Runa nav par to, vai kāds skolotājs mums ir īpaši mīļš, bet gan par mūsu pašcieņu. Tiem, kam ir problēmas ar pašcieņu, nekad nespēs cienīt arī citus. Tāda fiziskā stāvokļa maiņa trenē cilvēka iekšējās maņas un māca, kā uzvesties dažādās dzīves situācijās.
Kuram gan nav gadījies piedzīvot neērtus brīžus tikai tāpēc, ka nedarbojas iekšējā signalizācija, un tad tu nezini, kur likt rokas un kājas, kad runāt un kad paklusēt. Vēl skumjāk, ja cilvēks tādos brīžos pat vairs nejūtas neērti, bet savu nelāgo uzvedību izspēlē kā varonību.
Mēs, protams, varam pasmaidīt, redzot, kā dokumentālās filmās kungi sveicinot paceļ cepuri, kā dāmai noskūpsta roku un pieceļas kājās, ienākot telpā sievietei. Šodien netīksmi izraisa tas, ka Saeimas deputāti sniedz intervijas, neizvelkot rokas no bikšu kabatām, ka cilvēki pat uz balvu saņemšanu ierodas ielas drēbēs un apavos. Ka intervijas laikā gremo košļeni un runā briesmīgi piesārņotā valodā. Tie ir mūs iekšējās nesakārtotības jautājumi un tos ir daudz grūtāk risināt tajā vecumā, kad jau sirmojam.
Tieši tādēļ, ka daudzās ģimenēs iekšējā kultūra vairākās paaudzēs ir atstāta novārtā, par šo dzīves zinību daļu noteikti ir jārunā skolā. No mūsu ikdienas valodas gandrīz pilnīgi ir izzuduši tādi jēdzieni kā „aristokrātisks”, „galants”, „inteliģents”. Pēdējo īpaši neieredzēja boļševiki, un tas padomju laikā iegājās kā nievu vārds. Bail iedomāties, kāda būtu mūsu dzīve, ja vairs neatskanētu „atvainojiet”, „lūdzu” un „paldies”.
Mēs esam kā savienotie trauki – laikmets ietekmē cilvēka domāšanu, domāšanas veids veido laikmetu. Par cilvēku, kas uzvedas kā zilonis trauku veikalā, sakām – neaptēsts. Tas, ko saucam par audzināšanu, īstenībā ir tēšana. Ikviens, kas ir taisījis sētas mietus, zina – tēšot lec skaidas un dažreiz tās trāpa arī pašam. Lai skanētu smalkāk, audzināšanu varam salīdzināt ar skulptora darbu, kurš akmenī ieslēgto tēlu atbrīvo no visa liekā.
Kad telpā ienāk Valsts prezidents, visi klātesošie pieceļas kājās. Ar to mēs apliecinām viņa īpašo statusu un arī distanci, kas izslēdz čomiskumu un frivolas attiecības. Skolotājs (a) klasē ienāk kā šīs mazās valsts prezidents vai prezidente. Tas nekas, ka skolēni viņu savā starpā reizēm sauc par učuku vai učeni. Klases priekšā stāv cilvēks, kurš ir atnācis ar kādu vēstījumu. To var pieņemt vai nepieņemt, bet tas ir jāuzklausa.
Pašdisciplīna ir tikpat svarīga kā jebkurš mācību priekšmets. Tāda piecelšanās pasaules kārtībā jau it kā neko nemaina, tas vienkārši ir pašcieņas jautājums.
