nāve ir forša vecene,
viņa uz dzīvajiem kāra,
viņai ir briljanta zobi,
nāve ir margināla.
nāve izlasa grāmatu,
atzīmē sīkā drukā:
tevi mēs kausim šoruden,
tev mēs atņemsim dēlu.
nāve ir baigā vecene,
viņai zobos ir trūce.
pieliecies, pieliecies, neaizej,
iztaisnojies un mūci.
nāve ir akla vecene.
nejūt, ja neapsūkā,
nāve ir kurla vecene,
neredz, kas ātri lēkā.
Veiksmīgi pārdzīvots 13. janvāris, šogad nekā īpaša tā arī nebija. Nevienas tautas kopsapulces, nevienā vērā ņemama trādirīža un jandāla.
Iekšlietu ministrija šodien tviterī raksta: Valsts policija rīko konferenci, tās laikā tiek atklāti jaunākie dati par uzticamību policijai.
Man patīk apzīmējums - "uzticamība policijai". Nevis policijas uzticamība, bet uzticamība policijai. Nevis iedzīvotāji tic policijai vai policija - iedzīvotājiem, bet iedzīvotāji policijai ir uzticami. (Filoloģiska nianse, bet būtiska un interesanta jēgas ziņā - ko autors ir mēģinājis teikt un ko pasaka.)
Izrādās, kopš 2003. gada "uzticamība policijai" ir augusi - no 45 % uz 65 %, policijai ir uzticīgi 84 % respondentu, tas ir, tik daudz aptaujāto jūtas drošāk policista klātbūtnē. Interesi gan drīzāk izraisa citi dati: 86 % respondentu ir gatavi iesaistīties kārtības un drošības nodrošināšanas aktivitātēs, bet 52 % gatavi līdzdarboties policijas darbā. Varbūt par daudz totalitārisma teoriju un praktiskās pieredzes, bet šie fakti var tikt interpretēti dažādi, jo ko nozīmē iesaistīties policijas darbā? Aizturēt noziedznieku, novērst noziegumu, ziņot?
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece ministrijas mājaslapā saka paldies dienestiem par kārtības nodrošināšanu: Pateicoties Jūsu apzinīgajam un profesionālajam darbam, protesta akcijas ir noritējušas mierīgi. Ja arī kādas provokācijas tika plānotas, tad sekmīgs sagatavošanās darbs tās jau laicīgi novērsa. Pie viena ministre mātišķi norāj un pamāca sabiedrību: (..) bezjēdzīga demolēšana un sava niknuma paušana ar nelikumīgiem līdzekļiem nedod nekādu rezultātu. Cilvēki ir sapratuši, ka ķieģeļu mētāšana nav risinājums.
Par antiglobālistu (vai varbūt antisemītu, spriežot pēc šī attēla? un vai Parex banka būtu bijusi labāka un mazāk globālistiska, ja būtu piederējusi, piemēram, poļiem vai igauņiem?) protestu pie "Parex" bankas L. Mūrniece ir bargāka: Diemžēl tādi pasākumi, kā vakar „Antiglobālistu” rīkotā akcija pie jaunās „Parex bankas” ēkas, degradē protesta akciju un sabiedriskās domas paušanas būtību un arī lieki tērē iekšlietu sistēmas resursus. Savukārt savā blogā ministre turpina: Vai kāds saprata pret ko „Antiglobālisti” protestēja? Šādas bezidejiskas protesta akcijas mūs attālina no Rietumeiropas valstu demokrātijas protesta akciju būtības un daudzus cilvēkus atturēs no protestēšanas nākotnē, kad protestiem būs savs pamats, ideja un mērķis. Šādi pasākumi diemžēl mazina sabiedrības līdzdalību valsts attīstībā un norisēs.
Pret ko protestē rietumos? Kas ir tie nesasniedzamie rietumi, kam mēs mēģinām sekot un piemēroties jau 20 gadu? Kas ir rietumi mūsos, ko mēģinām izkopt un pierādīt? Kas ir mistiskās ārzemes un ideālā pasaule, uz ko tiecamies?
Vai varbūt latviešu emigrēšana uz Angliju, Īriju, Vāciju un Zviedriju ir ideālās pasaules meklējumi. Noguruši piemēroties kaut kādam postpadomju sabiedrības ideālam un cēlajam mērķim, latvieši emigrē un rietumus dabū gatavus - izej uz ielas un izdaudzinātās ārzemes jau ir tavas mājas. Nekas nav jāsasniedz, nav jādara. Vienkārši dzīvo. Nevis tai sasodītajā Latvijā, kur nav nekādas kārtības.
Nav stingrās rokas, nav vadoņa un bargās kundzes ar pātagu. Latvietim jau nepatīk, ka viņu pamāca gludināt bikses, mazgāt zobus un izdzīt kurmjus no alām. Bet sirdī tomēr gribas kādu, kas pamāca, kā pareizi dzīvot - pēc fen šui vai tāpat.
Daudz ērtāk taču ir nevis pašam būt saimniekam, bet gaidīt, ka kāds saimnieks atnāks un visu sakārtos. Ka beidzot dzīvosim kā rietumos. Hop, un esam. Kā tūristi, bet uz palikšanu. Ka kāds vienkārši nomainīs fonu un visi cilvēki būs savā vietā, nebūs neviena liekā, neviena neveiksminieka, nesaprastā un neiederīgā. Vai emigrēt, aizbraukt uz vietu, kur jau ir saimnieks un viss ir sakārtots - hop, tajās sasodītajās, skaistajās ārzemēs.
Bet kārtība Latvijā ir - 13. janvārī valdīja miers. Internetā lasu - latvieši beidzot ir iemācījušies protestēt. Tas ir, latvieši neprotestē.
Projekta "Pēdas" dalībnieku aicinājumam 13. janvāra rītā aizlūgt par Latviju atsaucās vien daži zvaniņu skandinātāji - tukšs loms. Barikāžu piemiņas pasākums Zaķusalā - aculiecinieki internetā ziņo: gaisotne latviska un mierīga (mazliet iesmejot, sanāk - latviski = mierīgi).
Vienīgi 1991. gada janvāra barikāžu pieminētājiem turpmāk jārēķinās - 13. janvāri drīkstēs pieminēt jebkur, tikai ne Vecrīgā. Labāk tālāk no grēka un nemieriem!
Šķiet, varai būtu bail pat no latviešu nacionālajiem svētkiem - kapusvētkiem, ja tie notiktu 13. janvārī Vecrīgā. Labi, ka Zāļu tirgus Doma laukumā ir vasarā. Vasarā gan latvieši ir sevišķi traki, bet traki uz dzeršanu un skriešanu pie dabas. Tas nav tik bīstami kā janvāra nīgrums. Pāris CSDD reklāmu par drošu braukšanu un dzērāju glābšanu mazinās arī to trakumu.
2010. gada 13. janvāris citē tikai 2009. gada 13. janvāri - 1991. gada barikādes sen aizmirsušās, 1905. gada mītiņa dalībnieki sen satrūdējuši.
Pieminēt 1905. gada 13. janvāri vairs nav topā. Stāv melni bleķa vīri Daugavas krastā, kaut kur skrien ar karogiem, kliedz. Nu un. Garām švīkst tikai mašīnu straume un otrā pusē klusē balta, sasalusi Daugava, pa plāno ledu staigā studenti un trakie, staigā un neielūst. Jo Latvijā ielūst tikai mašīnas dīķos un jūrā, Daugava šogad rāma. Un visas 2005. gada konferences cauri, visi vēsturnieku zinātniskie materiāli apkopoti un izdoti, granti sen beigušies. Dusi saldi, piektā gada janvāri.
Nogriežoties prom no Daugavas, tramvajā atskan: "Tirirī... Nāāākamā pietura - trīspadsmitā janvāra iela". Uz tablo iedegas sarkani burti un cipari "13.janvāra iela". Tā nozīmes aiziet - pāris paaudžu un asinis sniegā ir vien pāris rindiņas vēstures grāmatā. Nav vairs jēgas ne citēt, ne atcerēties.
Kāds gan 13. janvārī mēģināja atkārtot slaveno triku ar pacēlāju, bet - quo licet Iovi, non licet bovi. Ja Jupiteram kā jau dievam pacelšanās debesīs nesa varu, slavu un naudu, tad vērsim tiekšanās pie Jupitera logiem - aizturēšanu un rokudzelžus. Tā nu tas iekārtots pasaulē. Arī 2010. gadā nekas nav mainījies - lielos ar pacēlāju ceļ amatos, bet mazos no pacēlāja rauj zemē.
Bet citādi Rīgā 13. janvārī viss bija mierīgi. Latvijā nebija nekā tāda.
Kuģi lēnām apledo, mašīnas iegrimst kupenās. Steigas nav, pavasaris vēl tālu. Ārā uz kokiem aug sarma. Šogad tāda ziema, ka bail - vai tiešām, vai tas viss tiešām man un vai tiešām pa īstam.
