Pirmkārt, politiskā komunikācija jeb veids, kā sabiedrība tiek iesaistīta lēmumu pieņemšanā un informēta par procesa norisi, ir tālu no vēlamā.
Otrkārt, ierēdņu un politiķu izpratne par naudu, tās rašanos un apriti joprojām ir teorētiski un ideoloģiski ierobežota. Attiecības starp publisko un privāto sektoru tiek konceptuāli definētas vai nu kā savstarpēji izslēdzošas (piemēram, pieņemot, ka publiskā sektora aktivitāte kādā jomā samazina privātā sektora iniciatīvu), vai kā principiāli hierarhiskas (ja privātais sektors nesāks labāk pelnīt vai labāk maksāt nodokļus, uz labklājību nav ko cerēt).
Treškārt, gluži kā daudzās citās valsts pārvaldes jomās, arī pieņēmumos par budžetu, tā lomu un funkciju politiskās kopienas dzīvē pietrūkst stratēģiskas domāšanas. Budžets nevis atspoguļo un veido sabiedrības konsensu par nākotnes attīstību, bet gan ir kļuvis par nepatīkamu rudens nastu, ko ikviens gribētu ātrāk aizmirst, – tieši šis aspekts arī rada apstākļus, kuros daži solījumi var tikt nepildīti bez jebkādām sankcijām pret to devējiem (lai gan pastāv cerība, ka ārstu arodbiedrības nepieļaus kompromisu un panāks sociāli taisnīgo algu palielinājumu mediķiem).
Lielākais budžets valsts vēsturē
Vēstījumi par un ap budžetu no politiķu puses ir bijuši, maigi izsakoties, pretrunīgi. Acīmredzot politiskā vēlme runāt par “lielāko budžetu valsts vēsturē” bija pārāk neatvairāma, lai no tā atturētos. Tiesa, šādu frāzi var lietot gandrīz vai katru gadu, tāpēc jāvaicā, kādi apstākļi mudināja premjerministru lielīties ar simbolisko 10 miljardu slieksni, kas noteikti nepalīdzēja turpmākajā budžeta plānošanas gaitā. Šāda diskursīva taktika sniedza cerību spārnus, kuri visai ātri tika apcirsti ar ierasto tēzi par mūžīgo naudas trūkumu.
Daudzās alegorijas par budžeta tapšanu arī atražoja paternālistisku attieksmi no valsts vadītāja puses. Salīdzināt valsts finanses ar lidmašīnas pacelšanos gaisā vai ierašanos tukšā restorānā un teikt, ka nepieciešamās investīcijas veselības aprūpē un izglītībā kļūs iespējamas tikai tad, ja atteiksimies no kūkām, par spīti tam, ka gandrīz ceturtā daļa valsts iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības riska sliekšņa, tomēr ir slikta gaume.
Iedzīvotāju nicinājums pret politiķiem ir pieaudzis
Esmu pārliecināts, ka vairāki nepatīkamie lēmumi, kas tika pieņemti budžeta plānošanas gaitā, iedzīvotājiem būtu vieglāk “sagremojami”, ja ar mums runātu korektā un cieņpilnā valodā.
Šajos pāris mēnešos iedzīvotāju nicinājums pret politiķiem ir pieaudzis, un lēmumu pieņēmēji paši vien ir vainīgi pie tā, jo nemaz nevairās slēpt savas domas par vēlētāju prāta spējām. Turklāt vairāki lēmumi ir bijuši nepārprotami sasteigti un fundamentāli nedemokrātiski, piemēram, lēmums par bezdarbnieka pabalsta samazināšanu. Kad publiski norādīju uz jautājumiem un iebildumiem saistībā ar šo lēmumu, jēgpilnu atbildi un pamatojumu nesaņēmu – to vienkārši nebija. Gan politisko lēmumu pieņemšanai, gan valsts pārvaldes komunikācijai ar sabiedrību ir jākļūst kvalitatīvākai. Efektīvs, bet, protams, sarežģīts risinājums būtu plašāku un iedzīvotājiem pieejamāku apspriežu rīkošana. Ja ne, mūsu politisko kultūru turpinās raksturot savstarpēji apvainojumi, aizvainojumi un centieni infantilizēt sabiedrību.
Retorika par naudas koku
Pirms dažām dienām bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, komentējot budžeta pieņemšanas procesu, izteica frāzi “nauda kokos neaug”. Metafora par naudas koku ieguva plašāku rezonansi pirms pāris gadiem Lielbritānijā, kad tābrīža valsts premjerministre Terēza Meja tāpat piesauca it kā intuitīvo patiesību, ka nauda ir ierobežots resurss un visiem tās nepietiks. Zīmīgi, ka konservatīvo partijas līdere to darīja, atbildot tieši uz veselības aprūpē strādājošas medmāsas jautājumu par iemesliem viņas algas stagnācijai. Tiklīdz runa ir par sabiedrības veselību un izglītību, retorika par naudas koku ir konservatīvi domājošu cilvēku glābšanas riņķis. Viņuprāt, nauda rodas zelta raktuvēs. Tomēr savādi, ka gadījumos, kad bankas nolemj visiem pēc kārtas kreditēt nekustamo īpašumu iegādi, izrādās, ka naudas koks aug banku pagalmā.
Manuprāt, bīstamākā konceptuālā kļūda, kas tiek pieļauta sarunās par un ap budžetu, ir pieņēmums, ka naudu rada tikai un vienīgi privātā sektora aktivitātes un valsts loma ir pārdalīt privāti uzkrāto bagātību. Šis maldinošais uzskats ir pamatā jebkurai sarunai par līdzekļu pārdali.
Latvijai nav suverēnas valūtas
Tiesa, Latvijas valsts iespējas radīt naudu ir nevajadzīgi ierobežotas – bet tikai tāpēc, ka mēs faktiski izmantojam svešu valūtu. Pats naudas radīšanas process valstī ar suverēnu valūtu, vienkāršoti sakot, ir šāds: parlaments pieņem likumu par budžetu, un valsts kase, pamatojoties uz pieņemto likumu, ar centrālās bankas starpniecību kreditē personu un institūciju (slimnīcu, skolu utt.) bankas kontus. Valstij nav nepieciešami kārtējā gada nodokļu ieņēmumi, lai veiktu maksājumus nākamajā gadā. Šis naudas radīšanas process ir ekvivalents zemākā līmenī, kurā komercbankas izsniedz aizdevumus saviem klientiem: ierasti domāt, ka bankas aizdod noguldītāju naudu, taču, ja, teiksim, banka kādai personai izsniedz hipotekāro kredītu, šie līdzekļi nav ņemti no cita klienta konta – banka tos vienkārši rada no zila gaisa. Tas ir empīriski pierādīts.
Tomēr Latvijai nav suverēnas valūtas, tāpēc mums tik tiešām ir jāvēršas pie privātām finanšu institūcijām, lai rastu sev finansējumu, izdodot obligācijas. Eirozona ir ne vien sniegusi Latvijai jaunas iespējas, bet arī pakļāvusi to brīžam nevajadzīgai fiskālajai disciplīnai. Tieši šobrīd globālā ekonomiskā izaugsme samazinās un valdību obligācijas ir ļoti pieprasītas, kas rada lieliskus apstākļus pamatotam budžeta deficītam.
Gudras publiskās investīcijas
Pirms tiek izteikti ierastie argumenti par to, ka deficīts un parāds ir nasta mūsu bērniem, aicinu apsvērt, ka patlaban esam situācijā, kurā vairs nevaram atļauties nepalielināt tēriņus. Gudras publiskās investīcijas ir nepieciešamas arī privātajam sektoram, un man ir grūti iedomāties labāku investīciju par ieguldījumu valsts iedzīvotāju veselībā un izglītībā.
Turklāt ir jāņem vērā grāmatvedības identitāte sektoriālajos balansos: publiskā sektora deficīts nozīmē privātā sektora uzkrājumus (pieņemot, ka tirdzniecības bilance nav negatīva vai tās iespējami negatīvais apmērs nepārsniedz publiskā sektora deficītu). Citiem vārdiem, nākamā gada plānotais deficīts 0,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) kļūs par privātā sektora uzkrājumu tādā pašā apjomā.
Budžets nevis atspoguļo un veido sabiedrības konsensu par nākotnes attīstību, bet gan ir kļuvis par nepatīkamu rudens nastu, ko ikviens gribētu ātrāk aizmirst, – tieši šis aspekts arī rada apstākļus, kuros daži solījumi var tikt nepildīti bez jebkādām sankcijām pret to devējiem.
Privātie uzkrājumi ir vēlami – pensijām, nebaltām dienām utt. Vienmēr, protams, var iebilst, ka valsts investīcijas tautsaimniecībā nav tik efektīvas kā privātā sektora investīcijas, tomēr neaizmirsīsim, ka neseno finanšu krīzi izraisīja tieši neprātīga privātā sektora darbība. Elementārs risinājums solītajam mediķu algu pieaugumam būtu budžeta deficīta palielināšana. Turklāt tas tik un tā palielināsies brīdī, kad valsts vairs nespēs nodrošināt kvalitatīvu veselības aprūpi, un tad šī nasta mūsu bērniem kļūs ne vien monetāra, bet arī fiziska. Varbūt tomēr nepieciešams domāt stratēģiski?
Problēma ir nevis naudas, bet gan iztēles trūkums
Ja stratēģiska domāšana kļūtu par politisku ikdienu, tad nešaubos, ka dienaskārtības priekšplānā izvirzītos tieši sociālā joma. Patlaban tiek runāts par budžeta plānošanu trīs gadu griezumā, bet to var plānot arī desmitgadei – nemainot budžeta veidošanas pamatprincipus, laika rāmim nav izšķirīgas nozīmes.
Jebkuras ilgtspējīgas sabiedrības pamatā ir spēcīga sociālā infrastruktūra (iedzīvotāju veselība, izglītība, pieejamie mājokļi, profesionālās prasmes), uz kuras pamata var veidot labu fizisko infrastruktūru (ceļus, energoapgādi, kanalizācijas sistēmas utt.). Iztēloties, ka privātais sektors ar piemērotu regulējumu spēs nodrošināt visas iedzīvotāju vajadzības, ir absurdi. Publisks finansējums ir instrumentāls līdzeklis šo mērķu sasniegšanai. Ja tas nozīmē ikgadēju budžeta deficītu, tad ar to ir jāmāk ideoloģiski sadzīvot.
Deficīts un parāds kļūst ekonomiski problemātiski tikai tad, ja rodas inflācijas draudi, kas, kā zināms, šobrīd eirozonai nedraud. Vienmēr var runāt par efektīvāku līdzekļu izlietojumu vai pārdali, tomēr Latvijas politikā šāds aizbildinājums ir kļuvis par ieganstu solījumu nepildīšanai. Problēma ir nevis naudas, bet gan iztēles trūkums.
