Bet padomājot mazliet nopietnāk, es šaubos par to publiskās telpas izpratni, kuru šā incidenta sakarā paudis tieslietu eksperts Andrejs Judins. Proti, saskaņā ar viņa sacīto, publiskā vietā atšķirībā no privāta dzīvokļa vai labierīcībām jebkurš var filmēt jebko. Tas tā varētu nebūt. Tā patiesībā ir viena pamatīga diskusija morāles filosofijā, vai cilvēkiem ir tiesības uz privātumu publiskajā telpā. Proti, es gribētu cerēt, ka, ejot pa ielu, mani neviens nenovēro un neizseko, es varu iet turp, kur vēlos un neviens mēnešu garumā nefilmēs manu pārvietošanos. Es varu uz ielas arī satikties ar ko vien vēlos, vai arīdzan, ja nevēlos, nesatikties un nesveicināties. Iedomājieties, jūs stāvat uz ielas un ilgāku sarunājaties ar kādu paziņu. Vai būtu saprātīgi pieņemt, ka šās sarunas gaitā jebkurš var nākt jums klāt, filmēt vai ierakstīt jūsu sarunu tikai tādēļ, ka atrodaties publiskajā telpā? Judins kā jurists droši vien teiktu: jā; ja nevēlaties, lai tas notiek, iesēdieties mašīnā vai ieejiet kādās privātās telpās, kur jūs varat izvairīties no trešo personu uzmanības. Taču tas liekas diezgan problemātiski – vai tiešām šīm trešajām personām ir tiesības filmēt un ierakstīt manu sarunu? Ja jā, tad no kurienes gan nāk šādas dīvainas tiesības? Vai, arīdzan, iedomājieties sekojošu situāciju: jūs ejat pa kādu publisku parku, un savā nodabā kaut ko pie sevis pusbalsī dziedat laba garastāvokļa dēļ, vai pusbalsī lamājaties uzbudinājuma dēļ. Jūs jau sākotnēji pieņemat, ka jūs neviens nedzird – tikai tādēļ jūs dziedat vai lamājaties. Citiem vārdiem, jūs intuitīvi pieņemat, ka saglabājat savu privātumu, kaut arī atrodaties publiskā telpā. Iespējams, ka šāda publiskuma izpratne patiesi iederas jurisprudencē; tomēr tad tā ir diezgan tāla no reālās cilvēku ikdienas. Tam visam varbūt arī nav nekāda tieša sakara ar Kairiša varoņdarbiem – lai gan tas noteikti varētu mazināt manu mīlestību uz Vecrīgu, ja zinu, ka tur no visiem stūriem kāds uz mani lūkojas caur kamerām. Taču tā ir tā pati problēma, ar kuru nokaujas visvisādas zvaigznes, kurām reizēm tīri pamatoti intuitīvi šķiet, ka visādi paparaci fotogrāfi aizskar viņu privātumu publiskajā telpā.
