieta u. c. nozīmīga informācija.
Vajāšanas pazīmes
VP norāda vairākus vajāšanas veidus – tā var izpausties kā uzmācīga komunikācija, miera traucēšana, sekošana, ilgstoša uzturēšanās vienā vietā, lai novērotu citu personu, vai citas personas aizskaršana jebkurā citā līdzīgā veidā bez likumīga iemesla. Tāpat vajāšana var izpausties kā pietuvošanās personai vai tās konfrontēšana, ierašanās personas darbavietā vai sazināšanās ar darba devēju, darba kolēģiem vai kaimiņiem. G. Gžibovska norāda, ka "vajāšanu var realizēt arī, vienkārši atrodoties pie personas privātīpašuma vai iekļūstot tajā, sūtot, piegādājot, novietojot materiālu vai objektu vajātajai personai pieejamā vietā bez jebkāda iemesla".
Savukārt V. Boļšakova vēl sīkāk uzskaita vajāšanas izpausmes:
Cēlonis partnerattiecībās – varas attiecību sistēma
Vardarbība partnerattiecībās ir raksturojama kā varas attiecību sistēma – varmāka ir tas, kurš kontrolē upuri, un viņam ir ļoti svarīgi apzināties un sajust varu pār upuri. "Šī sistēma sāk jukt tajā brīdī, kad upuris sāk pretoties pakļaušanai un cenšas izbeigt vardarbīgās attiecības. Tad varmāka, sajūtot savu varas pozīciju apdraudējumu, palielina kontroli pār upuri, kļūst arvien agresīvāks, uzstājīgāks un rafinētāks ar vienu mērķi – atjaunot un nostiprināt savu kontroli pār upuri," skaidro V. Boļšakova.
Īpaši asa savas varas zaudējuma apziņa varmākam iestājas tad, kad upuris izbeidz attiecības ar viņu un aiziet dzīvot citur. V. Boļšakova norāda, ka "bieži varmākas pēc kopdzīves pārtraukšanas ar upuri kā vienu no efektīvākajiem upura ietekmēšanas, pakļaušanas veidiem izvēlas vajāšanu – ar mērķi iebiedēt, kontrolēt un panākt, lai upuris atjauno kopdzīvi ar varmāku, dažreiz arī tikai tādēļ, lai atriebtos, ka tika izbeigtas attiecības. Nereti upuri, neizturot spriedzi, ko rada vajāšana, atgriežas pie varmākām, taču turpmākā izraušanās no vardarbīgajām attiecībām būs grūtāka, jo varmāka neļaus atkārtot mēģinājumu aiziet no viņa".
Vajāšana – īpašs noziedzīgs nodarījums
Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Konvencija) 34. pants "Vajāšana" paredz, ka "Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek atzīta tāda tīša rīcība, kad pret citu personu vairākkārt tiek vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību (vajāšana; no angļu valodas - stalking)".
"Vajāšana ir atkārtotu darbību kopums. "
"Pēdējos gados vērojams, ka ES valstīs vajāšana tiek noteikta kā īpašs noziedzīga nodarījuma veids, vienlaikus piedāvājot cietušajiem nepieciešamo aizsardzību, jo vajāšana ir atkārtotu darbību kopums," norāda V. Boļšakova. Vismaz 15 ES valstu krimināllikumos ir īpaša norma, kas attiecas uz sodīšanu vajāšanas gadījumā, piemēram, Austrijā, Beļģijā, Horvātijā, Čehijā, Dānijā, Vācijā, Ungārijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Slovākijā, Zviedrijā, Lielbritānijā. Arī likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" anotācijā tiek uzsvērts: "Tā kā vajāšanas paņēmieni var būt dažādi un laika gaitā arī mainīties, attīstoties digitālajām tehnoloģijām, lielākā daļa valstu, kas atzīst vajāšanu par sodāmu noziedzīgu nodarījumu, normatīvajos aktos neiekļauj izsmeļošu darbību uzskaitījumu, vienlaikus saglabājot divus būtiskus elementus – atkārtota uzvedība un nodoms."
Atsevišķi ne vienmēr nelikumīga darbība
Likumprojekts paredz papildināt Krimināllikumu ar jaunu 132.1 pantu ''Vajāšana'', kurā paredzēta kriminālatbildība par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja personai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.
"Šī panta nolūks ir atklāt tādas vardarbīgas rīcības modeļa kriminālo būtību, kuras atsevišķie elementi ne vienmēr ir nelikumīga darbība," skaidro V. Boļšakova. Savukārt G. Gžibovska norāda: "Lai minētajā pantā paredzētās darbības atzītu par vajāšanu, ir jāpastāv objektīviem apstākļiem, kas liecina par to, ka vajātājs varētu nodarīt kaitējumu vajātajam vai tā tuviniekiem, piemēram, ir ziņas par to, ka vajātājs agrāk ir varmācīgi izturējies pret vajāto, tā tuviniekiem vai citām personām, ka vajātājs ir bijis agrāk sodīts par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem." Tāpat vajātājam var būt objektīvi motīvi apdraudēt minēto personu drošību – atriebība, greizsirdība vai mantkārība.
"Vajāšanas upuru pieredze liecina, ka daudzi minētās vardarbības izdarītāji vajā ne tikai savu faktisko upuri, bet bieži vien arī šī vardarbības upura tuvus radiniekus un draugus," papildina V. Boļšakova. Līdz ar to jaunais pants attiecas arī uz šādiem gadījumiem.
Jāsaglabā pierādījumi
Ja persona uzskata, ka viņu vajā, ir jāvēršas Valsts policijā ar iesniegumu. G. Gžibovska iesaka: "Būtu vēlams, lai persona fiksē sistemātiski izteiktos draudus, piemēram, saglabājot mobilajā telefonā īsziņas ar izteiktajiem draudiem vai jebkuru citu saraksti, kas liecinātu par to, ka persona tiek vajāta."
Valsts policijā ir uzsākti 133 kriminālprocesi, 17 –nosūtīti kriminālvajāšanas uzsākšanai, 106 – izbeigti. Atsevišķi dati par sūdzībām saistībā ar vajāšanu VP netiek uzkrāti.
