Pats par sevi, ka jauno sistēmu zākā ierēdņi, uz kuriem šīs nepatīkamās izmaiņas attieksies. Tiesa, zākā paslepus, jo baidās pazaudēt darbu... Pats par sevi, ka pret plānoto novitāti piesardzīgi izturas politiķi, kuriem pirmkārt, uzņēmumu valdes un padomes bija netiešie partijas kases ieņēmumi, bet otrkārt – joprojām ir jādomā kā barot savu partiju „pavadošo svītu”. Tiesa, politiķu piesardzība ir kūsājoši rosīga, jo pretējā gadījumā pirmsvēlēšanu gadā tauta viņus varētu nesaprast.
Taču pagājušajā nedēļā ar savdabīgu viedokli nāca klajā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle, kura uzdod retorisku jautājumu — vai tiešām, sakārtojot atalgojuma sistēmu valsts iestādēs, ir jāiejaucas arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību atalgojuma sistēmā? Viņasprāt, valdības virzītā vienotā atalgojuma sistēma grauj vienu no galvenajiem uzņēmumu konkurētspējas elementiem — motivējošu darbinieku atalgojuma sistēma. Vēl jo vairāk: E. Egle uzskata, ka šajā segmentā visas nepieciešamās izmaiņas jau tika izdarītas vasaras sākumā — vairs neeksistē uzņēmumu padomes, bet atalgojuma fonds ir samazināts kopumā par vairāk kā 36 miljoniem latu.
Kā labie piemēri tiek piesaukti Latvijas Dzelzceļš, Latvijas Valsts meži, Latvijas Pasts, Latvijas Gaisa satiksme, Latvijas Autoceļu uzturētājs, Rīgas Satiksme u.c. uzņēmumi.
Un tagad daži piemēri pārdomām. „Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis 2006. gadā mēnesī saņēmis vidēji 4540 latus, bet 2007. gadā - jau 7710 latus mēnesī. Savukārt kādreizējais premjera biroja vadītājs Juris Radzevičs 2007. gadā saņēma vienlaikus 10 800 latus par darbu „Latvenergo” padomē un 13 680 latus par darbu „Latvijas Pasta” padomē. Paralēli tam viņš bija arī iekšlietu ministra padomnieks, par to mēnesī saņemot vairāk nekā 1880 latu.
Taisnības labad gan jāsaka, ar šā gada maiju, kā to paredz likuma grozījumi, lielo valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes priekšsēdētāji vairs nevar saņemt algu, kas pārsniedz aptuveni 3000 latus jeb 5 vidējās algas. Taču vēl, piemeram, jūnija vidū Latvijas Pasta, Latvijas Gaisa satiksmes un Latvijas Dzelzceļa valdes priekšsēdētājiem algas nebija samazinātas. Varētu šķist - kas gan ir viena mēneša kavēšanās, taču šāda likumdevēju elementāra "neklausīšana" Latvijas apstākļos nav izņēmums, bet gan drīzāk "labā prakse".
Tāpat teju absurdi izklausās fakts, ka premjeram nācās skaidroties par pabalsta izkrāpšanu tieši ar valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, pieprasot no "Latvenergo" un tā meitasuzņēmuma "Augstsprieguma tīkls", kā arī no "Latvijas dzelzceļa" un "Lattelecom" skaidrojumus par bezdarbnieku pabalstu apmēriem. Izrādās, ka tieši šajās kompānijas darbiniekiem īsi pirms atlaišanas bija izmaksātas ievērojami lielākas algas, tādējādi nodrošinot lielākus bezdarbnieku pabalstus.
Tā visa rezultātā man gribētos teikts, ka — jā, iespējams, 1908 lati „uz papīra” tik tiešām nav astronomiska summa, kas vienam otram amatam var tikt uzskatīta par neatbilstoši zemu atalgojumu. Taču uzsvars šajā gadījumā ir uz vārdiem „vienam otram”. Un tā tik tiešām nebūs liela nelaime, ja idejas vārdā nāksies samierināties ar neadekvātu samaksu dažos amatos, iepretim tiem simtiem posteņu, kuru īpašniekiem, ņemot vērā viņu izglītību, pieredzi un prasmes, arī 500 lati uz rokas ir ļoti laba alga.
Otrkārt, zemāks atalgojums, iespējams, beidzot atsijās pelavas no graudiem, ļaujot dažādos amatos nonākt arī kādam idejiskajam cīnītājam, kuram tik tiešām patīk un interesē strādāt valsts pārvadē.
Un, visbeidzot. Ja mamma, nopirkusi konfekšu kārbu, noliek to augstu uz skapjaugšas un aizliedz dēlam aiztikt kasti... Kas notiek tad, ja dēls pa kluso negausīgi „izrij” visas konfektes? Līdztekus pērienam viņam nāksies par saldumiem aizmirst vismaz uz mēnesi! Un solījumi nekad tā vairs nedarīt, visticamāk, nelīdzēs.
