Bet Dievs ar radikāļiem, ekstrēmistiem, kā arī garā vājajiem, kuriem 16. marts jau labu laiku kļuvis par dienišķo maizi! Šodienas kontekstā daudz zīmīgāks ir pēdējās dienās izskanējušais fakts, ka Latvijas miljonāri grasās dibināt jaunu politisku spēku, ar kura starpniecību pavisam tieši iesaistīties politikā. To uzskatāmi pierādīja arī visu nabaga miljonāru aizbildņa Šlesera pirmdien organizētais saiets Ķirsona „Lido”.
Par ko tas liecina? Acīmredzot, pirmkārt, ka ar varu, ko dod nauda (turklāt liela nauda), Latvijas miljonāriem vairs nepietiek. Ir nepieciešama arī politiskā vara, kas ļautu jau esošo varu un ietekmi dubultot, nostiprinot to ar likuma spēku. Tādējādi ikvienam, kuru piemeklētu neveiksmes biznesā (un mūsu bizness, kas vairāk tendēts uz afērām ar lielām veiksmēm, pēdējā laikā neizceļas), būtu likumdošanas spilvens, ko krītot pabāzt sev apakšā.
Otrkārt, krīze ieviesusi korekcijas arī šajā jomā. Bizness pieprasa jaunus inovatīvus risinājumus un augstu konkurētspēju, bet daļai uzņēmēju (it sevišķi vecās miljonāru saimes pārstāvjiem) tas vairs nesokas tik labi, kā līdz šim. Tāpēc nepieciešama tieša (ne vairs pastarpināta, kā pašlaik) piekļuve ne tikai valsts budžetam un valsts īpašumiem, kā tas bija trakās privatizācijas laikā deviņdesmitajos gados, bet arī likumdošanai.
Ja šiem cilvēkiem tik tiešām izdosies iegūt politisko varu, tad, visticamāk, daudzu personiskās biznesa intereses ātri vien saaugs ar valsts ekonomiskajām interesēm un valsts ekonomiskās intereses savukārt kļūs arī par personiskā biznesa interesēm. Turklāt būs grūti saprasts, kur vienas sākas vai otras beidzas, kā tās nodalīt un kam no šīs koeksistences lielāks labums.
Toties Latvijai līdz ar to pavērsies unikālas iespējas no vienkārši nabadzīgas Eiropas valsts, kurā ir visvairāk miljonāru uz vienu iedzīvotāju, kļūt par valsti, kur šiem miljonāriem ir arī reāla politiska vara pār visiem pārējiem iedzīvotājiem.
Tomēr interesantākais - gan miljonāru raušanās pie varas, gan 16. marta pasākums šogad notiek uz kāda cita tikpat pašmērķīga pasākuma fona. Un tā ir vispārējā Latvijas digitalizācija, kuru lielākā daļa sabiedrības uztvērusi kā neizbēgamu nelaimi, kaut arī tā tiek piedāvāta kā vienreizēja, nebijusi iespēja. Mums pilnīgi nopietniem ģīmjiem mēģina iestāstīt, ka tā ir Eiropas prasība un, ja mēs nedigitalizēsimies līdz rudenim, tad ir beigas un pagalam – turpmāk kvalitatīvu TV vairs neredzēt kā savas ausis. Būs tikai sniedziņi un strīpas. Muļķības!
Ja arī kādam nepieciešams, lai tas viss notiktu pēc iespējas ātrāk, kamēr cilvēki vēl nav attapušies, tad tikai tiem, kuri uz šīs digitalizācijas rēķina iespaidīgi nopelnīs. Jo faktiski digitalizācija nav nekāds Eiropas Savienības ultimāts, kā mums mēģina ieborēt. To drīzāk var saukt par iespēju, ko rekomendē izmantot. Un pat attīstītajās ES valstīs pāreja notiek no trim līdz deviņiem gadiem, nevis dažos mēnešos, kā pie mums.
Bet Latvijā padod tikai kādam kaut mazāko iespēju uz valsts un tās iedzīvotāju rēķina nopelnīt, lai tā nekavējoties tiktu izmantota par visiem simts procentiem. Nerēķinoties ne ar kādām sekām. Bet sekas šai pašmērķīgai un pēc būtības ciniskai digitalizācijas kampaņai var izrādīties ļoti nopietnas.
Pagaidām aprēķināts, ka bez televīzijas var palikt ap 90 000 mājsaimniecību, tomēr visticamāk - dažādu tehnisku, psiholoģisku un finansiālu iemeslu dēļ - skaitlis var izrādīties krietni lielāks. Turklāt šis būs jau trešais un acīmredzot izšķirošais trieciens, kas lielu daļu sabiedrības atstās ārpus kopējās informācijas telpas.
Pirmais bija deviņdesmito gadu sākumā, kad Godmaņa valdība, lai pilnībā atbrīvotu sev rokas masveida privatizācijai un šoka terapijai, apzināti sagrāva toreizējo preses sistēmu, kaut arī tā bija pilnīgi lojāla jaunajai valstij un viennozīmīgi to atbalstīja. Otrs trieciens bija, kad, preses izplatīšanai daļēji nonākot ārzemnieku rokās, divtūkstošā gada sākumā mainījās arī visa preses struktūra un laikrakstus aizstāja vairāk vai mazāk dzelteni tendēti žurnālīši.
Tagad cietīs mazturīgie un pārsvarā laukos dzīvojošie televīzijas skatītāji, kļūstot par bijušajiem skatītājiem, tādējādi gan maksimāli apgrūtinot, gan liedzot viņiem saprast, kas īsti Latvijā notiek un adekvāti uz notikušo reaģēt. Bet arī tas pieder pie spēles, kas padara valsti un tās iedzīvotājus par kādas ļaužu grupas vai grupu pašmērķi. Jo mazāk informēti cilvēki, jo vieglāk ar viņiem manipulēt. It sevišķi, ja sabiedrība tik ļoti noslāņojusies un cilvēki tik tāli savās interesēs cits no cita, kā tas ir pie mums.
Katram sava patiesība, bet, nespējot to aizstāvēt un nezinot otra patiesību, neatliks nekas cits kā kliegt vienam uz otru, kā tas uzskatāmi ik gadu 16. martā notiek pie Brīvības pieminekļa Rīgā.
