Bija jāizņem numuriņš.
Strādāja 2 operatores. Laiku pa laikam viņas viena otrai jautāja padomu. Man bija 247. numurs. Uz tablo dega laikam 243.
Bija jāgaida rindā, aiz dzeltenās līnijas un uzraksta LŪDZU UZGAIDIET.
Apstājos malā pie krēsla, jo sēdēt īsti negribējās. Visi citi gan sēdēja.
Vēl tur bija klameras, kas mūs visus nofilmēja. Tas laikam bija domāts mūsu drošībai. Vai arī, lai viņi justos droši, ka mēs esam droši un neuzbruksim.
Pie sienas bija plakāts ar laimīgo ģimeni: viņš, viņa un bērns. Zaļa zāle, debesis, sarkans mājas jumts. Viņi visi trīs smējās.
Vienmēr esmu domājusi – vai laimīgo cilvēku reklāmās tā tiešām ir kāda laimīgā ģimene vai arī nejauši atrastu un salasītu laimīgu cilvēku kombinācija. Atšķirības jau nav nekādas. Tāpat viss ir fikcija.
Viņiem taču maksā par to, ka viņi smejas. Neviens no viņiem taču neko nezina ne par jogurtiem un šokolādēm, ne arī par mājām, mašīnām un ceļojumiem, ko vēlāk pārdos viņu smaida vārdā.
Vai varbūt tā ir tikai datorgrafika. Vai varbūt viņi tikai parakstīja līgumu, ka kā modeļi neiebilst, ka viņu attēls tiks pārdots.
Plakāts bija par kredītiem.
Tavs hipotekārais kredīts, tavas nākotnes garants.
Iedomājos – kāds sviests. Vienīgais, ko kredīts garantē nākotnē, ir parādsaistības. Kredīti taču ir domāti tagadnes baudīšanai, nevis abstraktai nākotnei.
Māju tagad, nevis kaut kad. Nopērc laimi uzreiz, negaidi labākus laikus. Vecumdienas taču tā arī nepienāks. Viss ir droši.
243. numurs bija sieviete, kas gribēja sava konta izdruku kopš pagājušā gada maija.
Viņai kontā bija nepilni 2 tūkstoši latu. Vajagot naudu. Bet jāzina, kas un kad maksājis.
Operatore ar sievieti sarunājās latviski. Tas ir, sieviete runāja krieviski, bet operatore latviski. Viņa laikam krieviski nezināja tādus terminus kā “konta izraksts”, “darījums”, “bilance”. Vai varbūt bija nacionālistiski noskaņota. Vai varbūt viņa tā drīkstēja.
Viņas ilgi sarunājās par to, kāpēc jūnijā kontā nav bijis darījumu. Operatore apgalvoja, ka darījumu nav bijis. Sieviete mulsa un raustīja plecus. Viņas nevienojās ne par ko. Turklāt likās, ka abas nemaz negrib īpaši iedziļināties. Vai arī vienkārši nespēj iedziļināties.
Viņas būrās pa papīriem, bet tas bija kaut kā pavirši.
Nākošā bija sieviete, kas no sava konta izņēma 500 latu: 3 banknotes pa 100 latiem, kaut cik banknošu pa 20 latiem, pārējo pa 10 un 5 latiem. Nezinu, kāpēc viņai neiedeva 5 banknotes pa 100 latiem. Esmu ievērojusi, ka arī bankomātos vienmēr izsniedz dažāda nomināla naudiņas. Būtu interesanti saprast proporciju – cik kādas naudiņas dod.
Naudu viņa ietina papīrā un ielika somas iekškabatā. Aizvilkusi tās rāvējslēdzēju, aizsprādzējusi somu un saraustījusi mēteli, viņa aizgāja. Viņai bija bail pazaudēt naudu.
Interesanti, kāpēc vajag tik daudz skaidras naudas. Varbūt kādam jāsamaksā. Jāatdod parāds. Viņa nemaz neizskatījās slikti, tikai laikam gan nebija ieradusi lietot bezskaidras naudas norēķinus. Vai arī viņai to naudu vajadzēja vannas istabas remontam. Samaksāt meistaram.
Protams, izņemt 500 latus no bankomāta uz ielas nav tik droši. Lai gan cik droši ir iet ar naudu pa ielu vai braukt tramvajā.
Bet cik droši ir kādu dienu palikt tikai ar plastikāta karti kabatā. Jo pie dvēseles nav ne santīma.
245. bija vīrietis, kas sūtīja naudu dēlam vai meitai uz Īriju. Viņš bija aizpildījis veidlapu un pacietīgi gaidīja tieši pie dzeltenās līnijas. Kājas kopā, zābaku purni izvērsti. Apspuruši džinsu gali, vīles nedaudz nomelnējušas – pilsētā pavasaris ir netīrs, putekļi, mēsli un gaiss.
Vīrs operatorei stāstīja, kam sūtīs naudu. Ka vajag palīdzēt. Viņa māja ar galvu.
Viņš gan neteica, kāpēc Īrijā ir vajadzīga Latvijas nauda. Visi taču zina, cik briesmīgi ir Latvijā, kādi maitas ir politiķi, ka drīz būs aizbraukuši prom visi. Ka visi, kas kaut ko var, jau sen ir prom. Ka Īrijā ir īstā zeme. Ka latvietis vienmēr tiks uz zaļa zara, bet Latvijā gan nekad nav kārtības.
Laikam kaunējās, ka viņa bērnam neiet labi. Cik no tiem, kas dzīvo Īrijā, dzīvo labi.
Bet naudas pārskaitījuma reklāmā bija attēlots jauns vīrietis, kas naudu sūta savai ģimenei. Laikam aizbraucis peļņā. Sievai, bērniem.
Bet laikam viņa bērnam tomēr neiet tik labi, kā gribētos, ja jau jāsūta nauda. Vīrietiem nebija dažu zobu, viņam bija panēsāta jaka. Viņam pašam tā nauda nebija nākusi viegli.
Cik neaizsargāts ir vidējais cilvēks. Cik trauslos diegos viss turas.
Bankās vispār var redzēt tik dažādus ļaudis.
Vēl tur bija sieviete, kas pastāvēja, pastāvēja, bet, kad pienāca viņas rinda, aizgāja prom. Operatore brīdi noskatījās pakaļ, paraustīja plecus, kaut ko pateica kolēģei un izsauca 246. numuru.
Tā bija veca sieviete, kam pie kājām bija dzeltens maiss ar pārtiku. Tur iekšā bija kaut kas kantains, aiz čaukstošās plēves sarkanus sānus spīdināja paprika un izriezies baltmaizes kukulis. Viņa noteikti iepērkas tirgū un “Elvi”. Varbūt reizēm iet uz “Maximu” vai “Mego”. Vai varbūt uz veikaliņu pagrabā, kur pustumsā ir daudz visādu krāsainu iepakojumu, drusku smird pēc skābuma, apbružātā kartona kastē stāv dārzeņi – 1 gurķis ar apvītušu galu, saplakusi diļļu sauja, daži tomāti un 1 dzeltena melone.
Viņas seja bija krunkaina un tāda kā nedzīva, sastingusi. Viņas pirksti neveikli satvēra maisa rokturus, tad atlaida. Viņa zem pelēkās tamborētās mices saglauda nedzīvi palsos matus.
Tai mirklī iedomājos par savu draudzeni, kam arī ir tāda mice un kuras dzīvoklī remonta nav bijis laikam no pagājušā gadsimta vidus. Viņa nestrādā, viņai īsti nav savas naudas.
Vai varbūt kādreiz mums visiem būs tādas mices.
Kad pienāks vientulība. Kad dzīvē kaut kas nebūs tā, kā vajag. Kad par sevi būs nospļauties un mēs nēsāsim tās drēbes, kas ir, nevis tās, kas patīk – jo nekas jau nepatiks un neko nevajadzēs.
Kad kaut kas neies tā, kā vajag. Kad būsim ārā no sistēmas un netiksim atpakaļ.
Sieviete gāja pāri telpai pie operatores, viņai bija bēšīga jaka. Tā jaka nemaz neizskatījās slikti, tikai nebija šūta pēc viņas mēra.
Iepērkoties humpalās, ir grūti atrast īsto izmēru. Ja grib konkrēto jaku un nemeklē to, kas patiešām der. Vai varbūt dzīvo ilūzijās, ka tas priekšmets patiešām der. Ja sev iestāsta, ka ir skaisti, labi. Ja starp cilvēku un realitāti ir kaut kāda siena. Ja pat pelēka mice liekas esam laba.
Es vēl iedomājos, kā viņa nemājīgā virtuvē, kur remonta nav bijis nekad, uz sagraizīta un skabargaina dēlīša griež papriku. Kā sieviete griež baltmaizi. Un tējas krūze ar nosistu osiņu, bet zilām puķītēm. To krūzīti viņa nopirka, kad bija vēl normāla un strādāja. Kad viņa vēl dzīvoja.
Sieviete it kā gribēja pamest savu dzelteno maisu pie krēsla, tad savāca līdzi un nolika sev pie kājām. Maiss negribēja stāvēt, tas šķiebās uz sāniem, mantas taisījās izbirt.
Mēs neviens taču nebūtu ņēmuši viņas maizi un papriku.
Bet viņai laikam bija bail pazaudēt pēdējo, kas viņai bija. Viņa pieliecās un kārtoja maisu, viņa uztraucās, viņas rokas drebēja.
Operatore skatījās pāri galdam, bet sievietes tur nebija. Viņa bija noliekusies.
Operatores nogurušās acis vērās vienā punktā. Bija jau vakars. Viņai pašai vēl bija jānopērk maize un piens.
Sieviete gribēja overdraftu. Tas ir, viņa operatorei teica, ka viņa gribot o... o... o... Un operatore izdomāja, ka tas varbūt ir overdrafts. Sieviete deva pasi un pensijas grāmatiņu.
Viņai esot laba pensija, sieviete ar lepnumu teica. Viņai vajagot overdraftu. Viņa to varot atļauties.
Viņai vajag.
Tai vienā brīdī sieviete atkal bija atpakaļ sistēmā. Viņai bija dokumenti, pensija, tiesības. Viņa bija kliente.
Operatore skatījās viņas iedotos papīrus. Tur bija vesels lērums visa kā. Bankas izdoti un sazin kādi.
Viņai taču esot jāiet uz savu filiāli – kur atverts konts. Uz Vecmīlgrāvi.
Sieviete nesaprata. Viņa atkal bija prom.
Viņa sāka stāstīt par sastrēgumiem. Cik tas ir briesmīgi. Ka nevar neko paspēt. Ka viņa nav paspējusi. Ka viņa šodien nav paspējusi. Ka viņa ir atnākusi.
Operatores apspriedās savā starpā. Viņas nevar neko. To var tikai Vecmīlgrāvja filiālē. Tur, kur atvērts konts. Rīt taču vēl nebūs par vēlu. Lai sieviete brauc turp.
Viņas vēlējās palīdzēt, bet bankas sistēma nepieļāva izņēmumus. Viņu datoros nebija visas sistēmas, tur nebija sievietes datu.
Sieviete atslēdzās. Viņa vairs nebija iekšā sistēmā, viņa bija tikai sevī. Viņa sāka nesakarīgi runāt par kontiem, sastrēgumiem. Par savu naudu un papīriem.
Viņa bija tik bezpalīdzīga, viņa nevarēja neko. Viņa būtu tikai paņemama aiz rokas un aizvedama. Bet kas gan to darītu.
Viņa taču bija viena. Viņai pašai bija jātiek galā ar savu dzīvi un naudu. Viņa pati bija atbildīga par sevi, savu dzelteno maisu, savu dzīvi, kontu un naudu.
Pāri viņas krunkainajiem un nedzīvi pelēkajiem vaigiem sūcās asaras. Viņas rokas drebēja. Viņas neveiklie pirksti.
Viņa šā tā sagrābstīja un paņēma maisu.
Viņai pat nebija somas. Pasi un dokumentus viņa raudādama lika blakus paprikai un baltmaizei.
Viņa vairs nespēja savākties un neko pajautāt.
Operatore centās kaut ko runāt, skaidrot. Kā braukt, kur iet, ko nest līdzi, ko darīt.
Bet sieviete vairs neklausījās. Maisu nolikusi turpat uz grīdas, viņa balsī raudāja un neveikli rakās pa to.
Viņa nebija pat spējusi pieiet pie galda vai krēsla. Viņa stāvēja un turpat uz grīdas meklēja maisā kaut ko un nevarēja atrast. Tik maz tur vairs bija no piederības, pašapziņas vai vienalga kā.
Savākties un būt sistēmā nav viegli. Tas laikam ir darbs, ko mēs darām visu mūžu.
Sieviete balsī raudāja un runāja kaut kādus teikumus. Viņa aizgāja, raudādama jau balsī.
Varbūt vienīgā iespēja būtu Tvaika iela. Bet varbūt ar to pašu arī būtu cauri. Viņu vienkārši savāktu. Ar viņu taču vairs nerēķinātos.
Kur paliktu viņa pati, kur viņas dzeltenais maiss. Viņas paprika un maize, viņas dzīve.
Ko mēs vispār zinām par svešām dzīvēm. Aiz nezināšanas mēs noslēpjamies un ļaujam visam sabrukt.
Bankas darbiniece centās runāt ar sievieti, bet viņa taču nevarēja būt viņai viss – māte, meita un draudzene. Operatore varēja tikai pateikt, ka sievietei tiešām būs jābrauc uz filiāli, kur viņa atvērusi kontu. Viņa varēja pastāstīt kaut ko par viņas kontu, bet nevarēja palīdzēt cilvēkam.
Sieviete aizgāja, viņas balss izdzisa kaut kur trepēs. Visi skatījās kaut kur, sarunas bija apklusušas. Vispār kaut kā ne tā.
Pēc brīža operatore nospieda pogu, iedegās mans numurs.
Man vajadzēja tikai internetbankas paroli.
Viņa paņēma manu pasi, skatījās monitorā. Viņa runāja ar mani tā, it kā es nekad mūžā nebūtu lietojusi internetbanku. Operatore baidījās, ka es kaut ko nesapratīšu, viņa ilgi ņēmās un tad atdeva izdruku. Te būs parole. Tas bija tik vienkārši.
Jau atvadījos, tad atcerējos – pase taču. Operatore bija aizmirsusi atdot man pasi. Tas ir, viņa pati bija izkritusi no sistēmas. No ierastā ritma.
Viņa paskatījās uz kolēģi.
Lai arī vēl biju turpat un liku somā pasi, viņa lēnām teica: “Kaut kā stulbi sanāca.” Viņas balsī bija viss dienas nogurums, situācijas stulbums un nejēdzīgums.
Nekas taču nebūtu vienkāršāk kā jebkurā bankas filiālē tikt klāt savam kontam.
Bet es iedomājos. Cik ilgi mēs visi vēl spēsim turēties: iepirkties, pārdot, priecāties, pārvaldīt savus kontus, ienākumus un izdevumus.
Un kurā brīdī mums būs pelēka mice un drēbes, kas kaut kā ir gadījušās un tiek nēsātas siltuma pēc. Jo ir rudens. Vasara. Ziema. Jo drēbes jau ir skapī. Jo nekam nav ne naudas, ne uzņēmības.
Cik tā robeža patiesībā ir tuvu vai tālu.
Pazaudēt dzīves grožus.
