Desmitā programma - no partijas "Daugava - Latvijai".
Parasti programmas autori stāsta par savas partijas vai apvienības solījumiem, taču šī programma uzreiz ķeras vērsim pie ragiem un paziņo „10. Saeimas uzdevumus”. Vai tā būtu nesatricināma pārliecība par vēlēšanu rezultātiem?!
Vārdu aiz vārda programma runā par „tautas dzīvā spēka saglabāšanu” līdz nokļūst pie: „pārtraukt nodevīgo ekonomisko politiku korumpēto ierēdņu vadībā”. Ko gan tā iesaka „ekonomikā”?! Tik vien kā „valsts atbalstu ražošanas uzsākšanai produkcijai ar augstu pievienoto vērtību” un nodokļu atlaides, kur ir pavisam slikti, proti, „depresīvajos reģionos”. Taču ko darīsim ar iekšējo tirgu un ko ar tiem, kam nesanāk tā maģiskā augstā pievienotā vērtība?! Un vai tikai korumpētie ierēdņi līdz šim ir nozāģējuši ārzemju investīciju projektus? Labi, ka programma ir izpētījusi „stratēģisko tranzīta ceļu programmas” un norāda, ka tajās iespējamas desmitiem un simtiem tūkstošu darba vietu.
„Sociālajā jomā” programma runā par dažādiem ielāpiem attiecībā uz minimālo pensiju un algu, uz vientuļiem pensionāriem, par „valsts un pašvaldību dzīvojamo fondu”. Tad piemin kredītņēmēju aizsardzību, kas ir pozitīvi, un nokļūst pie divām interesantām tēmām. Ja veselības aprūpē „Atbildība” mērķēja uz 4.6% no IKP, tad „Daugava – Latvijai” to ar 7% pārspēj. Slimnieki un mediķi par to tikai priecātos. Toties ar lielu ziņkāri un nepacietību es vēlētos uzzināt, kā programma atrisinās „ekonomiski pamatotu un sociāli taisnīgu mājokļu īres maksas regulēšanu”. Noņemtu cepuri saprātīgas un līdzsvarotas likumu paketes priekšā!
„Nacionālajā jomā” manāmas tādas kā bažas, ka apkārtējā pasaule varētu mūs asimilēt. Ja būtu tikai viens indivīds, tad varētu domāt par nedrošību un nepārliecinātību, taču izskatās, ka gluži tā nav. Jo programma izvirza konkrētas prasības „lielo valsts uzņēmumu privatizācijai”, aizstāvot nacionālās ekonomiskās intereses.
Visvairāk punktus programma velta „korupcijas apkarošanai”, veselus trīspadsmit. Tā piemin itin visus – tiesnešus, ierēdņus, privatizētājus, kukuļņēmējus, valsts uzņēmumu padomes un valdes, valsts kontroli, KNAB, ģenerālprokuratūru, cilvēku tirgoņus, narkotiku tirgoņus, pedofilus, deputātus, partiju priekšsēdētājus un valdes. Kļūst nedaudz baisi, vai tā nebūs cīņa ar vējdzirnavām?! Un atkal noņemtu cepuri, ja programmai izdotos parādīt, ka tā cīnās ar cēloņiem, nevis sekām!
Programmas „nodokļu politiku” var raksturot ar pāris vārdiem – tā ir par neproporcionālu nodokļu aplikšanu un tai ir vairāki peramie zēni – patēriņš un kapitāls, spekulācija ar nekustāmajiem īpašumiem un luksus preces. Tas, par ko neviena no līdzīgām programmām pat neiepīkstas, ir netaisnīga divkārša, varbūt pat trīskārša, nodokļu piemērošana. Nepietiek ar to, ka atalgojumam piemēro paaugstinātu likmi. Ja par atlikušo naudu pērk mantu, kas pēc birokrātu izpratnes iekļuvusi luksus sarakstā, tad vēlreiz piemēro paaugstinātu likmi. Vienīgais, kam var piekrist, ja ar nodokļu palīdzību ierobežotu vai pārskatītu „tirgošanos ar gaisu”, proti, dažāda veida spekulācijas.
Varētu diskutēt ar programmu, ka homoseksuālisms nav nedz noziegums, nedz slimība, nedz izlaidība, ko varētu nozīmēt tā „propaganda” un kāpēc šī tēma nokļuvusi sadaļā „Kultūra, zinātne, izglītība”, bet mani piesaistīja: „Aktivizēt patriotisko audzināšanu”. Piepeši tik spilgti atminos to, ka burtnīcā bija jālīmē Ļeņina bildes, bet Staļinu vairs nedrīkstēja, ka bija jāskaita dzejoļi par Dzimtenes prieku, bija jāsoļo ar patriotiskiem maršiem, bet dziļi sirdī un klusu mājās dzīvoja patiesais patriotisms. Tai brīdī, kad mēs sakārtosim valsti, lai nebūtu pašiem par sevi rūgti jāironizē: „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!”, tai pašā mirklī ar mūsu patriotismu viss būs kārtībā. Bērni ir vecāku spogulis un bērniem pagaidām neuztic atbildību par valsti.
Un lai būtu sasaiste ar nākošo programmu, teikšu, ka ar labvēlīgu smaidu var aplaudēt šādai tēzei: „Pārtraukt degradēt cilvēku dzīves vidi, imitējot vides aizsardzību dabas rezervātos un nacionālajos parkos”, ja vien mēs to izprotam līdzīgi.
Vienpadsmitā programma.
Tā kā tā iesaka: „neaizmirstiet pajokot, uzsmaidīt viens otram”, tad izteikšu pieņēmumu, ka dēļ tā, ka partija sevi nosaukusi par „Pēdējo”, tās programma ir vispļāpīgākā. Pēc tam Latvijā partiju vairs nebūšot, vairs nebūšot iespēju pirms vēlēšanām izlielīties un sasolīt, tāpēc šoreiz jāpavelk uz zoba citas programmas un politiķu pērnie solījumi, jāparāda sevi labā gaismā, jāpafilozofē un jāpamoralizē, ņemot talkā filozofus, un pašās beigās jānovēl patīkamas velēšanas ar „vakara ballīti visā Latvijā”. Jauki!
Atziņa, ka „programmas lasa tikai daži procenti vēlētāju”, mani varbūt ierindo pie īpatņiem vai dīvaiņiem, taču, kaut arī „vislielākās muļķības pasaulē tiek paveiktas ar nopietnu sejas izteiksmi”, turpināšu iesākto un ķidāšu vien tālāk atlikušos partiju solījumus.
Jau pirmie vārdi: „Neizbēgamā budžeta samazinājuma laikā ar nagiem un zobiem aizstāvēsim” liek padomāt par partijas „nagu un zobu” cietumu un asumu. Ja veicinātu uzņēmējdarbību, kas ražo naudu nodokļiem, varbūt no budžeta samazinājuma varētu izbēgt. Jāpiekrīt, ka „valsts bez cilvēkiem ir ļoti slikts joks”, taču tikai dēļ sociālajiem vilinājumiem bērnus nedzemdē un dzimtenē neatgriežas. Dzimtas turpinājums un pēc tam sakārtots iekšējais tirgus, iespēja strādāt izvēlētā vai lietderīgā profesijā un saņemt pienācīgu atalgojumu, lai uzturētu ģimeni ar bērniem, un būt kopā ar viņiem [bērniem], nevis pamīšus strādāt dienām un naktīm divās vai trijās darba vietās – lūk, tie, manuprāt, būtu vilinājumi.
Cilvēcīgas un civilizētas ir tēzes par „brīvībām” un dažādu sociālo grupu „diskriminācijas” nepieļaušanu. Ar jaunradi ir apveltīts ieteikums „kopprodukta un iztikas minimuma statistikas” ieviest „laimes indeksu”. Nezinu, kā to mērīs depresīviem cilvēkiem un citiem ar psihes traucējumiem un slimībām, taču programmas autoriem varu pačukstēt, ka angļu zinātnieki jau konstatējuši laimes vērtību un tā ir 2.9 miljoni sterliņu mārciņu. Mums atliek tikai izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kā pareizi aprēķināt laimes indeksu Latvijā.
Taču iespējams, ka partijai nepatiks mans ieteikums, jo tā raksta: „Mēs distancējamies no naudas varas”. Laikam viņi laimes indeksu rēķinās savādāk. Šā vai tā, programmā ir vairāki racionāli graudi – par ministru konkursiem, par politiskās reklāmas lietderīgumu, par moderno tehnoloģiju ieviešanu vēlēšanās un referendumos.
Kaut arī programma apgalvo, ka tai derdzas „nepatīkami smakojoši eifēmismi”, tomēr arī tai pasprūk kaut kas līdzīgs tiem: „Nevienlīdzība jāmazina ar progresīvu nodokļu sistēmu”. Un tad man pašam pasprūk filozofēšana vai moralizēšana.
Nekad cilvēki nebūs pilnīgi līdzīgi ar savām spējām un trūkumiem, gudrību un muļķību. Vienlīdzība, manuprāt, nozīmē arī to, ka mēs cilvēkus pēc tā nešķirojam, toties mēs radām vienādus apstākļus darbam, respektējam katra iespējas un vienādi mērām sasniegumus. [Taisnīgā] progresīvā nodokļu sistēma pēc būtības ir eifēmiski bezzobaina, jo tā vispirms akceptē, ka pastāv plats bezdibenis starp atalgojumiem, un pēc tam „varonīgi” cīnās ar to. Latvijā starp valsts uzņēmuma vadītāja algu un slimnieku kopēja gandrīz 100 reizes, citur pasaulē vēl vairāk! Šķiet, jādomā par to, ka cilvēkiem ar ikdienišķām spējam ir pieejams atbilstošs darbs un viņu atalgojums nodrošina attiecīgu dzīves kvalitāti, nevis nabadzību. Bet radošiem cilvēkiem, kuri daudz strādā un daudz iegulda, apmierinot sabiedrības materiālās, nemateriālās un sociālās vajadzības, arī ir tiesības uz dzīves kvalitāti, ko neapcirps dažādi eifēmismi.
