Es neesmu nekāds globalizācijas pretinieks, gluži otrādi. Tās kritiskās lietas, kuras par globalizāciju raksta daži Rietumu kreisie, kā Ulrihs Beks vai Zigmunts Baumans, pašas par sevi ir interesantas. Taču tām ir diezgan maz sakara ar Latvijas realitāti: ja šie tur uztraucas par labklājības valsts sabrukumu un sociālo dempingu utt., tad mums te nav īsti, kam sabrukt. Otrkārt, vainot “pārnacionālo kapitālu” un “globālās korporācijas” Latvijas šodienas nelaimēs ir vienkārši amorāli. Pašu bāleliņi jau vien ir tie, kas ir saprojektējuši tādu uz spekulāciju orientētu ekonomikas modeli, kurš, sākoties globālai recesijai, ātri vien aiziet pa pieskari. Pašu bāleliņi jau vien ir tie, kuri nav klausījušies nekādās “globālās” organizācijās, kā SVF, Pasaules Banka, Pasaules Veselības organizācija, arī EK, Transparency International utt., utjpr., kuras mums jau sen teica, ka tā dzīvot nevar un ka tas novedīs pie kraha. Mēs paši neatlaidīgi skrējām ar galvu sienā. Tā ka vainot “globalizāciju” Latvijas nelaimēs ir vienkārši aplami.
Taču šobrīd nelaime ir tā, ka šī nosacītā globalizācija saasina mūsu pašu kļūdu radītās sekas – konkrēti, runa ir par darbaspēka migrāciju. Es diemžēl esmu spiests konstatēt, ka Latviju šodien, šai pašā mirklī pamet cilvēki, kuri vēl pirms dažiem gadiem tika uzskatīti par “veiksmes stāstiem”, par normāliem, stabiliem Latvijas iedzīvotājiem, pat par tās patriotiem un Latvijas “zemes sāli”. Sastopoties ar paziņām, kas grasās aizbraukt, vai dzirdot par jau aizbraukušajiem no trešajām personām, sajūta ir patiesi pretīga.
Migrāciju pēc 2004. gada vēl varbūt bija iespējams norakstīt uz “neveiksminieku” un “laucinieku”, “mazkvalificētā darbaspēka” utt. rēķina. Pašreizējo jau vairs nevar. Tie, kuri tagad brauc prom, lai strādātu par apkopējiem Vācijā, laukstrādniekiem Francijā utt., vairs nav nekādi lūzeri. Ekonomisti to visu spēj bezkaislīgi izskaidrot, ņemot vērā brīvos darba tirgus, pieradumus pie patēriņa modeļiem, hipotekārajiem kredītiem utt.
Taču šeit ir runa par kaut ko vairāk: pirmkārt, tie ir cilvēki, kuri vēl nesen sevi pamatoti uzskatīja par Latvijas topošo vidusšķiru, pilsoniskās sabiedrības pamatu, liberālās demokrātijas galveno nesējslāni. Otrkārt, viņi, visdrīzāk, atpakaļ neatbrauks, jo Latvijas ekonomiskās perspektīvas ir ārkārtīgi bēdīgas – kaut vai pusoficiālā prognoze, ka veiksmes gadījumā Latvija varētu sasniegt savu 2008. gada algu līmeni (kurš jau tā nebija nekāds augstais) 2014. gadā, t.i., pēc 5 gadiem. Bet pieci gadi šodien ir ļoti ilgs laiks.
