izgāju ārā pagalmā un ieraudzīju, ka zem jāņogu krūmiem skraida un kukainīšus lasa mazā brūnā vistiņa no cāļu aploka. atkal izlīdusi pa kādu šķirbu un uzdzīvo brīvībā.
nemaz neņēmos gūstīt, jo a) atrodot šķirbu aplokā un izmantojot to, viņa ir pelnījusi brīvību; b) cienu saprātu jebkurā tā izpausmē, jo to šķirbu viņa ir iegaumējusi un lieto jau vairākas dienas, c) kamēr tā ir tikai 1 vistiņa, nav iemesla satraukumam, jo saprāts nav lipīgs un bars joprojām ir uz vietas aplokā.
piebildīšu, ka cāļu aplokā ir 10 mazas vistiņas un 10 broileru cāļi, kas jau tagad atgādina 10 murmulīgus lāčus, gulbjus vai pļekas un lāčo, reizēm lempīgi paskrien un ēd, ēd, ēd. skatoties uz viņiem, atceros par rijību kā nāves grēku. viņiem nekam nav laika, jo viņi guļ un ēd. kad nav ko ēst, viņi kliedz. kad paēduši, klusē. broileru cāļi būtu ideāls saeimas vēlētājs, jo viņiem pat nebūtu jārāda politiskās reklāmas, jātērē partijas budžets un jāmokās debatēs vai jāizgudro partijas programma – iedod tikai banānus, šņabi, Ls 5 vai gumijniekus, nobalsos par vajadzīgo.
protams, resnie broileri ir cilvēka roku darbs. ja nemaldos, broileri rodas kaut ko sakrustojot ar kaut ko, bet paši nemaz nav spējīgi dēt un vairoties (vismaz tā kaut kad lasīju vienā no savām mīļākajām grāmatām, kur bija visādi raksti par mājputniem). sen atpakaļ manā bērnībā broileru vistas vēl spēja izdēt kaut kādas olas un daļa no viņām dzīvoja ilgi un laimīgi, kamēr vien dēja. mūsdienu broileru vistas ir tikpat resnas kā gaiļi un vēl ilgi pirms olu dēšanas vecuma ir tā nobarojušās, ka nevar paiet. pie tam ēdot ne jau sazin kādu modificēto barību ar stimulatoriem, bet to pašu, ko visas vistas un gaiļi.
neapšaubu, ka broileri ir jauki putni un kaut kādā ziņā arī ziņkārīgi un runīgi, tomēr viņu saprāta attīstībai nav pārāk daudz laika, jo visu laiku jāēd. kaut kādā ziņā viņi man atgādina patērētājus, kam visu laiku jāstrādā, lai varētu nopirkt visas tās nejēdzīgās lietas, un kam visu laiku jāseko līdzi informācijas plūsmai TV, radio un internetā, lai arī liela daļa no tās plūsmas ir diezgan pabaisa mūzika, ziņas ne par ko un izdomātas TV fikcijas un seriāli ar saldiem varoņiem un neiespējamiem notikumiem vai arī zemestrīcēm, taifūniem, plūdiem un kariem tur sazin kur, kur neviens broileris nekad nenokļūs un ko pat nespētu norādīt kartē, ja viņam to lūgtu.
varbūt vietā, kur vairo broilerus, viņiem ir dzelžaina diēta un viņi vienmēr ir badā. jo no kaut kurienes taču rodas olas, no kā izšķiļas cālīši, kas to vien dara kā ēd. bet varbūt broileri rodas nevis no broileru olām, bet atpeld no kāda mistiska zvaigznāja vai arī tiek pasmelti no kolbas un aug kā kurkuļi dīķī. jo kurš gan vairs var atcerēties, ka reiz tie bija mazi dzelteni cālīši (diezgan rijīgi cālīši).
arī vakaros, kad vistas jānoliek pie miera, ar broileriem viss ir vienkārši. kādu brīdi nepabaro, tad atnes ēdiena trauku un noliec vistu būdā. broileri elsdami svempjas pāri slieksnim un, resnās kājas dimdinādami, raušas pāri stalažām, viens garām otram un, platos plecus izgriezuši, cīnās par vietu pie trauka. ēdamā pietiks visiem, bet savā rijībā viņi nevar gaidīt. nezinu, vai viņi to zina, tomēr atturēties nespēj. pa laikam broileri ironizē par teicienu “kaut pastalās, bet brīvi”, jo visiem tak skaidrs, ka neēdis ilgi nevar. kas tā vispār par iedomu – neēst.
bet pa to starpu 10 mazas brūnas vistiņas, kas reiz bija tikpat mazi cālīši un tika nopirktas reizē, reizē audzētas un barotas, skraida pa aploku, jo viņām nemaz vēl negribas ēst. ir diezgan sarežģīti vistu būdā iebakstīt mazas vistiņas, kas visas kaut kur grib skriet un kas nemaz nebaidās no cilvēka, bet visu laiku griežas ar knābi pret cilvēku un kaut ko vaicā. diezgan apgrūtinoši ir valdīt pār cilvēkiem, kas nebaidās, bet uzdod daudz neērtu jautājumu.
ar vistu baru ir diezgan viegli manipulēt, ja ir kaut kas, no kā viņas baidās. ar bailēm vispār ir diezgan viegli, jo kuram tad gribas to, ko viņam negribas. pirms vēlēšanām vienmēr ir forši pabiedēt ar visiem sen zināmām fobijām – “un tad atnāks krievi”, “mums arī jābūt vienotiem, jo krievi ir vienoti un citādi uzvarēs”, “viņi ir bijušie čekisti”, “mēs esam stipri savā zemē, tikai vajag padzīt svešos”. droši vien arī manus kaimiņus krievus biedē raidījumos, ko es neskatos – ar latviešu nacismu, ar Eiropas noteikumiem, ar izzušanu bez krieviskā. mēs taču esam no dažādām planētām un nekad nesatiksimies uz ielas, veikalā, bērnudārzā, skolā, kapos.
katru reizi, kad tuvojas saeimas vēlēšanas, politiķi sadalās gandrīz arhetipiskos tēlos. “katru gad no jauna Kristus bērniņš nāk.” tikai katru reizi citi vēži salien tajās pašās kulītēs un dzīvo laimīgi, līdz nāve tos šķir. kulītēs ir ērti un labi. sevišķi, ja kulītes viedokli kāds formulē un tam var pievienoties.
katrās vēlēšanās ir jaunie mesijas, kas kā varoņi sadzīs vecos āžus kaktā un atbrīvos gaismu no gūsta, līdz tā dies – “drīz zaļa, drīz zila, drīz sarkana”. kādreizējie vecie āži gan arī reiz bija mesijas, taču kurš gan to vairs atceras. tauta ir diezgan nežēlīga pret saviem mesijām – savus karaļus tā soda ar nāvi, lai kronētu jaunus, bet prinčiem pārmet plikpaurību un vecuma aizdusu un impotenci. stikla kalnā katru reizi ir jājāj jaunam tēvadēlam, jo kurš gan vairs atceras pagājušo laiku mesijas, kas kā smagu nastu uzņēmās tautas vešanu cauri bezgalīgajam sevis un savu vajadzību noliegšanas tuksnesim, kur staigā arī sātans kārdinātājs. cauri latvāņu birzij katru reizi jāiet jauna mesijas vadībā un jātic, jo tikai tā latvāņu dzēlumi nesāpēs un Valūtas fonda šņāpieni nedarīs gauži. labais uzvar. mesijas uzvar vienmēr.
bez mesijām ir arī gādīgie tēvi, kas zem savas cepures, hūtes, parūkas un dubultzodiem un dubultmorāles glabā rūpes par tautu un viņas vērtībām. kā tādi gādīgi papuči, par kuru netikumiem viss sen jau zināms, bet kam tas tiek piedots – vecākus taču neizvēlas. katram taču gribas dzīvot laimē un saticībā. kopā ar tēti dzīvot reizēm nav viegli, bet tētim vienmēr ir nauda, tehnika un jauda, tāpēc labais un pieredze uzvar.
ir jokdari, kas dzen jokus – i nepateiksi, vai pa jokam viss vai nopietni un ko tādi triksteri darīs pēc tam, kad nonāks pie varas. dziedās, dejos vai valdīs mūžīgi, dzīvos saticīgi un laimīgi. aprunāsies cits ar citu, ieskās viens otru, tvītos un gavilēs vai varbūt burkšķēs un pa laikam saņemsies kādam karagājienam un atnesīs mājās zivi, ko sadalīt vienlīdzīgi tiem, kas gadās tuvumā, bet vislabāk tomēr sērdieņiem, jo sadalīt sērdieņiem ir tik skaisti un pasakās labie varoņi vienmēr tā dara. raganas gan vārās piķa katlos, bet tā viņām maitām vajag. pasakās vienmēr uzvar labais, tāpēc labajam jābūt labam, lai uzvarētu bezgalīgi.
ir arī kuslie bāra bērni, kas ir netaisni cietuši no varas papuču rokas un nekad tā īsti nav saņēmušies būt mesijas, tomēr labais vienmēr uzvar – citreiz arī pēc nāves. varbūt pēc ievēlēšanas viņi vairs nebūs apdalītie bāra bērni, bet varoši un daroši brīnumbērni, kas vairs neskatīsies uz pāri darītāju ļaunajiem darbiem un neraudās par tiem, bet darīs savu.
ir visādi viltotie zaķi, jaunie muramieši un augšāmcēlušies lāčplēši, kas ar dažādu nāciju tautiskām prievēm nesīs mieru un cieņu tautu starpā, bet pagaidām aicina piesargāties no tiem otriem, jo tie otri gan ir baigie maitas un pēc ievēlēšanas atņems arī to pašu mazumiņu. tie otrie, protams. ne jau mēs. labajam ir jāuzvar. mūsu labajam, mums labajam.
katru reizi pirms saeimas vēlēšanām viss ir kā pasakā. katram sava vieta pasakā, katram sava loma. nekādas demitoloģizācijas un emancipēto sarkangalvīšu vai vārgulīgo vilku. spēkā polarizētais nostādījums: savs, labs, drošs – svešs, slikts, bīstams, mēs-tie.
mēs vienmēr esam labi un mēs uzvarēsim, jo mēs esam mēs, bet viņi vienmēr ir slikti, jo negrib kļūt par mums un nesvin svētkus kā mēs, nerunā mūsu valodā, nedzied mūsu dziesmas. pirms vēlēšanām visi mesijas, papuči, jokdari, muramieši un lāčplēši atceras par bērniem, pensionāriem, grūtniecēm, gejiem, krieviem, čigāniem, latgaliešiem, invalīdiem, idiotiem, zemniekiem, zvejniekiem un sacer viņiem pasakas, kur ir vieta katram un it neviens nav apdalīts sērdienis.
tā ir ar vistām. tā ir arī ar cilvēkiem. pār vistām valda, valda pār cilvēkiem. vistas ir labas, kamēr dēj. cilvēki ir labi, kamēr strādā, gādā, maksā nodokļus un nenodzeras vai nepaliek veci. kamēr dzemdē jaunas vistas, piedodiet, nodokļu maksātājus un nebrauc prom no vistu kūts.
tomēr arī katrā vistu barā ir kāds, kas ir gudrāks un viltīgāks. lai cik vistu būtu, vienmēr atradīsies kāda, kas mācēs pieiet pie cilvēka un paprasīt tā, ka nevar atteikt biezpienu, speķa ādiņas vai mušas. jo vairāk reižu tāda vista dabū kārumus, jo drošāka paliek. nāk un runā. staigā pakaļ.
iespraukties stiprākam pakaļā ir labi, jo tad atkrīt daudz visādu labumu. iedot kukuli ir labi, jo tad var tikt pie labumiem. vara ir vara, būt ar varu ir labi.
pie tam nav svarīgi, vai ir 10, 20 vai 50 vistas – vienmēr ir 1 īpaša vista, kas pamanās ielīst istabā, izrevidēt kaķa traukus un citu reiz pat cauri koridoram aiziet inspekcijā uz citām istabām. un kā lai tādai atsaka? sevišķi, kad viņa piešķiebj gudro galviņu un runā, runā, runā. kā tu tādam darīsi gauži? kod kurā pirkstā gribi, visi savi. roka roku mazgā, abas baltas. vārna vārnai acī neknābj. visi savi, visi labi. korupcija dej un dzied, jo tā ir labi.
tādas vistas parasti nomirst no vecuma un viņas atceras vēl ilgi pēc tam. apmēram kā kaķus un suņus. un ja vēl tāda vista labi dēj olas, viņa kļūst jo īpaša. jo tad tak viņa ir ne vien gudra, bet arī čakla. izrādās, viņa mazlietiņ dod arī kaut ko atpakaļ, tāpēc investīcijas sevi tomēr ir attaisnojušas.
manai vecaimātei sazin kad esot bijusi tāda vista, kas visur staigājusi pakaļ un beigās nomirusi no vēža. vecāmāte vistu aprakusi zem jāņogām un nosolījusies nekad, nekad nepieķerties dzīvniekam, kas dzīvo tik īsu mūžu. bet ko tas deva. vistas pašas māk atrast ceļu uz cilvēka sirdi. tās īpašās vistas, protams.
pirms pāris gadiem mums bija brūna vista, kas izvadāja tītarus. kad viņi paaugās un tomēr vēl bija bērni, vista staigāja ar saviem cāļiem – maza un žiperīga mamma pa priekšu, pakaļ pāris lempīgi pusaudži, kas augumā laikam pat lielāki par viņu pašu. bet vakarā, kad nāk miegs, tītaru bērni grib palīst zem mammas, bet nevar. tad viņi sagulstas apkārt un zem vistas spārna pabāž vismaz galviņu. tak jau mierīgāks miegs. kad tītarēni izauga, vista jau bija pieradusi pie sava īpašā statusa. pēc tam laikam vēl 2 vasaras izvadāja cāļus un nomira no vecuma kaut kad vēl pāris gadus pēc tam. vecas vistas ir īpašas, jo viņām ir kaut kāds pavisam cits skats – iet stīvām kājām, vēders gandrīz pa zemi, bet vienmēr pamanās tikt pie labākā ēdiena un siltākajā vietā pagulēt.
tad kaut kad man bija melna vista, kas mācēja dažus trikus. ja viņu pasauca, viņa atskrēja un visādi izdarījās. protams, cauri liesmojošai stīpai viņa nelēca. bet uzlekt uz ķebļa bija tīrais nieks. vai līdzīgi kā sunītim lekt pakaļ kārumiem. to vistu sauca Vysta, un viņa to labi zināja.
arī tagad mājās ir melna vista, kas izperējusi 8 cāļus un ir visnotaļ cienījama persona. cāļi jau pamesti, vakaros nāk gulēt uz verandu, jo māte tā ieradinājusi - tuvāk cilvēkiem. toties pati vista no rītiem izprasās ārā no aploka, izstaigā savas rīta gaitas pa pagalmu, ieprasās istabā un grāmatu kastē uz avīzēm nodēj olu. tomēr drošāk.
tā nu tas ir. tā tas vienmēr ir. lai cik liela cāļu banda aug, vienmēr izaug kāds, kas var un dara vairāk. kāds, kas ir gudrāks vai vienkārši viltīgāks. runīgāks, uzstājīgāks. vai varbūt vienkārši alkst uzmanības un pamanās ielīst sirdī, lai kā to viņam neļautu.
tā arī tagad pa āru staigā maza brūna vistiņa. ķer kukainīšus, kašājas, plūc zāli un lasa sēkliņas. viņa zina vairāk, bet citiem nesaka. ja no aploka izkļūtu visas vistas, sāktos anarhija. kuram gan to vajag. ja no aploka izkļūtu visas vistas, viņas visas iespundētu un aploku uzceltu vēl pamatīgāku. viena bezdelīga pavasari nenes, viens nekad nav bīstams.
patiesībā es taču rakstīju par vistām, nevis par cilvēkiem. ar vistām taču viss ir ļoti vienkārši, vai ne?
