Tieši tā jūtas daudzi pilsētu iedzīvotāji, kuru naktsmieru un drošību gadiem ilgi apdraud nakts dzīves cienītāji. Skaļa mūzika pēc pusnakts, pastkastīšu uzlaušana un dedzināšana, klauvēšana pie radiatoriem un dzīvokļu durvīm un kāpņu telpu piecūkošana vienā sabiedrības daļā jau ir kļuvusi par ierastu lietu. Nelīdz atkārtoti policijas izsaukumi un kaunināšana. Pārprastā brīvība daudziem ļauj darīt to, kas ienāk viņu dumjajā prātā un neapskaidrotajā sirdī.
Augustīns ir teicis: „Mīli un dari, ko vēlies.” Ja tu tiešām kādu mīli, tev daudz ko no mirklīgiem impulsiem un iegribām vairs negribas darīt. Mīlestība atbrīvo no kalpošanas tam pirmatnējam, kas mūsos katrā kaut kādā mērā mīt. Mūsu atskaites sistēmā mīlestība ieraksta jaunus jēdzienus: kauna sajūtu, atbildību, vajadzību pēc piedošanas. Par cilvēkiem, kuru garīgajā celtnē šādi elementi izpaliek, saka – citu cilvēku sāpes no viņiem atlec kā zirņi no sienas un ir kā pīlei ūdens. Ir veltīgi tādus indivīdus kaunināt, skubināt uz labu un naivi cerēt, ka varbūt viņus pārmācīs dzīve.
Augļu koka vainagu veido, kociņam mazam esot. Cilvēks arī ir augļu koks. No mazām dienām neveidotajos vēlāk ir tāds zaru mudžeklis, ka gaisma nespīd cauri. Dzīve rāda – ja līdz trīsdesmit gadu vecumam kāds vēl kā personība nav izveidojies, tāds neizveidots tas visdrīzāk paliks līdz mūža galam. Brīnumainās pārvērtības apzinīgā vecumā ar mums var notikt vien tad, ja mēs paši pēc tām pa īstam ilgojamies. Paliek atklāts jautājums, vai ilgas ir vadāmas un kas tās vada.
Uzskats, ka grūta bērnība vienmēr ir saistīta ar dzīvi materiālā nabadzībā, prasās pēc papildinājuma – bērnību smagu var padarīt arī nodrošināta dzīve, un tas nu gan lielā mērā ir atkarīgs no tā, kāda dzīve, vecākuprāt, par tādu uzskatāma un kā viņi paši to dzīvo. Rotaļlietu pilnās kastes katrā mājas kaktā un tūlītēja atsaukšanās uz katru bērna „es gribu” neveicina uzmanības noturību un sarunu par lietu vērtību aizbīda aizvien tālāk, līdz tā vairs nav iespējama.
Reklāmu piekliegtajā un nevajadzīgu priekšmetu pārblīvētajā pasaulē apjukušie bērni turpina prasīt kaut ko vēl un vēl. Kas ir tās pirmās lietas, bez kurām būs ļoti grūta un nabadzīga dzīve – varbūt spēja pazīt graudus un negribēt sēnalas?
