Gan prezidenta atzinums, gan kāda emuāra lasītāja komentārs rosināja mani uz pārdomām, ko ierasti saprotam ar jēdzienu valsts un ko mēdzam piemirst.
Uzziņa no enciklopēdijas „Vikipēdija”. Valstij jābūt trīs pamatpazīmēm: teritorijai, iedzīvotājiem un suverēnai varai. LR Satversmes 2. pants cita starpā nosaka: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai."
Bet valsts „Vikipēdijā” tiek traktēta kā īpašs institūciju kopums (likumdevēja vara -parlaments, Saeima u.c.; izpildvara - valdība, armija, tiesas, policija un citas), kas, balstoties uz tiesisku varu, nosaka likumus un citas normas tautas vai vairāku tautu noteiktā apdzīvotā teritorijā.
Ja jēdziena skaidrojumu attiecina uz praksi jebkurā no pasaulē esošajām apmēram 200 suverēnajām valstīm, var teikt, ka primāri tiek uzsvērta valsts kā varas nesējas funkcionalitāte. Proti, tiek nosaukti procesi, ko īsteno pieminētās institūcijas ar mērķi – nodrošināt iedibinātu kārtību kādā teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem. Tādējādi paši cilvēki it kā iegūst otršķirīgu - pasīvā objekta statusu pret subjektu – varas mehānismu.
Nonākuši krīzē, mēs ar pārmetumiem, dusmām un bailēm vēršamies pie varas, jo kurš gan cits, ja ne valsts vara, pie tā visa vainīga! Valsts vara, kas pieņēmusi lēmumus, vara, kam esam uzticējušies! Sajutuši diskomfortu, mēs demonstrējam ne vien savu nepatiku, bet arī savu izpratni par valsti.
Taču Valsts prezidenta vārdos – „īsti saimnieki savā valstī neesam bijuši”, manuprāt, ir dzirdama patiesība. Diezin vai prezidents ar vārdu saimnieki bija domājis tikai un vienīgi varas nesējus. Kaut raugoties Satversmes 2. panta kontekstā.
Valstī, kurā iedzīvotāji sevi neuztver par vienu no valsts pamatiem, bet tikai par instrumentu varas funkcionalitātes nodrošināšanai, nav pamata uzskatīt, ka suverēnā vara pieder tās tautai. Labticīgā un vientiesīgā paļaušanās uz citiem (varu) daudziem no mums ir izrādījusies bēdīga. Ko gan tajā vainot? Vai nav tā, ka arī savu pasivitāti un paļāvību?
Jā, vainu ir visvienkāršāk vienmēr atrast citos, būt vai nu upurim, vai kristālskaidram. Ja paraugāmies apkārt, diemžēl šī tendence ir ieguvusi pandēmijas apmērus. Cilvēki kļūdās. Tā ir dzīves īstenība. Taču atzīt savas kļūdas ir nepieņemami absolūtajam vairumam, sākot no neapdomīga kredītņēmēja, ko skāris tiesu izpildītāja tvēriens, līdz varas nesējiem.
Ja mēs ieskatītos mediju arhīvu materiālos, īpaši intervijās, nebūtu grūti pamanīt, ka ar varu un politiku saistītiem cilvēkiem piemīt maniere – vai nu par problēmām, kļūdām nerunāt vispār, klāstīt tikai par izciliem sasniegumiem, vai izlikties nedzirdam jautājumu un atbildēt ko citu (apmēram: kam man ledusskapis, ja es nesmēķēju). Vai arī – kā pēdējā laikā - vispārināt kļūdīšanos, lietojot frāzes „mēs visi iepriekšējos gados esam pieņēmuši nepareizus lēmumus” (ekspolitiķis Ojārs Kehris LTV 14. oktobrī „Naudas zīmes”).
Bet viskomiskāk izklausās, ja savu patiesību pasniedz kā ideālu: "Mana atbilde uz jautājumu, vai es atkal gribētu kļūt par ministru, ir, ka esmu gatavs izskatīt šādu iespēju. Iespējams, tā bija kāda liktenīga sakritība deleģēt finanšu jomas vadībai mani brīdī, kad tikai nojausmās tas bija klusums pirms vētras. Un es izrādījos stiprāks par šo negaidīto vētru." Tā bijušais finanšu ministrs Atis Slakteris, paužot uzskatu, ka viņa pieredze ministra amatā pašlaik Latvijai būtu ļoti noderīga (BNS).
Iespējams, atminējums kļūdu neatzīšanai ir rodams skaidrojumā - vara ir pārākums pār citiem. Atzīstot kļūdas, pārākumu var zaudēt. Parādiet kādu, uz varu orientētu, kas tam būtu gatavs!
Diezin vai Stabu ielas galā būtu slejams atkal kauna vai vainas stabs. Katram paša vaina par pieļautajām kļūdām, lemjot par savu mantu un citām lietām, paliks uz savas sirdsapziņas. Par to pašam arī nāksies atbildēt. Taču reti kurš bijušais vai esošais varas pārstāvis, kam tika deleģētas tiesības lemt par kopējo valsts naudu un procesiem tajā, ir sabiedriskajā telpā atļāvies atklāti atzīt paša pieļautās kļūdas. Viens no tiem retajiem, ko esmu dzirdējusi, bija Roberts Zīle pirms pāris nedēļām raidījumā „100. pants”.
Atzīstot kļūdas, tiks pielikts punkts nederīgajam un būs iespēja iet uz priekšu. Būdami viens no valsts pamatiem – Latvijas iedzīvotājs -, sāksim ar sevi, tikai pēc tam skatīsimies apkārt! V. Zatlera teiktais ir kā kulaks uz acs.
