Kustība ar devīzi „Nepērc svešo!” nāk ar diezgan lielu novēlošanos, bet labi, ka vispār sabiedrībā vēl nav iznīcis pretestības gars. Jāteic gan, daudzi pēc šī principa vadās bez kādiem īpašiem mudinājumiem. Izšķiršanos par to, ko pirkt vai nepirkt no importētās pārtikas, nosaka ne tikai cilvēku materiālā labklājība, tam ir sakars ar tādiem jēdzieniem kā „nacionālā pašcieņa” un „veselīgs nacionālisms” un gluži vienkārši – ar zināšanām par to, ko īstenībā pārtikas produkti satur.
Lūkojoties uz lielveikalu plauktiem, es šad tad prātoju, cik procentu man no tā visa patiešām ir nepieciešams, vismaz kādi deviņdesmit procenti mani neinteresē. Es čekus nekrāju un pirkumus neuzskaitu, veikalos eju ar nepieciešamā sarakstu kabatā un iepērkos veselai nedēļai.
Konsekventi pērku Latvijā ražoto un audzēto. Tā kā dārzeņus un ogas izaudzēju savā dārzā, veikalā iegādājos tikai siltzemju augļus, nepērku arī tās zemes veltes, kas attiecīgajā sezonā šeit neienākas. Kaut arī, piemēram, piena produktu un olu cenas importētajiem produktiem ir zemākas, es izvēlos Latvijas preci un eju garām gan Igaunijā, gan Lietuvā ražotajam. Mani nespēj savaldzināt košas uzlīmes un atlaides importam. Uzskatu, ka esmu tajā vecumā, kad uz mārketinga trikiem cilvēks vairs tik viegli neuzķeras.
Bet es ar lielām bažām domāju par tām paaudzēm, kurām nedz ģimenē, nedz skolā nav mācīta patiesība par pasauli un viņiem pašiem. Ka visas viņu vēlēšanās tiek izpildītas, ka vecāki nespēj viņus disciplinēt un notiek milzīga nobīde no gadsimtos pārbaudītajiem attiecību un uzvedības modeļiem. Kad ceļš no karotes līdz mutei kļūst nedabiski īss, organisms uz to atbild ar nepareizu vielu maiņu un slimībām.
Patērētāju sabiedrībai ir divas puses – ārēji spožā un viegli pieejamā – un otrā, kuru cilvēki grib redzēt nelabprāt un kura viņus ilgtermiņā degradē. Nepalīdz pat zinātnieku atklājumi un ārstu brīdinājumi. Tikai tad, kad cilvēks burtiski sabrūk, viņš sāk nopietni analizēt savu domāšanas un dzīves veidu.
Indivīdam, protams, ir grūti ilgstoši turēties pretī pērkamu un gluži vienkārši aprobežotu politiķu savā laikā pieņemto nejēdzīgo lēmumu sekām un dažādu globālā tirgus lobiju kā tādu ķirmju darbībai. Un tomēr – ja mēs gribam būt noteicēji savā zemē, ir jāsauc vārdā tautsaimniecības nozaru izputinātāji, jo zem katra lēmuma taču ir konkrēta amatvīra paraksts. Ir jāmēģina izputināto atjaunot.
Es ar abām rokām esmu par kustību „Nepērc svešo!”. Ar senām lauksaimnieciskās ražošanas tradīcijām bagātā Latvija starpkaru periodā pierādīja, ka spēj sevi paēdināt un var izaudzēt gan maizi, gan to, ko uz tās likt. Lielveikalu īstenotais diktāts pret mūsu valsti ir jāaptur. Latvijas laukos zeme ir atpūtusies, un ne jau visos darba iemaņas ir atmirušas pilnīgi. Ko mēs vēl gaidām?
