Šodien tas esot zaudējis nozīmi. Re, kaimiņi arī visu mūžu ir nodzīvojuši bez jumta. Teicējiem ir sava taisnība. Bet, redz, likteņu Lēmējam arī ir sava, un tā visbiežāk nesakrīt ar mūsējo.
Kāpēc tik daudzi pāri savas attiecības nenostiprina ar laulību, kopdzīvi uztver nenopietni, baidās uzņemties atbildību, jau no paša sākuma zina, ka tas nebūs uz ilgu laiku? Varbūt viņi domā, ka sevi pazīst kā savus piecus pirkstus? Šodien tikpat kā nekas vairs nav obligāti. Taču ik uz soļa redzams, cik nenobriedušiem prātiem brīvība ir bīstama, jo tā nepazīst robežas.
Cilvēku dzimums ne par ko citu nav tik nikni cīnījies kā par brīvību un ne no kā cita nav arī tik daudz cietis kā no brīvības. Izrādās, robežas ir vajadzīgas pat brīvībai un tās pa īstam spēj uzcelt vienīgi mīlestība. Pārbaudīto lietu grāmata Bībele saka: „Mīli un dari, ko vēlies!” Burvīgs paradokss: kad tu kādu mīli, tu vairs nedari visu, kas tev ienāk prātā un kas otru izposta.
Cilvēce divdesmit pirmo gadsimtu ir sagaidījusi ar neiedomājami jaudīgu, ārējo briesmu arsenālu, kas radīts, pateicoties hroniskam mīlestības trūkumam. Īstenībā šī baisā anormālība ir mīlestības aizstājēja. Šausminoties par militārajiem draudiem, mēs piemirstam galveno – iekšējo apdraudējumu.
Patiešām satriecoša dažkārt mēdz būt šķietami pieaugušu cilvēku bezrūpība. Mēs pārāk daudz ko saistām ar pilngadības sasniegšanu, taču tā vēl neko nenodrošina. Neskaitāmi cilvēki visu mūžu rīkojas kā niķīgi bērni, viņu visvairāk kārotā rotaļlieta ir vara, un tad jau līdz pasaules kariem ir tikai viens solis.
Daudzas pēc skaistiem projektiem uzceltas mājas jo drīzi sagrūst. Kad sienas sapel, griesti tek un iemītnieki staigā pa asaru peļķēm, jumtu likt ir par vēlu. Mēs ceļam nākamo māju un diemžēl atkal tālāk par spārēm netiekam.
Tas, ka sabrūk arī gandrīz puse no noslēgtajām laulībām, nozīmē vien to, ka mājai bijis „papīra” jumts, kas turas tikai līdz pirmajam lielajam lietum. Un atkal paradokss: mēdz teikt – papīrs pacieš visu. Ja vispirms nav ierakstīts sirdī, neko nepasargā arī papīrs.
Diemžēl jēdzienam „jumts” šodien piedēvē pavisam citu nozīmi – negodīgo aprindās tā ir atkarība no naudas un varas. Jumts, ja tas ir mīlestības aizvietotājs, sargā tikai naudu un mantu, bet ne pašu cilvēku. Radītāja paredzēto, ka mēs katrs savā veidā esam jumts un patvērums viens otram, nespēj atcelt nekādi cilvēku sadomātie likumi un iegribas.
Nepabeigts ir un paliek nepabeigts – agri vai vēlu tas liek sevi manīt. Zīmīgi, ka mēs ainavā vispirms ieraugām māju jumtus un tikai pēc tam pašas mājas un visu pārējo. Neviens nekāro dzīvot mājā bez jumta. Ne velti taču saka: dzīvot var, ja vien ir jumts virs galvas.
