Ir gluži neticami, ka tik mazā teritorijā ir saglabājusies tik liela valodas izlokšņu, tradīciju, etnogrāfisko rakstu un pat ēdienu recepšu dažādība. Acīmredzot tas bija iespējams, pateicoties savrupajam nacionālajam raksturam, kas licis nošķirties viensētās, par ko pēdējā laikā daudzi, vienādojot nošķirtību ar provinciālismu, sākuši pat kaunēties. Globalizācijas greiders nojauc ne tikai fiziskās robežas, tas šķūrē kopā arī kultūras, reliģijas un tradīcijas, izjaucot to dabisko attīstību un pārklāšanos. Globālās varas klātbūtne ir sajūtama gluži fiziski un neizbēgami cilvēkos rada pretestību.
Es arī pie sevis nomanu, ka vislabāk jūtos savā mājā un pagalmā un it nemaz to neuzskatu par kādu trūkumu. Skudru pūžņa dzīves veids man uzdzen šausmas. Dzīvodama laukos, es galvaspilsētas teātros neredzu jaunākos iestudējumus, tomēr itin nemaz nejūtos apdalīta. Televīzijā noskatījusies dažu labu mākslas provokāciju pieteikumus, apzināti izvēlos tos neapmeklēt. Jaunā gadsimta dzīve jau tāpat ir gana duļķaina, un manas paaudzes ļaudis, kas ir pieredzējuši tik daudz melu un stulbuma, ilgojas pēc rāmākiem un skaidrākiem ūdeņiem. Lai tos saviļņotu no augstumiem, nevis no nogrimušiem vrakiem un dūņām nākošais nemiers.
Māksla, kas zaudē savu atskaidrojošo spēku, noliedz dzīvību. Cilvēku dzimums tiecas uz dzīvības saglabāšanu, atskaitot uz pašiznīcināšanos tendētus indivīdus, kādu diemžēl visos laikos ir ne mazums. Nav brīnums, ka mūsu tautā ir tik daudz esības prieka, kas izpaužas apbrīnojami daudzveidīgi – no Laimas Jansones kokles sidraba līdz pasaules apbrīnotiem operas māksliniekiem, kuru izcelsmes zeme ir Latvija, no cimdu Jetes gleznojumiem ar dziju līdz sudrabā iekaltajiem dzintariem un akmeņiem mūsu naudas zīmēs, kuras jau sen pārsniedz gan naudas nosaukumu, gan tās vērtību.
Varbūt tā skaļā īgšana par dzīves dubļiem un biklā priecāšanās par šo dubļu sudrabu, ko mēs cītīgi piekopjam, ir kāds savdabīgs pašaizsargāšanās veids? Sak, neprasiet no mums neko, jo mums jau nekā nav. Bet tas mūs nepasargās, jo tā mēs paši sevi dzenam atpakaļ zemē. Lai būtu un taptu, ik paaudzei ir jāpārskaita, cik daudz visaugstākās proves zelta izdod mūsu skaitliski nelielā tauta un zeme.
Jā, tieši izdod, kā to mēdzam teikt par auglīgu zemi. Aprēķinot Latvijas lielumu, galvenais ir ne jau nokaltušie vainagi un atmirušās saknes, kas ir neizbēgama parādība, bet tautas sakņu dziļums un galotņu augstums, ar ko mums katram ir vistiešākais sakars.
