Ir bezgala skumji, kad atkal kāds no Latvijas žurnālistiem „noraujas” un sāk runāt tādā pat valodā kā tie, kurus pats kaismīgi atmaskojis. Diezin vai vienmēr tas ir tikai temperamenta jautājums, bieži viņus paklupina pārlieku lielās politiskās simpātijas pret vienu vai otru politisko spēku un gluži vienkārši ļaušanās sevi nopirkt. Un tad zobens izšļūk no brašo karotāju rokām, īstenībā tas pavēršas pret viņiem pašiem kā personībām un savas profesijas pārstāvjiem.
Filma uzrāda mūžsenu, īpaši jutīgu problēmu – cīņu par sievietes un vīrieša vietu un lomu ģimenē un sabiedrībā, cīņu, kurā nemaz nevar būt uzvarētāju, jo abi taču ir radīti sadarbībai. Lai cik bieži šodien tiek piesaukta līdztiesība un vienlīdzība, diskriminācija pēc dzimuma turpinās gan klaji, gan apslēptās formās. Mēs gan sakām – pasaule, bet īstenībā dzīvojam divās pasaulēs – sieviešu un vīriešu. Tās abas ir veidojušās it kā no pavisam nevainīga dalījuma, ko nosaka mūsu fiziskā un garīgā uzbūve: vīriešu un sieviešu uzdevumi un pienākumi, intereses, aizraušanās. Ja šo dalījumu automātiski attiecinām arī uz vērtību, tad allaž sanāk, ka fiziski spēcīgākā dzimuma darbs visos gadījumos ir vērtīgāks un līdz ar to arī labāk apmaksāts. Ja pieņem, ka fiziskā spēka pārākums nozīmē arī garīgā spēka pārākumu, dialogs nav iespējams. Nevēlēšanās izprast dzimumu atšķirības un katra dzimuma vērtīgumu pēc būtības allaž noved pie konfliktiem visa mūža garumā. Rezultātā daudzas sievietes pat sāk ienīst sevi sava dzimuma dēļ un vairs nespēj sevi pieņemt bez palīdzības no malas. Esmu ievērojusi, ka pat vīrieši psihoterapeiti, kuriem šī palīdzība būtu jāsniedz, solidarizējas ar savu dzimumu un problēmu redz tikai no viena dzimuma puses.
Kaut arī vīrietis un sieviete gan ģimenē, gan darbavietā viens otram ir blakus, daudzus šķir nepārvarams attālums, ko rada pieaugušu cilvēku egoisms, nevēlēšanās to sevī ieraudzīt un nevēlēšanās pieaugt cilvēcīgumā. Būdami izglītoti un miesās un prātā raženi, pat vēl pusmūžā uzvedamies kā trīsgadīgi bērni. Cilvēki, bet jo īpaši tie, kas veido pāri, nav radīti tikai un vienīgi sev, bet viens otram, un tikai tā viņi spēj sevi kā personības pilnībā īstenot. Diemžēl ļoti daudzi tā sauktā stiprā dzimuma pārstāvji par to i dzirdēt negrib. Parasti viņu arguments ir dūre galdā. Labi ja vēl tikai galdā.
Savos septiņdesmit gados saprotu, ka mums viesiem (arī man) tāls ceļš vēl ejams. Pie sevis. Un vienam pie otra. Ir daudz dažādu skolu, mācību un tradīciju, kā pārvarēt savu pieauguša cilvēka egoismu. Tuvojas pirmais septembris. Arī tiem, kuri sakās skolu beiguši.
