Manuprāt, šā brīža situācija skaidri parāda būtisku atziņu, kuru var izmantot kā spēcīgu argumentu, – atlikt lietas uz nenoteiktu laiku nozīmē tikai vēl vairāk attālināt risinājumu. Jo ilgāk kavējamies, jo ilgāk saglabājas problēma, un tās risinājums kļūst arvien sarežģītāks un dārgāks.
Latvijā jau ilgstoši pastāv daudz ar izglītības sistēmu saistītu problēmu, kuras vairs nevar ignorēt. Pirmkārt, trūkst motivētu pedagogu. Algu līmeņa mazajās skolās, īpaši reģionos, dēļ nav iespējams ne tikai nodrošināt kvalitatīvu izglītību skolēniem, bet arī piesaistīt un noturēt kvalificētus pedagogus. Tas rada situāciju, ka jaunie skolotāji vai nu paliek strādāt Rīgā un citās lielajās pilsētās, vai pārprofilējas.
Mums kā valstij jārūpējas par tiem bērniem, kuri dzīvo laukos, jo viņi ne ar ko neatšķiras no tiem bērniem, kas dzīvo Rīgā, un arī viņiem jāsniedz iespēja iegūt kvalitatīvu izglītību.
Otrkārt, ir akūts cilvēkresursu trūkums stratēģiski svarīgās nozarēs, piemēram, STEM (zinātne, tehnoloģijas, inženierija, matemātika) jomā. Latvijai ir nepieciešami inženieri, programmētāji, ķīmiķi un farmaceiti, tomēr šādu speciālistu trūkums kavē gan inovācijas, gan augstvērtīgu produktu ražošanu. Izglītības sistēmai ir būtiska loma katras valsts cilvēkresursu attīstībā, bet pašreizējā Latvijas izglītības sistēma nespēj pienācīgi veicināt konkrētā mērķa īstenošanu.
Ja pedagogu un izglītības sistēmas finansēšanas reforma kavēsies, valsts cilvēkkapitāla kvalitāte turpinās pasliktināties. Darba tirgū tas izjūtams jau pašlaik – mūsu uzņēmumiem jāpiesaista darbinieki no ārvalstīm kadru trūkuma dēļ, un tas nav ilgtspējīgs risinājums. Darba devēji ir spiesti strauji paaugstināt algu darba resursu trūkuma dēļ. Rezultātā pēdējos gados plaisa starp produktivitātes un darba samaksas pieaugumu arvien palielinās, kas mazina Latvijas konkurētspēju.
Jāsaprot, ka problēma attiecībā uz izglītības kvalitāti un pedagogu trūkumu ne tikai paliks, bet arī pieaugs. Demogrāfija pagaidām neuzlabojas, un skolotāju motivācija diez vai palielināsies pati no sevis, bez darba samaksas pieauguma.
Jā, stratēģija par cilvēkkapitāla attīstību ir izstrādāta. Tiesa, šobrīd tā ir “iestrēgusi” valdības gaiteņos un, cik man zināms, vēl nav pieņemta. Pat ja mums būs vislabākās stratēģijas, tās paliks tikai uz papīra, ja tām netiks nodrošināts finansējums. Ar regulējumu atcelšanu vai birokrātijas mazināšanu vien problēmu nevar atrisināt. Nepieciešami ieguldījumi, jo bez pietiekama finansējuma un skolotāju motivācijas jebkura stratēģija būs lemta neveiksmei. Tāpēc es domāju, ka atlikt skolu finansēšanas reformu vairs nav ieteicams. Mēs piekrītam, ka galvenā prioritāte valsts budžetā ir aizsardzība, taču tas nenozīmē, ka jāaizmirst par izglītības pilnveidošanu.
Cik daudz jaunais skolu finansēšanas modelis izmaksās valsts budžetam?
No publiski pieejamā informatīvā ziņojuma izriet: ja jaunais skolu finansēšanas modelis tiktu ieviests no 2025. gada 1. septembra, tad no valsts budžeta papildus būtu nepieciešami 41,6 miljoni eiro 2025. gadā un turpmāk ik gadu – 124,6 miljoni eiro. Lai labāk izprastu plānotos izdevumus, varam tos salīdzināt ar iekšzemes kopproduktu (IKP) faktiskajās cenās, kāds tiek prognozēts 2025. un 2026. gadā. Prognozes liecina, ka 2025. gadā izdevumi 41,6 miljonu eiro apmērā veidotu 0,1% no IKP, kas atbilst fiskālās nodrošinājuma rezerves apjomam fiskālo risku segšanai. Savukārt 2026. un 2027. gadā summa sasniegtu 0,3% no IKP. Salīdzinājumam – valsts izdevumi izglītībai 2025. gadā tiek plānoti 2,8% apmērā no IKP, bet 2026. un 2027. gadā attiecīgi 2,5% un 2,4% no IKP.
Ja analizējam plānotos izdevumus attiecībā pret kopbudžeta izdevumiem, 2025. gadā 41,6 miljoni eiro veidotu aptuveni 0,2%. Tomēr 2026. un 2027. gadā summa pieaugtu līdz 124,6 miljoniem eiro, kas ir ap 0,7% no kopbudžeta izdevumiem. Tikmēr izdevumi izglītībai no kopbudžeta 2025. gadā kopumā veidos 7,2%, turpretī 2026. un 2027. gadā tie būs 6,9% no kopbudžeta.
Būtiski uzsvērt, ka pēc konkrētā modeļa ieviešanas iecerēts turpināt pedagogu darba samaksas principu pilnveidi arī pirmsskolas, profesionālās ievirzes un interešu izglītības programmās, kam vajadzēs papildu finansējumu.
Vienlaikus jāņem vērā, ka saskaņā ar jaunajiem Eiropas Savienības fiskālajiem noteikumiem, kas stājās spēkā 2024. gada aprīlī, Latvijai ir saistoša budžeta izdevumu pieauguma trajektorija. Tas nozīmē, ka pie esošajām prognozēm papildu finanšu resursu piešķiršanas iespējas turpmākajos gados būs ierobežotas. Izvērtējot reformas finansējuma avotus, es ceru uz straujāku ekonomikas izaugsmi, kas ir paredzēta valdības nākotnes plānos, un budžeta ienākumu pieaugumu. Izglītības nozarē jāmeklē arī iekšējie resursi.
Tā nav tikai izglītības nozares problēma
Skolu finansēšanas modeli nevar uztvert šauri, proti, tikai kā problēmu izglītības jomā. Kvalitatīva izglītība ir pamats tautsaimniecības izaugsmei. Ja Latvijā nebūs izglītotu speciālistu, cietīs visas nozares – no ražošanas un IT līdz inovācijām un zinātnei.
Latvijas uzņēmēji jau patlaban saskaras ar speciālistu trūkumu augstas pievienotās vērtības produktu izstrādē, piemēram, dronu ražošanā, IT vai mākslīgajā intelektā. Šāda situācija attur investorus, jo viņi novērtē ne tikai projekta kopējās izmaksas, bet arī darbaspēka pieejamību un kvalitāti.
Savukārt, ja cilvēkkapitāls tiek atbilstoši attīstīts, tas rada ķēdes reakciju visā ekonomikā – aug produktivitāte, pieaug investīcijas, palielinās nodarbinātība un tādējādi arī iekšzemes kopprodukts.
Izglītība ir viens no ieguldījumiem, kas atmaksājas un rada “peļņu” ilgtermiņā. Jaunais finansēšanas modelis “Programma skolā” veicina resursu taisnīgāku sadali, skolotāju motivācijas pieaugumu un kvalitatīvāku izglītību visā Latvijā. Tas var kļūt par pamatu kvalificētākam darbaspēkam, kas spēj nodrošināt augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu.
Saprotams, ka sistēmu nevar mainīt uzreiz. Tam nepieciešams laiks – jāizaudzina nākamā paaudze ar augstu sagatavotības līmeni, un tas nenotiek ātri. Jārēķinās, ka no jauna finansēšanas modeļa nevar gaidīt tūlītējus brīnumus. Uzskatu, ka pārmaiņas notiks pakāpeniski, tomēr svarīgākais ir tas, lai finansēšanas modeļa ieviešana notiktu paralēli pedagogu kvalitātes uzlabošanai, kas, savukārt, ir atkarīga no augstskolu attiecīgo studiju programmu pilnveidošanas.
Protams, nozīmīga ir arī pedagogu prestiža celšana. Algas ir būtisks faktors, taču tikpat svarīgi ir mainīt sabiedrības attieksmi. Te būtiska loma ir masu medijiem, žurnālistiem, politiķiem un pilsoniskajai sabiedrībai. Jāveicina izpratne par pedagogu nozīmīgo lomu, lai kopīgi celtu šīs profesijas vērtību sabiedrības acīs.
Tālejoši rezultāti, piemēram, inovāciju un konkurētspējas attīstība, nebūs redzami uzreiz. Tomēr, ja tagad ieviesīsim pārmaiņas, vietējie speciālisti ar laiku spētu mazināt cilvēkkapitāla trūkumu Latvijā.
