Saka, ka vēsture atkārtojas. Kā jūs, atceroties 80. gadu sabiedriski politiskās aktualitātes, vērtējat šodienu?
80. gadi Padomju Savienībā bija raksturīgi ar to, ka strauji sāka atmirt tās vadība. Gluži burtiskā nozīmē. Dažu gadu laikā nomira trīs ģenerālsekretāri. Tik centralizētai valstij tā bija liela drāma. Katra ģenerālsekretāra nāve bija saistīta ar būtiskām izmaiņām visā valstī.
Paralēles ar mūsdienām noteikti ir. Turklāt aktuālas. Pirmkārt, attiecībā uz cilvēku kā tādu. Cilvēka psihe, raksturs laiku maiņās tomēr tik ļoti nemainās – cilvēks lielā mērā paliek tas pats vecais. Sabrūkot Padomju Savienībai, liela daļa pārtapa, vulgāri sakot, – apmainot kažoku.
Sabiedriski aktuālās problēmas arī daudzējādā ziņā palikušas tās pašas. Laikrakstā “Literatūra un Māksla” 80. gados bija plašas diskusijas par dabu, par jūrmalas kāpu aizsardzību pret apbūvi. Šajā ziņā viss ir pa vecam – par kāpām un dabu karo joprojām. Pat daudzējādā ziņā šī problēma ir kļuvusi asāka.
Padomju laikā ļoti izplatīta parādība bija blats. Tagad tas pārtapis korupcijā. Pāreja uz tirgus ekonomiku vainagojās ar plašām korupcijas formām.
Ir pamats runāt arī par plaisu starp varu un sabiedrību. Tolaik tā varbūt bija pat lielāka nekā pašlaik. Taču sistēma bija cita: pastāvot varas, ideoloģijas monopolam, bija milzīgas iespējas cilvēkus „apstrādāt”. Tagad, pieņemot ļoti svarīgus lēmumus, vara tiem sabiedrību negatavo. Tolaik pirms būtiskiem lēmumiem sabiedrība tika sagatavota ievērojami vairāk. Padomju laikā tikpat kā nebija pretrunu, nebija dažādu ideoloģiju sadursmes, kas varētu raisīt plašus strīdus, nebija opozīcijas, kas varas lēmumus apstrīdētu.
Pašlaik lieto paņēmienus, kurus dēvē par polittehnoloģijām.
Jā, tās tagad ir pat plašākas, bet jebkurai polittehnoloģijai ir jāsacenšas ar citām polittehnoloģijām. Tolaik tā bija viena, bez konkurences.
Kopš Lielās franču revolūcijas jebkuras revolūcijas pamatlozungi ir „Brīvība, brālība, vienlīdzība”. Kurā brīdī atjaunotajā valstī pagaisa „brālība un vienlīdzība”?
Brīvība, brālība un vienlīdzība pastāvēja, kamēr realizēja galveno uzdevumu – neatkarības atgūšanu. To varēja panākt tikai ar ļoti liela skaita cilvēku atbalstu. Bija nepieciešams masu atbalsts, konsolidēšana. Tā bija iespējama tik ilgi, kamēr aktuāla bija šī viena ideja – neatkarība.
"Tiklīdz sāka darboties tirgus ekonomika, parādījās dažādu grupu intereses, sabiedrības konsolidācija sāka izirt."
Tiklīdz sāka darboties tirgus ekonomika, parādījās dažādu grupu intereses, sabiedrības konsolidācija sāka izirt. Vēl 1991. gada janvāra barikāžu laikā tā bija jūtama, taču jau augusta puča laikā vienotība sāka zust. 1991. gada beigās–1992. gadā sabiedrības intereses sāka dalīties, veidojās partijas. Vienlīdzības princips tika aizstāts ar citiem, kas jau akceptēja šo dažādo grupu pastāvēšanu.
Sandra Kalniete savas grāmatā „Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza”, atzīstot, ka 90. gadu sākumā politisko varu pārņēma pašlabuma meklētāji, bet Atmodas cīņu smagumu iznesušie viens pēc otra nogāja malā, izvirza jautājumu: „Mums bija vara. Kāpēc mēs to atdevām?”
Domāju, ka šī problēma vēl nav pietiekami izanalizēta. Lai uz šo jautājumu atbildētu, vēl ir nepieciešami ļoti nopietni pētījumi.
Nevarētu teikt, ka 90. gadā varu ieguva pašlabuma meklētāji. Dalīšanās sākās ar to, ka varu ieguva tie, kas uzvarēja marta vēlēšanās. Nebija jau citas iespējas. Tolaik vēl pastāvēja Tautas frontes frakcija, kura maijā balsoja par neatkarību. Kāpēc varu atdeva? Varbūt kļūda bija tā, kas Tautas frontes vadība atšķēlās no Tautas frontes frakcijas. Tie, kas bija nokļuvuši Augstākajā padomē, aizgāja no vadības Tautas frontē. Vajadzēja saglabāt sabiedrisko organizāciju.
Taču Tautas fronte ilgstoši pastāvēt nevarēja. Tās uzdevums bija neatkarības atgūšana. Tā būtu faktiski vienpartijas sistēma, ja Tautas fronte pati pārtaptu par partiju.
Droši vien radošajai inteliģencei normālos apstākļos nav jāvada valsts. Taču varbūt varēja labāk nodrošināt ideju, morāles tālāku pārmantojamību?
Katrai revolūcijai ir savi idejiski uzstādījumi, kas ir augstāki par līmeni, kad idejas sāk pragmatiski realizēt dzīvē. Tas pats notika ar Tautas frontes ideāliem.
Veidojot pirmo Tautas frontes programmu, mums bija ļoti maz laika. Taču otrajā programmā, ko pieņēma 1989. gadā, līdztekus neatkarības atgūšanas taktikai bija runa arī par vērtībām – par kādām vērtībām mēs cīnīsimies. Runājot par tām, jāatzīst – varbūt varēja izstrādāt arī kādu mehānismu, lai nodrošinātu šo vērtību turpmāku uzturēšanu. Taču dzīvē ļoti strauji ienāca tirgus ekonomikas faktori, kas sadalīja sabiedrību interešu grupās.
"Šis laiks ir tik dramatisks Latvijas valstij. Nāciju var konsolidēt galvenokārt garīgais spēks. Tikai nauda vien izvest no krīzes nespēs."
Daļa inteliģences, kas bija piedalījusies Tautas frontes kustībā, uzreiz nespēja pārorientēties jaunajai situācijai, nespēja uzturēt sabiedrībā šīs vērtības kā derīgas arī tirgus ekonomikas apstākļos. Liela daļa radošās inteliģences nonāca lielās materiālās grūtībās. Vēl ir viena lieta – inteliģencei, sevišķi radošajai, visumā nepiemīt spēja cīnīties ar politiskās cīņas metodēm.
Esat teicis, ka inteliģences kā vienojoša spēka tagad Latvijā nepastāv. Kāpēc?
Ekstremālos apstākļos inteliģence var spēlēt ļoti lielu lomu. Bet ir nepieciešams to konsolidēt. Pašlaik šādas konsolidācijas nav.
Taču inteliģence var būt ideju ģenerators...
Jā – gan kā ideju ģenerators, gan kā to nesējs tautā. Tā tas bija Trešās atmodas laikā.
Varbūt inteliģencei trūkst kādu konkrētu iespēju to veikt?
Latvijā ir ļoti sadrumstalota politiskā sistēma, kas sadrumstalo arī inteliģenci – katrā no daudzajām partijām ir kāds inteliģences pārstāvis. Tas traucē inteliģencei konsolidēties uz visai valstij un tautai vajadzīgām vērtībām. Sīkpartiju daudzums diemžēl vienmēr sadrumstalo intereses.
Taču ir arī ārpus tiešas politiskās darbības pastāvoša inteliģence, kura varētu kalpot kā ideju avots un nesējs apstākļos, kad sabiedrības neticība politiskajām partijām ir tik liela. Tā varētu radīt politiskas idejas, kuras sabiedrība akceptē.
Šis laiks, kurš ir tik dramatisks Latvijas valstij, ir tieši tas, kad vajadzētu to darīt. Ir vajadzīgs vienojošais spēks. Un galvenokārt garīgais spēks ir tas, kas var konsolidēt nāciju. Tikai nauda vien izvest no krīzes nespēs. Taču, vai mums atradīsies tādi spēki, kas spēs konsolidēt sabiedrību kopīgam mērķim – iziet no šīs situācijas, pagaidām diemžēl ir grūti paredzēt. To, ka sabiedrība būtu gatava akceptēt politiķu piedāvātās idejas, pagaidām neredzam. Nupat notika 10 000 cilvēku pārstāvēti protesti pret skolotāju algu samazināšanu. Tas liecina, ka skolotāji nepieņem politiķu pašreizējos piedāvājumus izejai no ekonomiskās krīzes.
Varas īstenotāji varbūt redz operatīvos gājienus, kā izpildīt starptautisko institūciju prasības. Taču ir jāsāk domāt, kā savienot operatīvos ar stratēģiskajiem risinājumiem. Tieši šajā jomā būtu jānāk inteliģencei ar savām idejām. Diskusijas jau ir sākušās, taču to ir par maz.
Vai saskatāt bažas, ka pašlaik atkal palaižam garām izdevību radīt jaunu morāli ētisku satvaru, kas valsts dzīves veidošanā būs nepieciešams jau gatavs, krīzei beidzoties?
Es domāju, ka šī dramatiskā krīze tomēr ir arī lielo iespēju laiks. Ir svarīgi noteikt, kā mēs visi – sabiedrība, uzņēmēji, politiķi – rīkosimies, lai valsts attīstītos. Šobrīd esam situācijā, kad var izdarīt lielu palēcienu. Te ar savām idejām ir jānāk inteliģencei. Turklāt ne tik daudz vecajai, cik jaunajai – ar jauniem spēkiem.
