Protams, to var arī nedarīt. Tie, kas savu dzimšanas dienu ignorē, būtībā to liedz atcerēties arī citiem. Tā savā ziņā ir gan sevis, gan savu vistuvāko cilvēku – tēva un mātes – noniecināšana. Jo neviens taču nav gluži viens. Pat ja tu būtu zem kāposta atrasts, arī tad taču kāds tevi ir pacēlis un ņēmis savā aizgādībā.
Gudri dara tie, kas dzimšanas dienā dāvina ziedus un saka paldies saviem vecākiem, kuriem pateicoties viņi ir nākuši pasaulē. Un ne tikai nākuši, bet arī izloloti un izskoloti. Tā ir pati lielākā pateicība par naudā neaprēķināmām rūpēm un sirdēstiem.
Skaista ir ģimenes dzimšanas diena, ko svin kā kāzu jubileju. Bet cik daudziem šajā dienā ir tā, ka nav vairs nekā laba, ko otram teikt – ģimenes būvēšana ir pamesta pusratā. Latvija ir pilna ar tādām pusceltām mājām, kuru pagalmos spēlējas bērni pusbāreņi. Tā vien šķiet, ka tās laimīgās ģimenes ir sastopamas vienīgi glancētajos žurnālos.
Dzimšanas diena ir atskaites un pieturas punkts. Par vīrieti, kuram ir apritējuši 33 gadi, saka, ka viņš esot sasniedzis Kristus vecumu. Tas nozīmē, ka viņš beidzot ir kļuvis atbildīgs un zina savas dzīves mērķi un ceļu. Bet kā ir īstenībā? Ak vai, cik daudziem šajā vecumā nav nekādas nojēgas par savu aicinājumu un ceļu! Viņi dzīvo tik nost. Bezatbildīgi dzīvo nost ne tikai savu, bet arī savu tuvāko cilvēku dzīvi. Bezatbildība ir kā pelējums, kas skar arī veselos. Gan personīgās dzimšanas dienas, gan valsts svētki nereti nozīmē traku dzeršanu, visādas nelaimes un ļoti nelāgu pēcgaršu. Mēs kā indivīdi un kā tauta esam norakstāmi, ja vienīgais svētku svinēšanas iegansts un mērķis ir piedzeršanās.
Tikko pagājusī valsts dzimšanas diena parādīja, ka ir daudz citu līdzekļu, lai atraisītos patriotisms un pateicība. Tieši no jauniem cilvēkiem nāca ideja septiņās dienās ar velosipēdiem apbraukt Latviju pa tās robežu. Viņi to arī izdarīja. Līdzīgi rīkojās tie, kuriem ienāca prātā rīkot stafetes skrējienu no Kārļa Skalbes dzimtajām mājām „Saulrietiem” līdz Brīvības piemineklim, kurā iekaltie vārdi „Tēvzemei un Brīvībai” pieder šim dzejniekam. Daudzi iesaistījās sarkanbaltsarkano lentīšu gatavošanā. Negribas ticēt, ka viņi jelkad būs spējīgi dedzināt valsts karogu.
Valsts dzimšanas diena nu reiz ir svētki, kas vislabāk izdodas, ja tos rīko ar pašu spēkiem, nevis par bargu naudu pieaicina priecinātājus no Rīgas, kuri nereti kultūras popkornu cenšas izbarot tieši provincei. Šie svētki ļauj ieraudzīt pašiem sevi bieži vien pavisam no citas, proti, no labās puses. Kas tā ir par spēcinošu sajūtu, kad redzi – mēs esam bagāti ar talantīgiem, krietniem un uzticamiem cilvēkiem. Mēs joprojām esam nemainīgi bagāti, kaut arī šī bagātība tagad ir izkaisīta pasaulē. Par laimi, neviens nevar paredzēt, kā mainīsies tie vēji, kas tautas gan izklīdina, gan atdzen atpakaļ.
