Viņi dzejā sarunājās par tiem pašiem jautājumiem, kuri nodarbina arī mūs. Dzīves jēga, draudzība, mīlestība, dabas bezgalīgais skaistums, gara gaisma un tumsa. „Es runāšu brīvi un atklāti, / Es nebīšos tumsas soda…/ Kas pasaulē jaukāks kā cīnīties / Dēļ taisnības, tiesas un goda!?” mums, divdesmit pirmā gadsimta cilvēkiem, jautā Edvards Treimanis–Zvārgulis.
Esot sētā, kuras attālākajā stūrī atrodas arī dzejnieka atdusas vieta, bija jādomā par to, kā tajos laikos tapa un kā un kur šodien top tas, ko mēs saucam par kultūrslāni un ko tik pamatīgu un biezu ir darījušas iepriekšējās paaudzes.
„Leukādijā” gadu desmitiem notiek Dzejas dienu sarīkojumi. Šogad piedalīties aicinātas bija dzejniece Mirdza Kerliņa un šo rindu autore, un tādējādi arī mēs kaut kādā mērā pielikām savu roku dzejas gaisotnes uzturēšanā šajā vietā. It visur, kur fiziski mīt radoši cilvēki vai kur pulcējas viņu darbu vērtētāji, ir iespējams garīgi bagātināties.
Diemžēl daudzas ar kultūras cilvēku dzīvi un darbību saistītās vietas tagad nīkuļo, ko gan nevar teikt par „Leukādiju” – dzejnieka pēcnācējiem rūp šīs mājas un tas, ko tās izstaro. Te āboli nav no ābeles tālu krituši. Kad tie nokrīt tālu, pagalmi aizaug, mājas sabrūk un no Latvijas kultūras kartes pazūd vēl kāds gaismas punkts.
Šī gada dzejnieka piemiņai veltīto sarīkojumu organizēja Cēsu Centrālā un Priekuļu pagasta bibliotēkas, Cēsu Tautas teātris un Treimaņu dzimta, bet atbalstīja Cēsu novada un Priekuļu novada pašvaldības. Tradīcijas uzturēšanā tātad piedalījās rokas visi pirksti, nevis viens, kā tas dažkārt notiek. Pat mežacūkas, pa savai vīzei sapratušas sarīkojuma nozīmīgumu, bija pamatīgi izrakņājušas apkārtni.
Tā pa īstam kaut kas labs var notikt vien tad, ja uz vietām ir kādi, kas mudina un skubina. Ļoti gribētos sagaidīt laikus, kad tiks izdota Latvijas novadu kultūras karte ar mākslas un literatūras censoņu dzīves vietām, memoriālajiem muzejiem, izstāžu zālēm, piemiņas parkiem un piemiņas zīmēm. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Lai varam vieglāk apzināties, uz cik bieza kultūrslāņa šodien stāvam. Lai dzīve kļūst cerīgāka un drošāka, jo tik bieži šķiet, ka mums nekā nav bijis un nav.
Mēs, protams, varam neko nedarīt, nenotikšanas un nesatikšanās novelt uz grūtajiem laikiem (interesanti, kad tie bijuši viegli?), uz to, ka Rīga ir tālu un par mums nedomā. Par to, ka bērni nelasa grāmatas (cik daudz lasām mēs, pieaugušie?), varam vainot internetu, skolu un ko tik vēl ne, spriedelēt par pasaulē valdošo netaisnību, tomēr neaizmirsīsim: „Kas pasaulē jaukāks kā cīnīties / Dēļ taisnības, tiesas un goda?”
