Katrai valstij savi “latgalieši”
Gandrīz katrā pasaules valstī bez oficiālās valsts valodas (vai vairākām oficiālajām valodām) ir arī minoritāšu kā mazākuma lietotās valodas. Varētu teikt, ka šo valodu lietotāji ir piederīgi pie lingvistiskajām minoritātēm.
Minēšu vien dažus piemērus – veru valoda Igaunijā, kašubu valoda Polijā, basku valoda Spānijā, sāmu valodas Eiropas ziemeļos, greko valoda Itālijā, čeroki valoda Amerikas Savienotajās Valstīs, maiju valoda Meksikā. Pieminēšanas vērta ir arī udmurtu valoda Krievijas Federācijā. Pēdējai pavisam nesen tika pievērsta pasaules uzmanība (Latvijas mediji gan par to neko nestāstīja). Septembra sākumā pašsadedzināšanās aktu veica udmurtu filozofs un aktīvists Alberts Razins, tādējādi protestējot pret Krievijas valodas politiku un pievēršot uzmanību udmurtu valodas kritiskajai situācijai.
Katrai iepriekš minētajai valodai ir savs vēsturiskais stāsts un nākotnes perspektīvas. Latvijas gadījumā tā ir latgaliešu valoda, kura ir iekļauta UNESCO pasaules apdraudēto valodu atlantā – draudus valodai izzust redz pat starptautiskā līmenī, tikmēr Latvijā izliekamies to nemanām. Vai tiešām gribam, lai īstenojas otrs lībiešu stāsts un paliek vien daži valodas pratēji?
Dažādās valstīs mazākuma lietotajām valodām ir atšķirīgs statuss – otra oficiālā valsts valoda, reģionālā valoda, paveids u. c. Ir valodas, kurām oficiāli nav nekāda statusa. Tas, kādā statusā nostādīt kādas kopienas lietoto valodu, vienmēr ir bijis politisks jautājums, jo no statusa izriet gan valsts pienākumi pret valodu, gan kopienas tiesības. Latvijas gadījumā latgaliešu rakstu valoda Valsts valodas likumā ir definēta kā latviešu valodas vēsturisks paveids, un Latvijas valsts ir apņēmusies nodrošināt latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.
Globalizācijas laikmetā valodām ar mazu lietotāju skaitu kļūst aizvien grūtāk izdzīvot, un nākotne šķiet cerīgāka tām, kurām jau ir rakstītā vārda tradīcija, standartizēta ortogrāfija vai vismaz iestrādes. Šādā ziņā latgaliešiem ir paveicies, ir visi priekšnoteikumi valodas attīstībai. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāzaudē modrība un jāsamierinās ar to, kas ir. Var un vajag gribēt vairāk!
Valsts atzīta un provinces valdības atbalstīta
Viens no Eiropas veiksmes stāstiem valodas saglabāšanā ir frīzi Nīderlandē. Vienlaikus tas ir arī apliecinājums tam, ka valodas nākotni nenosaka tikai piešķirtais finansējums. Trīs mēnešu garumā izzinātais par frīzu valodu un tikšanās ar valodas aktīvistiem dažādos līmeņos ļauj vilkt paralēles ar latgaliešu valodas situāciju Latvijā, apjaust, kas frīziem ir labāks nekā latgaliešiem, ko no viņiem mācīties un par ko latgalieši var pamatoti justies lepni.
Frīzu valoda ir Nīderlandes otra oficiālā valoda, kuru lieto Frīzlandes provincē valsts ziemeļos. Ap 650 tūkstoši provinces iedzīvotāju saprot frīzu valodu, runātāju un rakstītāju skaits ir nedaudz mazāks. Salīdzinājumam – Latvijā latgaliešu valodu lieto ap 164 tūkstoši cilvēku, kas ir ap 8% valsts iedzīvotāju. Skaitļos frīzu valodas lietotāju skaits ir lielāks nekā latgaliešu, savukārt attiecībā pret kopējo valsts iedzīvotāju skaitu latgaliešu īpatsvars ir lielāks. Latvijā dzīvo mazāk nekā 2 miljoni cilvēku, Nīderlandē – vairāk nekā 17 miljoni.
Holandiešu un frīzu valodas ir atšķirīgas. Cilvēkam, kas dzīvo, piemēram, Amsterdamā vai Roterdamā un nekad dzīvē nav dzirdējis frīzu valodu, tā ir nesaprotama. Frīzu valoda ir angļu valodas mazā radiniece, bet holandiešu valoda ir radniecīga vācu valodai. Atšķirīga ir situācija ar latviešu literāro valodu un latgaliešu rakstu valodu Latvijā – nelatgalietim iespējams vismaz nojaust latgaliski sacīto.
Frīzlandes provincē tiek īstenots mērķtiecīgs darbs frīzu valodas saglabāšanai un attīstībai, tam atvēlot dāsnu finansējumu. To saņem gan sabiedriskās organizācijas, gan zinātniskās un izglītības iestādes u. c.
Latgalē tas iet secen – šobrīd nav nevienas institūcijas vai organizācijas, kura koordinētu latgaliešu valodu un turētu roku uz tās pulsa. Droši varu apgalvot, ka Latvijā nepastāv valsts izstrādāta latgaliešu valodas politika. Pamatā viss, kas ticis izdarīts latgaliešu valodas labā, ir pašu latgaliešu panākts. Kad nav politikas – virziena, kurā iet, – nav arī iezīmēta finansējuma. Valsts dažādu projektu formā, protams, atbalsta arī latgaliskas aktivitātes, piemēram, ikgadējās Latgales kultūras programmas ietvaros vai mediju projektu konkursos. Bet finansējumu tajos iespējams iegūt tikai īslaicīgiem projektiem un nereti tikai daļējā apjomā. Turklāt latgaliskajiem projektiem jākonkurē ar nelatgaliskajiem, līdz ar to nevar teikt, ka finansējums Latgalei ir arī finansējums latgaliešu valodai.
Brīžiem ir sajūta, ka Latvijas valsts kaunas no latgaliešu valodas, bet ir arī reizes, kad tā tiek celta saulītē: parasti tas notiek kādu lielāku pasākumu laikā, kad vajag padižoties ar Latgali. Tomēr gribētos, lai vēstījums ir skaidrs – latgaliešu valoda ir visas Latvijas kultūras bagātība, un mēs gribam to saglabāt.
Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas apliecina Nīderlandes valsts pozitīvo attieksmi pret frīzu valodu un parāda tās rīcību valodas saglabāšanā, bija 2018. gadā, kad Frīzlandes lielākā pilsēta Leuvārdena bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Frīzu valoda kļuva par šī notikuma vadmotīvu, un tam piešķirtais finansējums tika izmantots valodas popularizēšanas akcijām. Varbūt Latvija varētu mācīties no Nīderlandes pieredzes?
Daudzvalodīga sabiedrība kā vērtība
Nīderlandē ir divas oficiālās valodas, bet ikdienas saziņā lielu lomu ieņem angļu valoda. Trīs mēnešus dzīvodama Frīzlandē, pilnībā varēju iztikt ar angļu valodu, un nebija situācijas, kuru nevarētu atrisināt bez holandiešu valodas zināšanām. Turklāt angļu valoda paver ceļu pie frīzu valodas un kultūras interesentiem no citām pasaules vietām. Savā ziņā var teikt, ka angļu valodas izmantojums ir līdzīgs krievu valodas izmantojumam Latvijā, tikai Nīderlandē vēsturiskais fons nav tik sāpīgs.
Ņemot vērā reālo situāciju, kad ikdienas saziņā tiek izmantotas dažādas valodas, Frīzlande tiek pozicionēta kā daudzvalodīgs (multilingvistisks) reģions ar visām no tā izrietošajām perspektīvām. Arī Latgale ir multilingvāls reģions. Manā rīcībā gan nav statistikas, bet domāju, ka vairums reģiona iedzīvotāju zina vismaz trīs valodas. Bet uz sevi mēs no šādas pozīcijas īsti neskatāmies. Nerunājam par to, ka daudzvalodība ir reāla vērtība un kā to izmantot reģiona ekonomiskās un sociālās labklājības celšanai. Vēl joprojām ir sāpīga padomju pieredze – krievu valoda ir tās simbols.
Daļa Frīzlandes daudzvalodības politikas ir bilingvālās un trilingvālās skolas ar frīzu, holandiešu un arī angļu valodu. Daudzvalodīgas tādā ziņā, ka šīs valodas tiek integrētas mācību procesā, runājot par dažādām tēmām. Atsevišķās skolās mācību procesā iekļautas arī citas bērnu izmantotās valodas, piemēram, mācoties par gadalaikiem, tiek noskaidrots, kā tie izrunājami un rakstāmi poļu, krievu, arābu vai citā valodā, kuru pārvalda audzēkņi.
Latvijas gadījumā ir skaidrs, ka latgaliešu valodai jābūt Latgales skolās, jo tikai tā var valodu nosargāt. Jautājums ir par apjomu, veidu un saturu: par to vēl jādiskutē. Nereti izskan viedoklis, ka vēl vienas valodas apguve apgrūtinās bērnus, radīs sarežģījumus apgūt pārējos mācību priekšmetus. Pētījumi ārvalstīs rāda, ka vēl vienas valodas apguve nepazemina audzēkņu sekmju rezultātus.
Finansējums līdz galam neatrisina problēmu
Lai gan skaitliskā ziņā frīzu valodas lietotāju ir daudz vairāk nekā latgaliešu, pilsoniskā kustība, kas īsteno uz kopienu vērstus projektus, Latvijā ir daudz spēcīgāka. Tas, ko mēs latgaliešu valodas labā darām bez maksas un pat ieguldot savus personiskos līdzekļus, Frīzlandē ir apmaksāts darbs. Tas ir iespējams tādēļ, ka Frīzlandes provinces valdība tam atvēl finansējumu, kas nebūt nav mazs. Frīzu valodas saglabāšana reģionā ir viena no provinces prioritātēm, turklāt darbs tiek mērķtiecīgi virzīts. Un valoda ir pamanāma publiskajā vidē, piemēram, apdzīvotu vietu zīmēs nosaukumi ir abās valodās. Kaut ko līdzīgu nebūtu sarežģīti realizēt Latgalē, ja pašvaldības to vēlētos.
Frīzu valodu iespējams apgūt ne tikai skolā, bet arī pieaugušā vecumā, apmeklējot kursus. Nebūt nav tā, ka visi steidz šo iespēju izmantot, tomēr provincē tiek radīts pieprasījums pēc frīzu valodas pratējiem, tādējādi motivējot mācīties un dodot valodai pievienoto ekonomisko vērtību. Piemēram, pašvaldības paredz, ka tās darbiniekiem ir jāspēj sazināties šajā valodā. Tiek domāts arī par to, lai medicīnas personāls spētu ar gados vecākajiem pacientiem sazināties viņu dzimtajā valodā, kurā viņiem ir ērtāk runāt.
Pieprasījums pēc frīzu valodas pratējiem ir arī vietējam medijam “Omrop Fryslân”, kura saturs radio, televīzijā un arī interneta portālā tiek sagatavots frīzu valodā. Tomēr arī viņiem jāsaskaras ar tiem pašiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras latgaliešu mediji Latvijā, piemēram, atrast labu žurnālistu ar labām valodas zināšanām. Vēl var pieminēt dilemmu, vai materiālu radīt frīzu/latgaliešu rakstu valodā vai holandiešu/latviešu literārajā valodā, jo pēdējā radītam materiālam būs lielāka auditorija, kas medijam ir ļoti svarīgi.
Valodas saglabāšanai ir svarīgs valodas prestižs, to pavisam noteikti ceļ dažādu rīku pieejamība šajā valodā. Šie rīki apliecina – mazajām valodām, tāpat kā lielajām, digitālajā vidē ir vienādas iespējas. Piemēram, frīzu valodā ir mobilo tālruņu lietotnes, frīzu valoda atrodama arī tulkošanas rīkā “Google Translate”, kas jebkuras citas valodas lietotājam dod iespēju šo valodu ja ne pilnībā saprast, tad vismaz nojaust frīzu teksta saturu. Par latgaliešu valodu “Google Translate” šobrīd var tikai sapņot, bet, kas zina, varbūt tuvākā vai tālākā nākotnē šī tik nereālā iecere īstenojas. Frīzu valodai ir izstrādāts pareizrakstības rīks. Tāds pēc dažiem gadiem būs arī latgaliešu valodai: šobrīd norit darbs pie rīka izveides.
Savs nopelns dažādu rīku izveidei frīzu valodā ir arī akadēmiskajam sektoram, kurš nopietni pievērsies frīzu valodas, kultūras un vēstures izpētei. Nozīmīgāko ieguldījumu devusi Frīzu akadēmija. Ik dienas strādājot pie latgalisku tekstu radīšanas, jūtu, cik ļoti pietrūkst dažādu uzziņas materiālu un līdzekļu. Tomēr kurš tos radīs, ja nav uz latgaliskā izpēti vērstas zinātniskas institūcijas ar atbilstošu finansējumu?
Varētu šķist, ka frīzi dzīvo Leiputrijā. Par spīti tam, ka ir gan finansējums, gan cilvēki, kas dara, gan dažādi inovatīvi risinājumi valodas lietojuma veicināšanai, tas neatrisina problēmu, ka samazinās valodas lietotāju skaits. Nauda nevar visu atrisināt, jo vēlme apgūt valodu nāk no iekšienes, no apziņas par piederību pie kopienas un valodu kā vērtību. Tomēr nauda var palīdzēt stiprināt šo apziņu. Arī latgaliešiem!
