Īslandē patēriņš sarūk un bankas brūk
Īslande ir valsts, kuras tautsaimniecība piedzīvo nopietnas strukturālās grūtības. No 2004. līdz 2007. gadam tās iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi bija vidēji 6% gadā. Pērn tika prognozēts 1,6% pieaugums un 2009. gadā – 9,6% kritums. Izaugsme bija balstīta uz iekšzemes pieprasījumu, kas no 2004. gada līdz 2006. gadam auga vidēji par 10% gadā. Bet 2007. gadā tas samazinājās par 1,5%, 2008. gadā - vēl par 9,1%, un 2009. gadā paredzēts pieprasījuma kritums 19% apmērā.
Patēriņa cenas no vidēji 4% pieauga līdz 12,7% 2008. gadā un nemazināsies arī 2009. gadā. Valsts parāds 2004. gadā bija 35% no IKP, 2007. gadā - 29%, 2008.-2009. gadā - 109%. Ja līdz banku krīzei valsts parāds bija optimāls (līdz 60% no IKP), tad, lai pārvarētu krīzes sekas, parāds ir jāaudzē un jāpārskata fiskālās politikas filozofija. Jāpiebilst, ka šīs valsts kopējais ārējais parāds ir ļoti liels: 2004. gadā 179%, 2007. gadā 552% un 2008. gadā - 670% no IKP. Šāds skaitlis par stabilu tautsaimniecības stāvokli neliecina. Mājsaimniecību parādsaistības 2007. gadā sasniedza ap 230% no rīcībā esošā ienākuma. Tā kā ceturtā daļa no parādsaistībām ir ārvalstu valūtā, tad tās sadārdzināšanās ir nopietns drauds mājsaimniecību maksātspējai un finanšu sistēmas stabilitātei kopumā.
"Latvijas nodokļu politika, piedzīvojot tautsaimniecības lejupslīdi, ir pretēja ierastajai. Lai uzturētu budžetā iepriekšējo nodokļu pieplūdumu, tika paaugstinātas PVN un akcīzes nodokļu likmes."
Īslandes saņemtās palīdzības finansējums no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ir 2,1 mljrd. ASV dolāru. Kopumā banku krīzes mīkstināšanai Īslandes „palīdzības spilvens” mērāms aptuveni 10 mljrd. dolāru apmērā. Palīdzības programmas mērķa pasākumi ir negatīvo krīzes seku mīkstināšana tautsaimniecībā, valūtas kursa stabilizācija, banku sektoru atdzīvināšana un stiprināšana, nodrošināt fiskālo stabilitāti1 Īslandes tautsaimniecību nopietni iedragāja banku krīze: trīs lielākās bankas ar 85% tirgus daļu sabruka īsā laikā, līdz ar ko nacionālās valūtas kurss strauji pazeminājās. Tas satricināja visu kapitāla tirgu un radīja maksātspējas problēmas.
Valsts ekonomikas lejupslīdi pavada augsts parādsaistību līmenis, kā arī privātā sektora pieprasījums pēc ārvalstu valūtas. Kā tiek prognozēts, fiskālais deficīts 2009. gadā sagaidāms aptuveni 9% apmērā no IKP. Līdz 2008. gadam fiskālā bilance Īslandē bija pozitīva; pērn budžeta deficīts bija 3,4% no IKP.
Lai mīkstinātu krīzes sekas, valdība izstrādājusi stingras finanšu politikas uzdevumus: paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par 1% (līdz 23,5%), samazināt budžeta izdevumus, lai mazinātu budžeta deficīta apmērus. Tiek prognozēts, ka šogad IKP kritums var sasniegt 10%. Tas izskaidrojams ar ārvalstu finanšu resursu trūkumu. Līdz šim tie bija lēti pieejami un darbojās kā valsts tautsaimniecības dzinējs.
Ungārijas mērķis - stiprināt bankas un taupīt
Nākamā valsts, kam nācās lūgt ārvalstu palīdzību, ir Ungārija. Kaut arī tās makroekonomiskie dati rādās daudz pievilcīgāki nekā Īslandē, recesijas iemesli bija līdzīgi – finanšu sektora pēkšņais vājums, bet sekas toties mīkstākas. Ungārijas reālā IKP pieaugums 2005.-2007. gadā bija vidēji 3% gadā, inflācija vidēji 5,7%. Tiek prognozēts, ka 2009. gadā IKP kritīsies par 1%, inflācija būs zemāka - 4%. Fiskālais deficīts 2005.-2007. gadā svārstījās 5-9% robežās no IKP, taču 2009. gadā tas prognozēts aptuveni 2,5% apjomā. Valsts parāds minētajā laika posmā pārsniedza Māstrihtas kritērijus: 2005. gadā tas bija 62%, 2007. gadā – 66%, 2008. gadā – 67% un 2009. gada prognoze ir 70% no IKP.
"Ir skaidrs, ka tās valstis, kas gandrīz divus gadu desmitus strādā pēc tirgus likumiem, ir citādākas."
Ārējais parāds (valsts un privātais sektors) 2005. gadā bija 75%, 2007. gadā - 97% no IKP. Šogad tas prognozēts 116%, ko galvenokārt izskaidro parāda pieaugums valsts sektorā.
Ungārijas kopējais aizņēmums no starptautiskajām institūcijām ir 25,4 mljrd. dolāru, no kuriem 62% finansē SVF, 33% - ES un 5% - Pasaules Banka. Aizdevuma mērķis ir nodrošināt likviditāti banku sektorā. Turklāt Ungārijas uzdevums ir pārveidot fiskālo plānošanu par labu zemākām izmaksām un līdz ar to zemāku budžeta deficītu.
Ukrainā „slimības aina” atšķirīga
Nedaudz atšķirīga tautsaimniecības „slimības aina” ir Ukrainā. Arī tur finanšu sektors piedzīvojis likviditātes grūtības, bet papildu triecienu tautsaimniecībai deva globālais cenu samazinājums. Tērauda (svarīgākā eksporta produkcija) cenas kritās, līdz ar to samazinājās eksporta ienākumi. Jāsaka, ka maksājumu bilances deficīts ir mazs (-4% 2007. gadā un -6% 2008. gadā), taču par strukturālām problēmām liecina inflācijas temps (13% – 2007. gadā un 25% – 2008. gadā), samērā augsts budžeta deficīts (13% no IKP 2007. gadā, 11% – 2008. gadā), kā arī zemi mājsaimniecību ienākumi.
Latvijas prioritātes – īstermiņa ieguvumi
Arī Latvija izjuta globālās finanšu krīzes sekas un vērsās pēc ārvalstu palīdzības dažādās starptautiskās organizācijās. Tās aizņēmums ir 7,5 mljrd. eiro, no kuriem 23% aizdod SVF, 41% – EK, 5% – Pasaules Banka.
SVF aizdevuma mērķus ir definējis kā tūlītēju zaudējumu kompensēšanu, ko radījis depozītu aizplūdums no bankām, un rezervju papildināšanu; fiskālās disciplīnas ievērošanu (ierobežot budžeta deficīta pieaugumu) un Māstrihtas kritēriju ievērošanu. Turklāt SVF norāda uz nepieciešamību pēc strukturālām reformām, kas ļaus atjaunot Latvijas konkurētspēju.
Lai arī piešķirtie resursi tiks izmantoti budžeta deficīta finansēšanai, valsts parāda pārfinansēšanai, kā arī finanšu sektora likviditātes uzlabošanai, neatbildēts paliek būtisks jautājums: kā tiks stimulēta tautsaimniecības attīstība, lai norēķinātos par parādu? Šobrīd ekonomikas politikas kurss ir stingra nodokļu un valsts izdevumu politika.
Lai izprastu, kādas ir šādas politikas sekas, ir jāatceras klasiskā ekonomikas ciklu būtība. Tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības trends ir pozitīvi vērsts, bet to skar svārstības. Izaugsme nav bezgalīga, un tautsaimniecībā bezgalīgi nevar pieaugt pieprasījums un tam pakārtoties piedāvājums. Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tirgus ir pārsātināts un sākas tautsaimniecības attīstības kritums.
Pasaules vēsturiskā attīstība rāda, ka cikliskums ir neizbēgams, bet regulējams ar attiecīgiem valdības rokās esošiem instrumentiem: nodokļiem, valsts finansēm, naudu. Tad, kad tautsaimniecība atrodas straujas augšanas stadijā, ekonomiskā politika var ierobežot straujo skrējienu, palielinot nodokļu likmes, samazinot valdības izdevumus, kā arī centrālā banka var īstenot dārgākas naudas politiku – ierobežot kredītresursu pieejamību.
Savukārt laikā, kad IKP pieauguma tempi ir negatīvi (ražošanas un pakalpojumu gala vērtība samazinās attiecībā pret iepriekšējo periodu), var tikt īstenota stimulējoša politika: samazināts nodokļu slogs, palielināti valdības izdevumi un īstenota lētākas naudas politika, lai atdzīvinātu pieprasījumu. Latvijas nodokļu politika, piedzīvojot tautsaimniecības lejupslīdi, ir pretēja. Lai uzturētu budžetā iepriekšējo nodokļu pieplūdumu, tika paaugstinātas PVN un akcīzes nodokļu likmes.
"Vairums attīstīto valstu īsteno nodokļu aplikšanas sociālā taisnīguma principu."
Valsts kopbudžeta ienākumi 2008. gadā bija augstākie kopš pārkārtošanās sākuma: 5,7 mljrd. latu, izdevumi – 6,3 mljrd. latu. PVN īpatsvars nodokļu ienākumos bija 18% no kopējiem ienākumiem jeb 1,12 mljrd. latu, 2007. gadā – 1,2 mljrd. latu, 2006. gadā - 931 milj. latu. Akcīzes nodokļa iekasējums 2008. gadā bija 541 milj. latu, 2007. gadā - 448 milj. latu, 2006. gadā - 366 milj. latu. Tā kā straujo iekšzemes kopprodukta pieaugumu sekmēja vispirms patēriņa izvēršanās, loģiska ir arī PVN iekasētā summa: 2007. gadā tā pieauga par 29%, bet 2008. gadā samazinājās par 7%. Akcīzes nodokļa pieaugums 2007. gadā bija 22%, 2008. gadā - 21%.
Minētie ir patēriņa nodokļi, tāpēc ir loģiski izskaidrojams to paaugstināšanas motīvs – budžeta piepildīšana. Taču jāatceras - mazinoties patēriņam, ražošanas apjomam un vispārējai ekonomiskai aktivitātei un pieaugot atsevišķu nodokļu slogam, pirmkārt, var vairoties ēnu ekonomikas daļa, otrkārt, patēriņš saruks vēl vairāk. Tādēļ loģisks nodokļu politikas virziens būtu stimulēt pirktspēju, vai nu diferencējot nodokļu likmes, vai samazinot tās. Šā gada PVN likmes ES dalībvalstu starpā atsevišķu preču grupās būtiski atšķiras, tāpat kā atšķiras arī standarta likme. Augstākā PVN likme starp ES valstīm ir Skandināvijas valstīs (Zviedrijā 25%, Somijā 26%), 21% ir Beļģijā, kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā attiecīgi 19% un 18%.2 Turklāt pazeminātās nodokļu likmes svārstās diapazonā no nulles (Kiprā atsevišķiem pārtikas produktiem). Čehijā pārtikai PVN ir 9%, Luksemburgā – 3%, Lielbritānijā 0 un 15%.
Analizējot nodokļa likmes, jāsecina, ka vairums attīstīto valstu īsteno nodokļu aplikšanas sociālā taisnīguma principu, piemērojot zemākas nodokļa likmes tām precēm, kas ir svarīgas sabiedrības veselībai un izglītībai. Vērtējot Latvijas fiskālās politikas prioritātes, jāsecina, ka tās vērstas uz īstermiņa ieguvumiem (sabalansēts budžets, zems valsts parāds).
SVF paustā vēlamā ilgtspējīgas attīstības recepte ir palikusi nemainīga gadu desmitus (stingra fiskālā un monetārā disciplīna), taču tā ir diskutējama, izšķirot dažāda attīstības līmeņa valstis. Ir skaidrs, ka tās valstis, kas gandrīz divus gadu desmitus strādā pēc tirgus likumiem, ir citādākas. Un to attīstības pamatā ir pārdomāta un argumentēta ekonomiskā politika, nevis attīstīto valstu sastādīto recepšu precīza izpilde par katru cenu.
