Lai iztēlojamies to cilvēku likteni, kuri uz čekas moku kambaru sienām ar savām asinīm rakstīja savu vārdu kā pēdējo vēstījumu nākamajām paaudzēm. Miera laikos cilvēki parakstās ar svētīgi nodzīvotu mūžu un labiem darbiem, bet daudzi arī ar mirkļa ambīcijām un muļķību.
Pagājušajā gadsimtā manas paaudzes ļaudīm skatīt bija atļauta tikai tā pasaules daļa, ko ierobežoja Padomju Savienības robeža. Man joprojām acu priekšā ir iežos, uz parku soliņiem un pieminekļu pakājēs ieskrāpētie vai uzkrāsotie tādi vēstījumi kā, piemēram: „Ja zģesj bil. Serjoža (Es šeit biju Serjoža)” un tamlīdzīgi.
Līdz šodienai ir saglabājies pats nevainīgākais sava vārda un tēla saglabāšanas veids – fotografēšanās pie pieminekļiem un dažādiem simboliem. Agrāk fotografējāmies pie mauzoleja Maskavā, tagad – pie čurājošā puisēna Briselē. Ko tikai cilvēki nedara, lai iekļūtu, piemēram, Ginesa grāmatā! Popkultūrā savu vārdu daudzi vēlas pasniegt pamatīgā skandālu mērcē.
Par uzvedības kultūras pilnīgu atbūtni un sagrozītu pašvērtējumu liecina piedauzīgie uzraksti uz staciju un ēku sienām. Paralēli augstām runām par divdesmit pirmā gadsimta cilvēku intelektuālo izaugsmi šie anonīmie uzraksti un zīmējumi mums atgādina, ka necik tālu neesam tikuši un, nepieliekot pūliņus, Dieva līdzība cilvēkā var arī izzust.
Mūsos ieprogrammētā vēlme nepazust bez pēdām liek radīt dzīves virsvērtības. Vistālāk cilvēka vārdu nākotnē aiznes viņa paveiktie darbi un bērni, kas īstenībā viens no otra nav nošķirami, tas vienkārši ir mūsu katra sūtības jautājums. Joprojām kādu ievērojamu cilvēku vārdā nosauc ielas, laukumus un skolas, un tā būs vienmēr. Cilvēka vārds kā sava veida atskaites un atspēriena punkts.
Par to mēs katrs varam pārliecināties, ielūkojoties savā ģimenē. Labi, ja tu ar saviem senčiem vari lepoties un paturēt acīs viņu augstuma atzīmi. Skumji, ja nākas no viņu vārda kaunēties un nav nekā laba, ko par viņiem stāstīt citiem. Es domāju, ka bērni ir varens stimuls, lai mēs nenolaistos un neļautos šī brīža grūtumiem. Arī tad, kad mūsu vairs nebūs, mūsu vārds kaut kādā ziņā apgaismos vai arī aptumšos viņu ceļu.
Tā kā mēs neesam laika pavēlnieki, līdz ar to nespējam noteikt, cik ilgi mūsu vārds dzīvos – gadu simtiem vai tikai līdz nākamajam ēkas vai soliņa remontam. Lai nu kā, bet kaut kur Visumā tas būs saausts kopā ar citiem, un to neviens vairs nespēs izskrāpēt laukā. Ko mēs tur varam līdzēt? Daudz vairāk šodien domāt par konsekvencēm, no kurām top jauni gadsimti un jaunas paaudzes.
