Neveiksmīgie ieguldītāji
Pašreiz nācis modē rakstīt par blēžiem, kas vainojami saimnieciskajās nelaimēs, īpaši tiem, kas atbild par pazaudētām vērtībām dažādos ieguldījumos. Retāk lasām par tiem, kas par saviem nepareizajiem lēmumiem jūtas atbildīgi paši. Starp tiem ir pasaules lielākie bagātnieki indieši Anils Ambani (ieguldījumos pazaudējis 32 miljardus dolāru) un Lakšmi Mitals (26 miljardus), kā arī amerikānis Bils Geitss (18 miljardus, bet viņš un viņa sieva savu lielo naudu jau sen ir norakstījuši labdarībai). Vorens Bafets, arī viens no lielajiem labdariem, ir pazaudējis 25 miljardus, bet viņš un viņa sieva latviete tāpēc nav nabadzībā grimuši. Būtībā tie ir cilvēki, kas joprojām tic pašreizējās saimnieciskās sistēmas atveseļošanai.
B. Geitss un V. Bafets turpina aktīvi piedalīties lielos saimnieciskos darījumos. Var teikt, ka viņu šīsdienas uzdevums nav meklēt neizdevušos, agrāk veiktos ieguldījumus, bet sekmīgi lūkoties pēc labākām iespējām. Runājot par blēžiem, V. Bafets teic, ka tagad, saimniecisko atplūdu laikā, mēs tos saredzam ļoti labi.
"Saimnieciskie atplūdi nav mazinājuši amerikāņu pārliecību ieguldīt vairāk izglītībā un zinātnē."
Tādu krīzes laikos ir ne mazums. Lasām par zviedru sērkociņu karali Ivaru Krēgeru, kas nesekmīgi veidoja pasaules sērkociņu monopolu, veiklo blēdi un slaveno naudas piramīdu veidotāju Karlo Ponci, kā arī daudz gudrāko krāpnieku Bernardu Madofu (saviem klientiem pazaudējis 65 miljardus). Raksturīgi, ka viņu dažādās pieejas bijušas rūpīgi saistītas ar pašu upuru vēlmēm un ticējumiem. Protams, liela nozīme te bija arī ārējiem apstākļiem, t.i., attiecīgajiem zelta laikiem ekonomikā. Jāpiebilst, ka modernā saimniecība visur balstās uz lielu savstarpēju, dažkārt nepelnītu, godīgumu un uzticēšanos. Šodien, kad gandrīz visi ieguldītāji ir apsvilinājuši pirkstus, tādas uzticēšanās ir krietni mazāk.
Amerikāņi investē izglītībā
Hārvarda universitātes milzīgie ieguldījumu fondi, kas vēl nesen pelnīja ap 15 procentiem gadā, tagad zaudē: skaidras naudas trūkums un lielie aizņēmumi ir sviras, kas vairo zaudējumus. Riskanto, matemātiski izkalkulēto, bet neveiksmīgo ieguldījumu stratēģiju ieteikuši divi izcili ekonomisti un agrākie valsts kasieri (finanšu ministri) Roberts Rūbins un Lorenss Sammers, toreiz rektors un tagad prezidenta Baraka Obamas galvenais padomnieks ekonomiskās politikas jautājumos. Viņi savos ieteikumos iespējamo risku uzskatīja par nenozīmīgu. Hārvarda universitāti tagad salīdzina ar lepna nama īpašnieku, kas dārgi aizņemas naudu ar otro hipotēku, lai samaksātu kārtējos parādus. Ar laiku universitāte izrāpsies no pašreizējās bedres, bet tuvākā nākotnē īstie zaudētāji būs gan studenti, gan pētnieki.
Arī bagātā (un izvēlīgā) Stenforda universitāte ir zaudējusi daudz no savu ieguldījumu tirgus vērtības, tomēr turpina investēt projektos, kas vadībai šķiet svarīgi. Te universitātei palīgā nāk lojāli un dāsni labvēļi. Pusducis no viņiem tikko uzdāvināja 100 miljonus Prekorta institūta celšanai. Tas būs universitātes jaunais centrs pētījumiem enerģijas nozarē.
Jāatzīmē vēl viena universitātes ilgtermiņa stratēģija. Augstskola ir atgriezusies pie tās dibinātāja senatora Lelanda Stenforda un viņa sievas vēlmes nodrošināt mācību iespējas visiem studētgribētājiem. Studenti no ģimenēm, kuru ienākumi ir mazāki par 100 000 dolāriem gadā, ir atbrīvoti no mācību maksas. Ģimenes ar ienākumiem zem 60 000 dolāriem gadā nemaksā arī par pārējiem skološanās izdevumiem. Saimnieciskie atplūdi nav mazinājuši amerikāņu pārliecību ieguldīt vairāk izglītībā un zinātnē.
Bezdarbs
Liela nevienprātība un asi strīdi ASV par saimnieciskās dzīves atjaunošanas finansējumu liecina, ka prezidents Baraks Obama ir pārāk paļāvies uz savām spējām vienot tautu viņa programmu atbalstam. Tas, ka vēlami, īstenībā nepieciešami, ir valsts aizdevumi un pabalsti, bija skaidrs jau pirms viņa stāšanās amatā. Proti, kad pirmos lielos banku glābšanas darbus iesāka un kabatas naudu patērētājiem dalīja iepriekšējā prezidenta Džordža Buša vadībā. Arī turpmākā valdības programma šķiet maz pārdomāta, saimnieciski apšaubāma un vāji organizēta. Acīmredzot prezidentam vēl daudz jāmācās un jāuzlabo savu palīgu izvēle. Ja tauta prasīja galvenokārt sagādāt jaunas vai atjaunot likvidētās darba vietas un gādāt, lai maksātnespējīgos māju pircējus neizmet no mājokļiem, tad prezidenta ierosinātās programmas bija daudz plašākas un domātas arī citiem mērķiem, īpaši sociāla rakstura programmām un atsevišķu politiķu atbalstam.
Rezultātā valdības saimnieciskā politika ir haotiska un negūst tautas atbalstu. Daudz kas netiek pietiekami izskaidrots. Banku jautājumā valda neziņa un neizpratne, bet pat iepriekšējās valdības apstiprinātie naudas piešķīrumi vēl kavējas.
"Ņemot vērā grūtības ar eksporta aktivizēšanu, ir tiešām apsveicami tie, kas vairāk pirks un patērēs Latvijā ražoto produkciju un tā samazinās importu."
ASV oficiālais bezdarba līmenis ir sasniedzis apmēram 10 procentus. No praktiskā viedokļa raugoties, īstais bezdarbs ir sasniedzis piecus procentus (bet te būtu jāpieskaita šodien nenodarbinātie nelegālie strādnieki). Tātad katrs divdesmitais ir bez darba, bet daļa strādā ar nepilnu slodzi. Valdības ierosinātās programmas nodarbinātības līmeni šogad cels samērā vēlu, turklāt vairākums jauno darba vietu būs saistītas nevis ar ražošanu, tirdzniecību un finansēm, bet ar sociāla rakstura programmām. Tām ir zems reizinātāja spēks, ko nevar salīdzināt ar saimnieciski ienesīgākām ceļu, tiltu un mājokļu būves nozarēm.
Pērkot Latvijas ražojumus, samazināsim importu
Arī Latvijā bezdarbs pārsniedzis 10 procentu atzīmi. Un arī šeit bezdarbnieku starpā ir tie, kas strādāt nevēlas, negrib un nevar. Ļoti iespējams, ka šo skaitu papildinās tie, kas Latvijā atgriežas no Īrijas.
Īsto darba meklētāju proporcija Latvijā bija apmēram 8 procenti 2006. gada sākumā, 2007. gada beigās – 5 procenti. Kā man raksta profesors Edvīns Vanags no Latvijas Statistikas institūta, pagājušā gada beigās šis rādītājs jau sasniedza 9,9 procentus. Dominē pesimisms. Šā gada beigās valdības saimnieciskie eksperti sagaida bezdarba pieaugumu līdz 14–15 procentiem.
Cik nopietns ir šāds nodarbinātības kritums, grūti spriest. Salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, maksātnespējīgu parādnieku Latvijā ir mazāk. Patēriņa preču cenas kopš 2005. gada (līdz 2008. gada decembrim) cēlušās par 38 procentiem. Nelaimīgā kārtā inflācija, kaut mazinājusies, joprojām paaugstina darbaspēka izmaksas Latvijā. Līdz ar to, kaut arī Latvijas eksports palielinās, tas tomēr nespēj segt importu. Ņemot vērā grūtības ar eksporta aktivizēšanu, ir tiešām apsveicami tie, kas vairāk pirks un patērēs Latvijā ražoto produkciju un tā samazinās importu.
Kā celt darba ražīgumu
Neskaidrība prognozēs lielā mērā atkarīga no rādītājiem, kas fiksē pārmaiņas darba ražīgumā un iekšzemes kopproduktā. Centīšos šos jautājumus paskaidrot. Darba ražīgums un iekšzemes kopprodukts samazinās tad, kad (gluži kā Krievijas naftas produktu rūpniecībā) krīt ražojumu vērtība tirgū un samazinās nepieciešamais kapitāla ieguldījums. Ja šajā situācijā ražošanu un piegādi tirgum turpina par katru cenu, tas noved pie reāli zemākām algām un uzkrāto aktīvu (mantas) izsaimniekošanas. To redzam Latvijas kokrūpniecībā, no kuras sagaida darba vietu saglabāšanu un maksimālu Latvijas importa segumu. Taču to nav iespējams paveikt bez zaudējumiem, jo kokmateriālu cenas pasaulē pašreiz ir ļoti zemas. Var teikt, ka šobrīd tiek izsaimniekots Latvijas mežu kapitāls. Līdz ar to “atkožas” ilggadējā nevarība ieguldīt vairāk Latvijas cilvēku kapitālā, respektīvi, izglītībā, zinātnē un labākā darba organizācijā.
"Latvija var priecāties, ka skandināvu bankas savus ieguldījumus un noguldījumus nav aizvedušas projām no Latvijas, kā to izdarīja Parexbankas ieguldītāji no Krievijas."
Darba ražīgums tiek celts neefektīvi: ar draudiem un rīkstēm. Ražošanas izmaksas ar pazeminātām algām ir slikts risinājums, ja vēlamies celt tautas labklājību. Darba ražīgums (un kopprodukts) jāpaaugstina ar kvalitatīvāku darbu un vērtīgāku pienesumu pašu un pasaules tirgos. Vispārēja augstā (saimnieciskās rosības) konjunktūra palīdz pilnīgāk izmantot visus ekonomiskos līdzekļus, vienlaikus neattaisnojami ceļot algas un peļņu.
Domājot par darba ražīgumu, ir svarīgi atrast dažādus uzlabojumus. Nevajadzīgās funkcijas, ko var aizstāt ar jaunām informācijas tehnoloģijām un to pielietojumu, jālikvidē un atbrīvotie darbinieki jānovirza ražīgākiem darbiem.
Visi darbības uzlabojumi patiesi var būt saimnieciski noderīgi, ja tie ceļ padarītā vērtību vai samazina ražošanas izmaksas.
Mazo uzņēmēju potenciāls
Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka ASV saimniecības atveseļošanā izcila nozīme būs mazajiem uzņēmējiem un tām firmām, kas iesaistīsies valdības finansētās programmās un projektos. Mazie uzņēmēji ASV (ar 500 vai mazāk darbiniekiem) ir galvenie inovatori. Vērtīgākie no viņiem ir tie, kuri vispirms vēlas izcelties ar lieliski padarītu darbu un tikai tad gaida peļņu. Te liela nozīme ir pieredzējušiem uzņēmējiem, viņu piesardzīgam optimismam, samērā patstāvīgas darbības iespējām un joprojām lielajam ASV tirgum. Jāņem vērā ASV federālo rezervju sistēmas uzdevumi – gan ierobežot inflāciju, gan rūpēties par pietiekamām kreditēšanās iespējām.
Savukārt Latvija var priecāties, ka skandināvu bankas savus ieguldījumus un noguldījumus nav aizvedušas projām no Latvijas, kā to izdarīja Parexbankas ieguldītāji no Krievijas. Eiropas Centrālās bankas uzdevumi ir vairāk saistīti ar inflācijas kontroli, bet saimnieciskās attīstības plānošana vairāk atstāta pašu ES valstu ziņā.
Latvijai joprojām trūkst gan uzņēmēju, gan kapitāla. Līdz ar to es sagaidu, ka ASV saimnieciskā atkopšanās būs ātrāka par to, kas pienāks Eiropā, īpaši Latvijā. Tā visvairāk var balstīties uz zinīgu iesaisti tajās nozarēs, kur nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Proti, izglītībā, zinātnē un produktīvu iemaņu apgūšanā.
"Galvenais Rietumu pasaules uzņēmēju sasniegumos ir orientācija uz vēlamiem rezultātiem."
Dr. Visvaldis Dzenis no Būmfīldas Ņūdžersijā mani un manus lasītājus rosina vairāk ieguldīt Latvijā. V. Dzenis, veiksmīgs uzņēmējs Amerikā un Latvijā, neuzsver savu diplomu un izglītības vērtību. Viņš uzsver, ka galvenais Rietumu pasaules uzņēmēju sasniegumos ir orientācija uz vēlamiem rezultātiem. Tieši šī virzība uz izmērāmiem uzlabojumiem ir jāveicina Latvijā. V. Dzenis vairākus gadus ir apgādājis ar jaunāko Vācijas un Itālijas tehnoloģiju agrāko “Vidzemes koku”, tagad SIA“K-98”,atradis tirgus ārzemēs un uzlabojis firmas darbību tik tālu, ka tā strādā trīs maiņās. Uzņēmums darbojas bez parādiem, tā vadība ļoti rūpīgi pārbauda katra pirkuma un ieguldījuma devumu ražībā.
Firma joprojām sekmīgi eksportē 90 procentus produkcijas. Tas ir izcils sasniegums un paraugs visiem, kas grib vairot cerību uz labāku nākotni.
V. Dzenis aicina arī citus ārzemju latviešus sekot viņa paraugam. Un to jau ir kāds ducis. Bet varētu būt vēl vairāk. Viņiem varam pieskaitīt tos manus latviešu studentus, kas savulaik devās uz mācībām un praksi ārzemēs, lai uzlabotu savu nākotni un Latvijas saimniecību.
Gaidot nenodarbināto latviešu skaita pieaugumu un ņemot vērā, ka Latvijā arī pašlaik ir brīvas vismaz 2000 darba vietas, ieteicu domāt par veidiem, kā vairot optimismu, zināšanas un iemaņas. Manuprāt, Latvijai daudz var dot tāda uzņēmība, kas ir raksturīga pašdarbības grupām un to dalībniekiem. Man patīk tie, kas sāk ar uzlabojumiem savās mājās un sadzīvē. Vēl vairāk man viņi patīk tad, kad viņi paveic, varbūt bez kādas atlīdzības, ko labu sev un sabiedrībai. Tāpat man patīk, ja viņi ir sava veida vadības mācekļi uz saimnieciski vērtīgiem rezultātiem noskaņotos uzņēmumos.
