Jēzus piedzima un augšāmcēlās, lai varētu spēlēt Fermu.
Šis teikums šorīt pus pa miegam, pus nomodā nejauši ienāca prātā, kad vēl aizvērtām acīm gulēju gultā un gaidīju modinātāja zvanu.
Pavasara rīti ir skaisti, arī vasaras rīti ir skaisti. Nebūtu nekādas vainas celties, ja saule vienmēr spīdētu istabā. Vai vismaz tik ilgi, kamēr tā nav apnikusi un no maigas sievietes pārvērtusies iznīcinošā mātītē, pavasara cerīgajam siltumam pāraugot nepanesamā vasaras sutoņā.
Reizēm teikumi tā atnāk, reizēm tā arī aiziet. Šis atmiņā palicis visu dienu, tāpēc tomēr paslīdēja kāja kaut ko uzrakstīt.
Tā kā viens no šīs ziemas lielākajiem marasmiem – virtuālā dārza iekopšana portālā draugiem.lv jeb spēles “Ferma” spēlēšana – man gājis secen, pati brīnījos par pēkšņo ideju. Kas es esmu, kur es esmu, kāds man vispār sakars ar Jēzu un ar kaut kādu Fermu?
Laikam tomēr to sasodīto Fermas dārznieku apkārt saviesies tik daudz, ka imūna nepaliksi. Tas ir kā nesmēķēt, bet tomēr smēķēt – tāpat uz ielas, pieturās, uz krustojumiem pilns ar dūmiem no garāmgājēju cigaretēm. Negribēdama ieelposi, pat laiku pa laikam aizturot elpu. Jo neelpot nav iespējams un nav iespējams nebūt sabiedrībā, kas aizrāvusies ar filca brošu taisīšanu, puķainiem gumijniekiem, pērļošanu, plūdu vērošanu un Fermas spēlēšanu.
Šīs ziemas traģēdijas – salāti sapuva un kabačus nozaga. Stulbās zivis neķer paiku. Suns nojūdzies – laikam tāpēc, ka no patversmes un ka tik daudzi zog. Par ķirbjiem vairs nedod pieredzi. Ja tu man nozagsi dārzeņus, man nebūs naudiņas, par ko nopirkt zemīti. Ārpus konteksta šie paziņojumi skan komiski.
Kādu laiku nav gadījies braukt sabiedriskajā transportā, bet stāsta, ka skaļajās nejaušo līdzbraucēju telefona sarunās viena no galvenajām tēmām esot dārzkopība. Stāda un novāc bērni un viņu tēvi un mātes, stāda priekšnieki un padotie, stāda skolnieki un skolotāji. Un draudzīgajā portālā draudzīgi apzog cits citu – pa draugam. Brīnums, ka kūlu nededzina.
Latvietis tak nevar bez zemes. Latvietim vajag ja ne dzimtas mājas, tad vismaz fermu. Ja ne puķupodus uz palodzes vai trīs desetīnas aramzemes, tad vismaz monitorā jaunu un skaistu dzīvi, kur visu var kontrolēt – viegli, pamazām un diezgan droši kāpt augšup, kamēr nākošajā līmenī.
Vismaz kaut kas pakļaujas likumiem, spēles noteikumiem. Nav ne risku, ne bezdarba. Nav nelaimju un neizdošanās. Dzīve kā pasakā – spēlē un baudi bezgalīgu veiksmi.
Dzīvē gan nav tik vienkārši – viena agrārā reforma pēc otras, pazūd zeme un rudzi. Aizbrauc uz Sibīriju, jo tur dod zemi, bet pēc kāda laika tur visus atkulako – zemes atkal nav. Iekop tīrumu, bet kaimiņos sāk spridzināt dolomītu vai arī izrādās – dabas rezervāts, lieguma zona, saimnieciskā darbība ierobežota. Un kur nu vēl plūdi, sausums un kaitēkļi, slimības un neražas gadi. Zemes atņemšana un atdošana. Kari un revolūcijas. Dīzeļdegvielas cenas pieaugušas un kaimiņam salūzis traktors. Usnes iesējušās auzās, kartupeļos balandas un kolorado vaboles, kvieši sajaukušies ar miežiem. Un tad vēl uznāk krusa un visu nokapā. Bet pļaujas laikā līst. Gurķi no sausuma rūgti, tomātus apkož migla.
Dzīve vispār ir nedroša, galu beigās tāpat visi nomirst. Droši vien tāpēc ērtāk surogātvidē – neviens neko neatņems, ja nu vienīgi apzags. Nav ne slimību, ne nelaimju. Sterili, ērti, iedomās.
Starp citu, vai tajā Fermā ir iespēja iekopt kārtīgu rudzu tīrumu un labību eksportēt? Vai audzēt garšvielas, dresēt suņus, vārīt zaptes un lasīt sēnes un zāļu tējas? Darīt kaut ko inovatīvu, savu? Vai arī tas tomēr ir vidējā datora urbinātāja sapņu mazdārziņš – tik reiz tik vadziņas ar 3 kabačiem, 6 burkāniem un 4 ķirbjiem?
Vai varbūt tieši tāpēc latvietis jūtas laimīgs, jo nav nekā ļauna un jauna – var darīt to, ko kāds cits jau ir paredzējis. Zemes lauciņš visiem vienāds – tik reiz tik kubiciņi. Gribi vairāk zemes, pērc par reālo naudu.
Virtuālais sociālisms – varbūt apzags, bet visu jau nekad neatņems. Visi ir vienādi, visi kuļas, kā māk. Un kaut kā jau jādzīvo. Pamazītēm stādot un novācot kaut ko neko.
Bet tas rīta teikums – Jēzus piedzima un augšāmcēlās, lai varētu spēlēt Fermu – skan absurdi. Piedzimt, nomirt un augšāmcelties, lai spēlētu Fermu. Tad kāpēc Jēzum tas nepieklājas, bet cilvēkam piedien gan?
Jēzus būtu baigais nodevējs, ja dvēseļu glābšanas vietā nodotos virtuālo dārzeņu kopšanai. Kā tad tā – mēs gaidām, lai šis mirst un ar savām ciešanām gandarī mūsu klupšanas un pofigismu, bet šis laista virtuālos sīpolus un ravē pienenes. Mēs gaidām, lai viņš sargā un atpestī mūs, bet šis dārza sargāšanai pret virtuālajiem zagļiem nopērk virtuālo suni! Mēs gaidām no viņa pravietiskus tekstus un slimo dziedināšanu, viņš salasa savus kabačus un iziet no portāla – nākošā raža tikai pēc 5 stundām. Mēs gaidām, ka viņš kā dvēseļu zvejnieks metīs tīklu ļaužu okeānā, ka viņš ar 5 maizēm un 2 zivīm pabaros vairāk kā 5000 cilvēku, ka viņš staigās pa ezera ūdens virsu, bet viņš virtuālajā upē tik ķer virtuālās zivis un neliekas ne zinis.
Bet vai tad cilvēkam dzīvē nav nekāda uzdevuma un mērķa, ka laiks jānotriec, sitot krāsainas bumbiņas, kraujot kvadrātiņus spēlītēs un stādot neeksistējošus augus? Neviena būtiskāka laika pavadīšanas veida un neviena vaļasprieka?
Vienīgā izprieca – monitorā. Vienīgā laime – monitorā. Vienīgā laika nokaušana – monitorā. Jo vienīgais, kur viss notiek pēc viņa prāta, ir monitors. Kamēr vien elektrība un dzīvs.
Laikam jau ne man spriest par Fermu, jo neba es viņu spēlēju. Bet nespēlēju apzināti – priekš kam gan. Reizēm vērot ir gana un nav obligāti piedalīties. Nav obligāti piedzerties, durties vai smēķēt, lai būtu priekšstats par atkarībām.
Toties vēroju spēlētājus, jo viņi ir visur, un domāju – vai spēles popularitātei ir lokāli iemesli: zemnieka daba, krīzes panīkums, ieraušanās savā virtuālajā čaulā, neizejot no mājas, vai tomēr tā ir mūsdienu modernā sabiedrība, kas spēlē dzīvi.
Galu galā, šādas reālās vides simulāciju spēles spēlē visā pasaulē – sēj, audzē, novāc, iekārto mājas, iepērkas, kaujas. Attaisnojums – trenējas dzīvei, mācās saimniekot un dzīvot.
Tikai kāpēc Fermu spēlē ne tikai mazi bērni, bet arī nopietni pieaugušie? Visticamāk lokalizētās spēles popularitāti nosaka tās pirmreizība šeit un šajā sabiedrībā. Gluži tāpat kā 19. gs. visi bija kaifā no Anša Leitāna tulkotās “Grāfa lielmātes Genovēvas”. Līdzīgi izpaudās arī jau piemirstais pēcpadomju sabiedrības seriālu efekts – pasaule ir pilna ar seriāliem, bet bezmaz visi skatījās pirmos Latvijā nonākušos: “Verdzene Izaura” un “Bagātie arī raud”. Vieni pārtrauca, citi joprojām katru vakaru cieš, raud un mīl, jo tā ir viņu dzīve – TV kastē, seriālu raudās un šovu līksmē.
Arī Fermas spēlētāji dzīvo tur iekšā, monitorā. Uz īsu brīdi sajūtas jēgpilni, daroši, vietā. Ne Jēzus un pat ne viņi paši, bet kaut kas, kas sastingst pie monitora, aizmirst visu un kam ir tikai pāris orgānu – acis, kas vēro, un pirksti, kas klabina.
Bet varbūt tomēr Fermas un līdzīgu spēļu popularitāti nosaka pēcpadomju, pēcsabrukuma, pēckrīzes apjukums. Jo kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kaut kas ir sabrucis, bet nesabruks nekad.
Kaut kur iekšā ir gan auseklīši un prievītes, gan Coca-cola un frī kartupeļi, gan kefīrs un rupjmaize, gan kaņepju sviests un kāruma sieriņš, gan lazanjas, tadžinas un tīģergarneles, bet tā īsti savējā nav nekā.
Saņemties novākt drupas ir zināt, ko cels vecajā vietā. Tomēr (ne)zināšanas un (ne)izlemšanas vietā vieglāk sēdēt un spēlēties ar akmentiņiem, bērt gruvešus no saujas saujā. Neko nedarīt, nekam nebūt, neko neizlemt, neko neizvēlēties.
Klik, klik, kabacis.
Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.
Kaut kas svešs ir mūsos, mēs vairs nespējam naivi noticēt reklāmām un iet pa ūdens virsu, mēs vairs neticām seriālu varoņu ciešanām, tomēr skatāmies un skatāmies – samainītie bērni, melīgie kalpi, pupainās sievietes un muskuļainie vīrieši, pasaules glābēji un pazudinātāji, varoņi un maitas, noklausītās sarunas – viņa pārguļ ar viņu un viņš ar viņu, bet viņa tomēr mīl viņu, viņu un pēc tam arī viņu.
Mēs pat peldēt ikdienā vairs neuzdrīkstamies – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.
Varbūt arī agrāk nekas nav noticis mūsu dēļ – ka mēs to tā būtu izlēmuši, rīkojušies un dabūjuši kā savas jēgpilnās rīcības sekas. Varbūt mēs vienkārši gadījāmies pa ceļam, mūs paķēra līdzi, parāva debesīs kā tukšas celofāna kulītes pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no mums pašiem labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.
Mums pašiem ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Mēs paši ievēlējām un paši noķengājām internetā, paši spļaudījāmies un paši dziedājām līdzi. Mēs paši esam ļāvuši visam tam notikt – neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Paši atvēzējušies un kaut ko svarīgu iemetuši dzelmē.
Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz pateikt balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt savus zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.
Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mūsu dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.
Jo ātrāk mums izdosies pierast pie tā paša nekā, jo skaistāka būs mūsu dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo uz līzinga ņemtā mašīna atņemta, bet vecā grabaža nevar iziet tehnisko apskati un ar velosipēdu bail. Samierināties ar veco datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar radiniekiem samierināties. Ar skatu pa logu – pagalmā dēd 6 sašķiebušies šķūnīši, karājas apskretusi veļas aukla un uz balkona margas reizēm uzmetas resna kaija. Ar ceptu kartupeļu smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.
Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt.
Un kāpēc gan ne – Ferma. Tur ir viss un visiem ir viss – vienādi un taisnīgi. Mazie virtuālās saimniecības parauglauciņi, kur it kā visu laiku kaut kas notiek un kur kaut ko var palaist garām. Bet tomēr nenotiek nekas, vismaz nekas neprognozējams.
Pasaule, kurā ir labi. Un patiesībā nekas nav jādara. Tikai klik un klik.
