Jāpiekrīt turnīrā mājinieču valstsvienību vadījušajam Ainaram Zvirgzdiņam, ka Latvijas izlase nav tik spēcīga, lai tiktu pieskaitīta galvenajām favorītēm, tomēr komandas rīcībā ir viena no izcilākajām Eiropas basketbolistēm Anete Jēkabsone-Žogota, un arī vairāku citu spēlētāju potenciāls ir pietiekams, lai iekļūšanu kontinenta meistarsacīkšu pusfinālā neuzskatītu par zvaigžņu ķeršanu no debesīm. Tādēļ drīzāk ne jau sastāva komplektācijas, bet gan tā saskaņošanas dēļ Latvijas komanda nespēja savas kamanas pret kalnu uzstumt gana augstu, lai tiktu līdz medaļu virsotnēm, un šoreiz samierinājās ar 7. vietu. Pietrūka arī jaudas, lai iekļūtu vismaz piecniekā, un nākamgad pirmo reizi spēlētu pasaules čempionātā.
Neveiksmes – arī likumsakarīgas
Nodomi noteikti bija vislabākie, bet laikam jau ne velti komanda nonāca ne tur, kur cerēts. Kritiku Zvirgzdiņš ir godam nopelnījis, un varētu uzskatīt, ka grēki ir izpirkti līdz ar trenera atkāpšanos pēc zaudējuma Itālijai turnīra priekšpēdējā spēlē. Klasiskais teiciens, ka uzvar komanda, bet zaudē treneris, aktualitāti nav zaudējis. Turklāt bažīgu dara fakts, ka līdz šim neviens neiebilda pret Zvirgzdiņa izvēlētajām darba metodēm, kas, maigi izsakoties, šķiet dīvainas, cik nu par tām var spriest pēc pastarpinātās informācijas, kas nākusi no komandas.
Latviešiem nekad nav bijis cieņā saimnieks, kas lamā savu zirgu, bet, ko tādu atļaujoties dāmu komandā, nav jābrīnās, ka spēlētāju pārliecību par savām spējām un ticību komandas spēkam tas nekādi neveicināja. Un bez pārliecības par pašu spēku nav brīnums, ka Latvija ne reizi vien pēc iegūta iespaidīga pārsvara laukumu beigās pameta kā zaudētāja.
Tātad komandas neveiksmes zināmā mērā ir likumsakarīgas, un varbūt labi, ka ir pienācis laiks, lai pēc trenera nomaiņas izlasi būvētu uz stabilākiem pamatiem, nevis aklas bezierunu paklausības, kuras panākšanai bieži vien esot ņemta talkā pat nenormatīva leksika. Tāda āža kāja no Latvijas izlases maisa sāka spraukties pēc pirmajām neveiksmēm, vienīgi savādi, ka visi tagadējie bubinātāji un taisnprātīgie klusēja pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm, kad vēl bija gana laika, lai nepieciešamības gadījumā izlases vadībā veiktu kādas izmaiņas. Ja aizbildinās ar to, ka uzvarai visi paņēmieni ir labi, tad nu visa basketbola sabiedrība tagad ir saņēmusi to, ko pelnījusi. Tādā gadījumā klupiens drīzāk nāks par labu, jo pretējā gadījumā nebūtu brīnums, ka nākotnē spēlētājas uz izlasi nerautos, jo atrast atteikumam kādu ticamu aizbildinājumu jau nav tik grūti.
Rūgta vilšanās Latvijas komandai bija zaudējums pret Slovākiju, par ko liecināja Zvirgzdiņa nevēlēšanās runāt ar žurnālistiem un tikai minūti laukumā pabijušās Sabīnes Niedolas sūtīšana uz preses konferenci. Niedolas turēšanu rezervē Zvirgzdiņa grēku sarakstā ierakstīja daudzi fani, īpaši jau liepājnieki. Tomēr talantīgās basketbolistes nelielais spēles laiks ir loģisks, ja viņas vieta komandas sastāvā nebija iespēlēta, un kritiskās situācijās veikt maiņas tikai mainīšanas pēc ir līdzvērtīgi baltā karoga pacelšanai.
"Lielās mazgāšanas putās tomēr nevajadzētu pazaudēt pašu balto kreklu – Latvijas basketbolistes apliecināja, ka spēj rādīt skaistu un baudāmu basketbolu. "
Komandas taktikas smalkumi lai paliek basketbola speciālistu iztirzāšanai, taču katram bija redzams, ka Latvijas izlases uzbrukums iestrēga ik reizi, kad pretinieces spēja ciešāk sasaistīt Jēkabsoni-Žogotu. Dažādības uzbrukumā pietrūka, lai gan diez vai bija jāšaubās par to, ka pretinieces Latvijas izlases spēli būs smalki izpētījušas un izskaitļos variantus, kā bremzēt līderu rezultativitāti.
Pie trekno gadu tradīciju paliekām pieskaitāma spāņa Huliana Martinesa Almana piesaistīšana izlases trenera amatā, jo ne jau par sporta skolas trenera algu viņš te strādāja. Taču šādas problēmas izgaisīs pašas no sevis, jo sarukušais finansējums turpmāk liks domāt par izdzīvošanu, nevis apšaubāmām ekstrām.
Varam būt lepni
Lielās mazgāšanas putās tomēr nevajadzētu pazaudēt pašu balto kreklu – Latvijas basketbolistes apliecināja, ka spēj rādīt skaistu un baudāmu basketbolu. Ar nacionālo patosu vien būtu bijis par maz, lai ceturtdaļfināla spēlē pret Krieviju sasniegtu Eiropas dāmu basketbolā līdz šim nebijušu skatītāju skaitu. Ne velti tieši Latvija tagad varēs lepoties ar sieviešu basketbola mūsdienu vēsturē visvairāk apmeklēto Eiropas čempionāta spēli, jo Latvijas un Krievijas ceturtdaļfinālam „Arēnas Rīga” tribīnēs līdzi juta 8713 cilvēki.
Spēlē pret Krieviju Latvijas izlasē beidzot parādījās arī kas tāds, kā jauko meiteņu komandai iepriekš mazliet pietrūka – pat nedaudz nežēlīga sportiska agresija un slepkavniecisks instinkts. Cīņa par bumbu un pozīciju laukumā ikvienā spēles epizodē pretiniecēm atgādināja, ka tās varbūt arī piespiedīs Latvijas izlasi kādu reizi kļūdīties, taču asas cīņas rezultātā, un nebūs ne mazākās piekāpšanās Krievijas tituliem un slavai. Latvijas basketbolistes nepārprotami parādīja, ka izraus bumbu ar visu pretinieces roku piedevās, ja vien radīsies tāda iespēja, un tikai tiesnešu ziņā palika izvērtēt, ciktāl tas iekļaujas noteikumu robežās. Līdz sensācijai pietrūka pavisam mazliet, tomēr Latvijas izlase bija gādājusi, lai Krievijas izlases trenera Valērija Tihoņenko teiktais par divu spēkos līdzvērtīgu komandu cīņu būtu balta patiesība, nevis tikai tābrīža čempionu pieklājības reveranss preses konferencē.
Zaudējums spēlē pret Krievijas izlasi nozīmēja, ka daudzu gaidītā cīņa par medaļām Latvijai ir beigusies, un godalgas sadalīs komandas, kam šāds pienākums ir labāk pazīstams. Pārspējot konkurentes izšķirošajās cīņās, Vecā kontinenta izcilākās dāmu valstsvienības statusu apliecināja francūzietes, finālā apturot ambiciozo Krieviju. Bronza tika spānietēm, bet Latvija pēc dramatiska zaudējuma Itālijai pusfinālā par 5.-8. vietu jau bija izsapņojusi sapni par spēlēšanu 2010. gada pasaules čempionātā Čehijā.
Cienījama meistarība arī rīkotājiem
Par Latviju kā labāko līdzjutēju zemi ir daudz runāts, un izlases meitenes nudien prata novērtēt, ka atbalstītāji bija kopā ar viņām gan lieliskās uzvarās, gan spēlēs, kur līdz triumfam pietrūka.
Dāmu basketbols pasaulē vienmēr ir palicis otrajā plānā - gan tehniskais izpildījums vīriešiem cits, gan mazāk kļūdu un lielāka rezultativitāte, tomēr emociju ziņā dāmas neatpaliek ne par sprīdi, un patiesi pārdzīvojumi līdzjutējus nekad neatstāj vienaldzīgus.
"Latvija pēc dramatiska zaudējuma Itālijai pusfinālā par 5.-8. vietu jau bija izsapņojusi sapni par spēlēšanu 2010. gada pasaules čempionātā Čehijā "
Turklāt līdzjutēju skaits nav vienīgais gandarījuma un līdzpārdzīvojuma mērs – kurš redzēja Latvijas spēles lieliskajā Liepājas Olimpiskajā centrā, par to nešaubīsies ne mirkli. Ja arī zālē nevarēja satilpt vairāk par divarpus tūkstošiem cilvēku, tas nebūt nemazināja lielisko gaisotni, un tieši Liepājas uzvaru vilnis Latvijas izlasi pacēla tādos augstumos, ka FIBA prezidents Bobs Elfinstons to pieskaitīja pasaules klases komandām.
Atzinību noteikti ir pelnījuši turnīra rīkotāji par saprātīgo un basketbola cienītājiem draudzīgo biļešu politiku, kas veicināja lielisko gaisotni arēnu tribīnēs. Par dažiem latiem fani varēja iegādāties biļetes uz lielisku basketbola izrādi, kur virmoja dzīvas emocijas, neviltota pašatdeve un atzīstama spēles meistarība.
Pasaules un Eiropas basketbola federāciju augsta līmeņa funkcionāri latviešus par paveikto aizgūtnēm slavēja, bet mūžam nīgrajiem pašmāju skeptiķiem, kuri enerģiju un augstāku pašnovērtējumu vislabprātāk smeļas citu nopaļāšanā un vīpsnāšanā, labāk vispirms paraudzīties uz saviem sasniegumiem. Tieši tie, kas dzīvē paši ir ko sasnieguši, zina, cik daudz darba un neatlaidības jāiegulda, lai arvien tiktu uz augšu kaut vai maziem solīšiem. Nezaudējot uzticību izvēlētajam mērķim, virsotnes nepaliek nesasniegtas, lai arī ne vienmēr tas būs Everests.
Ja Valda Dombrovska komanda savā laukumā cīnīsies ar tādu pat pašatdevi un nesavtību kā basketbola meitenes, Latvijas valsts jau itin drīz varēs pamatoti cerēt uz vietu Eiropas augstākajā līgā.
Dāmu basketbola svētki itin loģiski atstāja ēnā Latvijas vīriešu meistarus, kam šosezon nav ar ko īpaši palepoties. Pēc vietēja līmeņa varoņu pāreksponēšanās dzeltenās preses slejās un „ASK Rīgas” burbuļa plīšanas, šķiet, drīz paģiru laiks tomēr būs pārciests, un Latvijas vīriešu valstsvienība varēs briedināt spēkus savam Eiropas čempionāta finālturnīram Polijā, kur arī gaidīs tikšanās ar kontinenta čempioniem krieviem.
Bet Polijas piedzīvojumi gaidāmi tikai septembrī. Pagaidām labāk vasaras saulgriežos izmēģināt drošu ticējumu - Līgo naktī ar basketbola bumbu piecreiz jādriblē apkārt ugunskuram – tad Latvijas basketbolistes noteikti mūs priecēs ar lielisku sniegumu 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs.
