Šoreiz rakstu, lai padalītos sekojošā lietā. Šā gada Rīgas konference kopumā bija izdevusies. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad centrā bija nesenais Gruzijas konflikts, šeit bija daudz interesantu diskusiju.
Lai gan neesmu dižs ārpolitikas un drošības politikas speciālists, ļaudis kopumā atstāja ļoti kompetentu iespaidu. Vienā diskusijā kopā ar mūsu Ministru prezidentu, Ivaru Godmani, Slavu Dombrovski un dažiem citiem piedalījās Igaunijas bankas pārvaldnieka vietnieks (t.i., Igaunijas Rimševica vietnieks). Cita starpā viņš teica sekojošu lietu: Igaunija taisās un tai ir spēcīgas izredzes 2011. gadā pievienoties eirozonai.
Mums 2014. gads ir ārkārtīgi optimistiska prognoze. Viss liecina, kā izteicās Slava, ka Latvija un Igaunija attīstās pa ļoti atšķirīgām trajektorijām. Kaut arī mūsu izejas pozīcijas ir bijušas līdzīgas, viena valsts var strauji modernizēties un pietuvoties "vecās" Eiropas līmenim, otra var stigt dziļāk un dziļāk stagnācijā. Cik var noprast, labs piemērs šeit ir Dienvidkoreja un Filipīnas.
Es riskēju izklausīties naivs un diletantisks, taču mūsu reformu realizētājiem vajadzētu patiešām reāli mācīties no mūsu kaimiņiem. Tā vietā, lai smīkņātu un muļķīgi mierinātu sevi, ka igauņu sasniegumi ir viens vienīgs PR, ir jāsaprot, ka mēs būtiski atpaliekam no viņiem. Dažas lietas viņu izglītības sistēmā, valsts pārvaldes, iekšlietu sistēmas reformās nevajag vienkārši "pieņemt zināšanai", t.i., augstprātīgi ignorēt. Daudzas lietas vajag vienkārši kopēt, lai cik muļķīgi tas neizklausītos.
Pašlaik jau ir skaidrs, ka Igaunijā eiro būs krietni agrāk par mums un vāciešiem, frančiem un visiem pārējiem, kas brauks atpūsties uz Baltiju, daudzas lietas daudz ērtāk būs kārtot kaimiņzemē - nemaz nerunājot par investīcijām. Tādēļ ir vienkārši jāmet pie malas augstprātība un jāsāk vaicāt kaimiņiem, kā viņiem tas ir izdevies.
