Ir skolas, kur arī septembrī nenotiek nekas, kam būtu sakars ar dzeju. Skumji un biedējoši. Skolotāji aizbildinās ar aizņemtību un nogurumu. Vai agrāk viņi nebija aizņemti un noguruši? Īstais iemesls gan ir pavisam cits – nav intereses. Un tās nav tāpēc, ka pēdējā desmitgadē ir noticis katastrofāls pārrāvums nacionālajā un kultūras apziņā. Un tad ir jājautā, ko citiem var dot tāds, kam pašam nav?
Es nespēju iedomāties, ka tajos tālajos gados dzejas stundā nepiedalītos latviešu valodas un literatūras skolotāji. „Tāpēc jau sirdis jauniem cilvēkiem ir tukšas,” saka nu jau pensionētā Cesvaines latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilga Holste, kuras laikā Dzejas dienās literatūras stundas notika gan skolas zālē, gan klasēs, un skolēni dzejniekus iepazina ne tikai pēc drukātā, bet arī runātā vārda.
Ja skola koncentrējas tikai uz kaut ko vienu, piemēram, sportu vai eksaktajiem priekšmetiem, gars un dvēsele paliek novārtā. Skolēni jau tāpat tiek aplaupīti ar to, ka virtuālās iespējas no līdzekļa ir pārvērtušās par dzīves telpu, dators ir aizstājis zīmuli, pildspalvu, dzīvo vārdu un sarunu ar otru cilvēku. Mēs, pieaugušie, paši pamazām atņemam grāmatai tās vērtību, nākamās paaudzes atradinot no lasīšanas.
Dzejoļu krājums ir dzejoļu mājas, kur tos sapulcē autors un izdevējs. Jā, dzejoļus var lasīt arī internetā, bet tur tie klīst izkaisīti. Var jau, protams, grāmatu tirāžu sarukumu attaisnot ar to, ka dzeja ir elitāra lieta, produkts, ko novērtēt spēj vien gardēži. Tāds dalījums ir mazliet cinisks, mēs taču neviens nezinām, kuram un kad dzeja var iegaršoties. Pie tās ir jāradina jau no mazām dienām visi. Kaut arī visi dzeju neiemīļos, ir jādod iespēja nogaršot tās vārdu.
Dzeja nav tikai vārdi, tai ir sava elpa, tātad arī ritms, tā trenē tēlaino domāšanu un kopj valodas izjūtu. Ne velti šodien tik daudziem ir izteikšanās grūtības un viņu valoda ir plakana kā dēlis. Ja teksts ir straume, tad zemteksts ir zemūdens akmeņi, kas mums liek būt vērīgiem. Spēja domāt tēlaini ir tas pats kā skatīties caur nomazgātu logu.
Šodien sarunas par dzeju un pati dzeja ir pilnīgi izstumta no preses izdevumiem, un mēs pat Dzejas dienās iztiekam bez jaunā medus. Dzejas vietu ir aizpildījuši horoskopi, skaistumkopšanas un ēdienu receptes. Es nezinu, kā jūs, bet es ilgojos pēc laika, kad dzejoļa krājuma iznākšanu atkal gaidīs kā notikumu un mēs cits citam jautāsim: „Vai tu jau izlasīji?”
