Krīzi ekonomikā var salīdzināt ar slimību cilvēka organismā. Neviens nepriecājas par slimību, un tomēr slimībā var saskatīt arī ko labu – tā liek cilvēkam sākt rūpēties par savu veselību, kas veselam cilvēkam ikdienā nešķiet svarīgi. Līdzīgi krīze ekonomikā parāda, ka iepriekšējā „trekno” gadu ekonomiskā politika arī bija galvenais iemesls pašreizējām problēmām, kuras var saukt arī par izaicinājumiem, taču tāpēc tās nekļūs mazākas. Krīze ir ne tikai Latvijā. Taču citas valstis tā skar vieglāk, citas smagāk. Latvija ir viens no vissmagākajiem krīzes upuriem, kas liecina, ka tās ekonomiskā politika iepriekšējos gados ir bijusi viena no viskļūdainākajām. Krīze parāda ekonomikas vājākās vietas, tāpēc no tās ir jāmācās, lai turpmāk nepieļautu agrāk izdarīto kļūdu atkārtojumu.
Ekonomikas augsmes struktūra
XXI gadsimta pirmajos gados Latvijas ekonomika uzrādīja ārkārtīgi strauju pieaugumu. Toreizējā premjerministra Aigara Kalvīša teiktais par pasaules rekordu ekonomikas izaugsmē nebija tālu no patiesības. Tad kāpēc šis „rekordists” tagad dveš nespēkā un lūdz pēc palīdzības? Varbūt tāpēc, ka maratona distanci nevar noskriet sprintera ātrumā?
2008. gada vasarā, kad parādījās pirmie statistikas dati par Latvijas IKP pieauguma samazinājumu, premjerministrs I. Godmanis teica pareizus vārdus par to, ka ir svarīga ne tikai ekonomikas izaugsme, bet arī tās struktūra. Žēl, ka neviens no Latvijas ekonomikas vadoņiem šos vārdus neteica agrāk – „trekno” gadu laikā. Tad varbūt starp gavilēm par straujo ātrumu, ar kādu mūsu „kuģis” trauc uz priekšu, izskanētu arī brīdinošas balsis par tālumā redzamajām klintīm.
Jā, ir svarīga ne tikai ekonomikas augsme, bet arī tās struktūra – nozaru, sociālā, reģionālā u.c. Tagad arī valdošajās aprindās tiek stāstīts par to, ka izaugsme galvenokārt izpaudās kā darījumi ar nekustamajiem īpašumiem, tirdzniecība, finanšu starpniecība, uz parādiem balstīta būvniecība. Citiem vārdiem sakot, Latvijas ekonomikas izaugsme galvenokārt izpaudās spekulatīvajā ekonomikā, kamēr reālajā ekonomikā tā bija daudz lēnāka, bet dažās nozarēs pat negatīva. Tātad Latvijas ekonomikas augsmes nozaru struktūra veidojās visai neveselīga.
"Paredzu, ka krīzes mācība būs tāda, ka spekulatīvās ekonomikas ienesīgums nonāks stingrā valsts kontrolē vai pat pārvaldīšanā."
Atverot Latvijas nekustamo īpašumu tirgu spekulatīviem darījumiem, tajā ieplūstošie finanšu līdzekļi strauji palielināja pieprasījumu, līdz ar to cenas. Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa bija spiesti ņemt kredītus, lai varētu konkurēt šajā tirgū, nevis ar spekulatīviem mērķiem, bet lai nodrošinātu savas dzīves pamatvajadzību – mājokli, tādējādi vēl vairāk palielinot pieprasījumu un cenas, kā arī vairojot kopējo parādu apjomu. Tagad izskanošie pārmetumi par neapdomību cilvēkiem, kuri ņēma kredītus mājokļu iegādei, ir visai liekulīgi. Valdošo aprindu pārstāvji, kas šos pārmetumus izsaka, paši ir pietiekami nodrošināti ar mājokli un citu dzīvei vajadzīgo, un tieši viņi ir atbildīgi par to, ka lielai daļai cilvēku nekas cits neatlika kā ņemt kredītu, lai varētu dzīvot savā mājoklī. Uz kredītiem un ārvalstu kapitālu balstītā ekonomikas izaugsme radīja inflācijas pieaugumu, kas palielināja sociālo nevienlīdzību īstermiņā, vienlaikus radot draudus par šīs nevienlīdzības daudz straujāku pieaugumu ilgtermiņā. Līdz ar to Latvijas ekonomikas izaugsmes sociālā struktūra radīja pamatu, iespējams, vēl lielākām problēmām nekā nozaru struktūra. Pirmās šo problēmu izpausmes šā gada sākumā jau ir izlauzušās uz āru.
Cilvēkiem, kuri Latvijā ir bijuši ne tikai Rīgā, jautājums par ekonomikas izaugsmes reģionālo struktūru garus komentārus neprasa. Latvija ieņem pirmo vietu starp ES valstīm pēc reģionālās nevienlīdzības rādītājiem. Teritoriālā reforma un „ekonomikas stabilizācijas plāns” liek domāt, ka arī šajā jomā pašlaik vēl ir redzami tikai pirmie „ziediņi”.
Ekonomikas pārstrukturizācija
Pašlaik daudz tiek runāts par„ekonomikas pārstrukturizāciju. Šo izteikumu konteksts rāda, ka ar to tiek saprasta galvenokārt ekonomikas nozaru struktūras maiņa. Lai izprastu, ko īsti nozīmē „pārstrukturizācija”, izdarīsim nelielu ieskatu ekonomikas teorijā.
Jau XVIII gadsimta sākumā īru ekonomists Ričards Kantiljons skaidroja: ja vienā pilsētā būs pārāk daudz cepurnieku, tad ekonomikas mehānisms pats liks dažiem no viņiem mainīt savu darbības veidu – viņi nevarēs pietiekami daudz nopelnīt ar cepuru pārdošanu, jo nebūs, kas tik daudz cepures nēsā. Šā mehānisma darbību vēlāk pieminēja izcilais skotu ekonomists Ādams Smits, nosaucot to par „neredzamo roku” – katrs cilvēks rūpējas par savu labklājību, taču, darot to, rada arī iespējami lielāku labumu sabiedrībai kopumā. Vēlākos „neredzamās rokas” skaidrojumos neoklasiķu darbos (Alfrēds Māršals u. c.) tā ir ieguvusi līdzīgu nozīmi kā Kantiljonam – ir „neredzama roka”, kas virza uzņēmēju no tām nozarēm, kas ir mazāk vajadzīgas, līdz ar to mazāk ienesīgas, uz tām nozarēm, kas ir vairāk vajadzīgas, līdz ar to ienesīgākas.
Brīvā tirgus ideoloģijas radikālie piekritēji līdz ar to uzskata, ka jebkura valsts iejaukšanās ekonomikā ir traucējoša. Taču pats Smits nebija tik radikāls, norādot, ka ir nozares, kurās paļauties tikai uz neredzamo roku nevar. Mūsdienu apstākļos „neredzamā roka” (neoklasiķu izpratnē) ir „nogurusi”. Milzīga apjoma kapitāla uzkrāšanas un globalizācijas rezultātā ir nozares, kuras spēj saglabāt savu ienesīgumu ilgtermiņā. Taču, galu galā, „neredzamā roka” tomēr savu padara un tad šo nozaru ienesīgums zūd ļoti īsā laikā, radot bankrotus, miljardieru pašnāvības, miljoniem cilvēku labklājības strauju samazinājumu, šķiroties no saviem mājokļiem, izlietojot lielu daļu savu ienākumu kredītu atmaksāšanai vai vispār zaudējot darbu. Tas pašlaik notiek pasaulē un Latvijā.
Latvijas ekonomikā jau no 90. gadu sākuma tika izvirzīts galvenais mērķis – strauja izaugsme „par katru cenu”. Šīs izaugsmes brīnumlīdzeklis – ārvalstu investīcijas –pirmkārt ieplūda ienesīgākajās nozarēs – spekulatīvajā ekonomikā. Reālā ekonomika – lauksaimniecība, rūpniecība, izglītība, zinātne – ne tuvu nevarēja sacensties ienesīgumā ar nekustamo īpašumu darījumiem, finanšu starpniecību un tirdzniecību.
"Latvijas vide nav tikai daba, bet arī tauta, kas šeit dzīvo. Pašlaik šī vide tiek upurēta to mērķu sasniegšanai, kas ir jāsasniedz „par katru cenu”."
Ekonomisti zina, ka ir tāda Fišera–Klārka ekonomikas augsmes teorija, kas apgalvo, ka valstīs ar augstu dzīves līmeni ir lielāks pakalpojumu nozaru īpatsvars un mazāks ražošanas nozaru īpatsvars, un otrādi. Statistika lielā mērā šo teoriju apstiprina. Taču augstais pakalpojumu īpatsvars pats par sevi vēl negarantē, ka valstī būs augsts dzīves līmenis. Latvijas IKP nozaru struktūra ir līdzīga tādām augsti attīstītām valstīm kā ASV un Japāna. Tai pašā laikā, ja šāda IKP struktūra ir mazām valstīm ar zemāku attīstības līmeni, tad šo valstu ekonomika ir ārēji ļoti apdraudēta un šīs valstis būs tās, kas pirmkārt cietīs no pasaules ekonomikas krīzēm. Latvijas piemērs to ļoti spilgti apstiprina.
Paredzu, ka krīzes mācība būs tāda, ka spekulatīvās ekonomikas ienesīgums nonāks stingrā valsts kontrolē vai pat pārvaldīšanā. Tās valstis, kuras ātrāk šādi pārstrukturizēs savu ekonomiku, arī ātrāk izies no krīzes. Zināmu līdzību pašreizējai krīzei var saskatīt ar Lielo depresiju trīsdesmito gadu sākumā. Tad Latvijas valdība ļoti sekmīgi atrada izeju no krīzes, būtiski palielinot valsts lomu ekonomikas regulēšanā. Šobrīd Latvijā ir milzum daudz dažādu plānu un programmu, kurās ir pilns ar frāzēm par „atbalstu ražotājiem”, „uzņēmējdarbības veicināšanu” un citiem tikpat bezsaturīgiem formulējumiem. Taču bez valsts reālas darbības, kas varētu izpausties arī tādās formās, ko daudzi sauktu par sociālistiskām – tiešā valsts kredītu izsniegšanā uzņēmējiem reālajā ekonomikā ar fiksētu procenta likmi bez komercbanku starpniecības, fiksētu iepirkuma cenu noteikšanu galvenajiem lauksaimniecības produktiem, valsts uzņēmumu veidošana reālajā ekonomikā – Latvijas ekonomikas pārstrukturizācijas ceļš būs pārāk grumbuļains un līkumains.
Ekonomikas stabilizācijas plāns un mērķi „par katru cenu”
Vēl 2008. gada 1. oktobrī, kad pasaules ekonomika jau bangojās krīzes viļņos, Latvija pēc I. Godmaņa izteikumiem bija „miera osta”. Taču jau divus mēnešus vēlāk izrādījās, ka mūsu „kuģis” grimst. Tad tapa Ekonomikas stabilizācijas plāns. Vērotājam no malas nav īsti skaidrs, kā šajā plānā tik droši tiek paredzēti Latvijas makroekonomiskie rādītāji 2009., 2010. un 2011. gadam, ja 2008. gadā šādas prognozes pat daudz īsākam laika posmam izrādījušās pilnīgi nepareizas. Tāpat nav saprotams, kā var stimulēt ekonomiku, īstenojot ierobežojošu fiskālo politiku, respektīvi, palielinot PVN likmes, ko paredz šis plāns. Rodas bažas, ka plāna nosaukumā ir izlaists viens vārds un patiesībā tas ir „ekonomikas lejupslīdes stabilizācijas plāns”. Taču plāni izriet no mērķiem. Kas ir galvenais tautsaimniecības mērķis? Piedāvāju šo mērķi ANO izpratnē – labklājības pieaugums visiem valsts iedzīvotājiem (ne „vidējam” iedzīvotājam) tā, lai tas neapdraud labklājību nākotnē (sataisot lielus parādus, sagandējot vidi u. tml.). Latvijas valdošajās aprindās šis mērķis tiek jaukts ar līdzekļiem mērķa sasniegšanai. No nesen publicētās Latvijas valdības vēstules Starptautiskā Valūtas fonda direktoram izriet, ka Latvijas valdībai ir citi mērķi, kuri turklāt ir jāsasniedz „par katru cenu”.
Kā ir teicis Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs: „Latvijā par katru cenu ir jāievieš eiro.” Un varam nešaubīties – tas arī tiks darīts „par katru cenu”. Arī tāda cena kā latviešu tautas izdzīvošana un patiesi neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšana šiem kungiem neliksies par augstu. Ko darīs latviešu tauta? To, ko daudzi, kas to spēj, jau ir izdarījuši – atstās Latviju. Jo Latvijas vide nav tikai daba, bet arī tauta, kas šeit dzīvo. Pašlaik šī vide tiek upurēta to mērķu sasniegšanai, kas ir jāsasniedz „par katru cenu”.
