Varenības veidošana
Šodienas Krievija mākslīgi cenšas atjaunot savas lielvaras statusu. Tā ap sevi atkal pulcina sev izdevīgus satelītus, par tās draugiemkļūst viegli ietekmējamas jaunattīstības valstis. Krievija pārdod ieročus un mēģina destabilizēt situāciju ASV tuvumā, iepludinot finanses un militāro produkciju Venecuēlā un Nikaragvā.
Šī brīža Krievijai savu muskuļu izrādīšana ir vairāk pašapliecinājums, ka arī pēc PSRS sabrukuma tā spēj būt militārās sāncensības cienīga. Šai valstij patīk arī atkārtot jau reiz vēsturē bijušo, tā, atgūstoties no finanšu krīzes, ir sākusi ambiciozus bruņoto spēku atjaunošanas plānus. 2008.gadā, aizbildinoties ar karu Gruzijā un šīs valsts arvien pieaugošo militāro varenību, Krievija palielināja savu nākamā gada aizsardzības budžetu par 23,1 %. Protams, Gruzijas konflikts šeit ir tikai iegansts, lai Krievija varētu veikt spēcīgas finanšu injekcijas savā aizsardzības sistēmā. Tā, atkārtojot 20.gadsimta sešdesmito gadu pieredzi, atkal meklē sabiedrotos Karību jūras krastos un vēlams tādus, kam ar ASV nav pa ceļam. Šoreiz Kubas vietā Krievija ir atradusi Venecuēlu un, iespējams, Nikaragvu.
Venecuēlas līderis Ugo Čavess izmanto katru izdevību, lai kritizētu ASV, kā arī, lai apspiestu opozīciju savā valstī. Šī brīža Venecuēla atkārto Čīles autoritārisma vēsturi, tikai ar daudz spēcīgākiem teatralizācijas elementiem. Šobrīd Venecuēla ir lielākais Krievijas ieroču patērētājs, abas valstis jau parakstījušas līgumu par ieroču piegādi 2,17 triljonu latu vērtībā. 2008.gada jūlijā U.Čavess ieradās Krievijā, lai iegādātos 20 zenītraķetes “Top – M1”, kā arī trīs ar degvielu un elektroenerģiju vadāmas zemūdenes, par kopsummu 1 miljarda ASV dolāru apmērā. Varētu šķist, ka Krievija un Venecuēla ir gana tālas un atšķirīgas valstis, tomēr tās ir atradušas kopīgu valodu un tās vieno vēl kas – nepatika pret demokrātiju, centieni kontrolēt plašsaziņas līdzekļus un svarīgākās ekonomikas nozares. Krievijai, protams, ir izdevīga šī Dienvidamerikas valsts, jo tā palīdz nostiprināt pozīcijas šajā reģionā, tuvu pie ASV krastiem, valstī, kas ir stratēģisks naftas piegādātājs ASV. Krievija pēc Gruzijas konflikta saspīlējuma arī atgādināja ASV, ka spēj būt ļoti tuvu tās robežām, rīkojot stratēģiskas militāras mācības Venecuēlā. 2008.gada septembrī Krievija, nosūtot uz Venecuēlu stratēģiskos bumbvedējus un karakuģu flotili, kārtējo reizi norādīja uz savu vēlmi būt par līdzvērtīgu pasaules lielvaru ASV.
Varenības ilūzija
Krievijas varenība un lielvaras statuss ir ilūzija. To pierāda ekonomiskie rādītāji. Ja ASV un ES pasaules kopējais iekšzemes kopprodukts (IKP) ir apmēram 40%, tad Krievijai šis rādītājs ir tikai 3%. Ārējā varenība Krievijas elitei ir nepieciešama, lai mazinātu sabiedrības neapmierinātību ar iekšējo nabadzību (it īpaši ārpus Maskavas un Sanktpēterburgas). To, ka Krievijai nerūp tās iedzīvotāji, pierāda vairāku starptautisko organizāciju veiktais monitorings. Pasaules Bankas un ANO Pasaules veselības organizācijas dati norāda, ka Krievijas aizsardzības izdevumi (7%) ir ievērojami lielāki par izdevumiem veselības aprūpei (4%).
"Pašreizējais varas modelis neļaus Krievijai kļūt par brīvu un modernu sabiedrību."
2007.gada Pasaules veselības organizācijas dati apliecina, ka mirstība Krievijā ir ievērojami augstāka nekā industriāli attīstītajās valstīs. Tas pierāda, ka sociālais nodrošinājums, veselības aprūpe un vispārējā sociālā politika Krievijā nav vērsta uz iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanu, neraugoties uz valsts milzīgajiem ienākumiem pēdējo gadu laikā. Vidējais dzīves ilgums Krievijā ir tikai 65 gadi, turpretim Japānā, kur iedzīvotāju skaits ir vistuvākais Krievijā mītošo cilvēku skaitam, tie ir 75 gadi. Dramatiski, ka mirušo bērnu skaits uz 1000 dzimušajiem Krievijā ir 17, kamēr Japānā – 4.
Krievijai, neraugoties uz ekonomisko izaugsmi, nav izdevies īstenot tādas sociālās reformas, kas mazinātu nabadzību un drošības apdraudējumus. To ilustrē fakts, ka Krievija, piemēram, HIV/AIDS izplatības ziņā atrodas pasaules valstu līderu grupā uzreiz aiz Āfrikas reģiona. Krievijai, tāpat kā citām NVS valstīm, ar neefektīvu valsts pārvaldi neizdodas apturēt narkotiku un slimību plūsmu, kā arī cilvēku kontrabandu. HIV/AIDS, pret antibiotikām rezistenta tuberkuloze un citas slimības draud kļūt pandēmiskas Krievijas Federācijā, un tās valdība nevēlas vai dažos gadījumos nespēj neko izdarīt.
Simboli atgādina par padomju domāšanu
No vienas puses, Krievijas politikas izskaidrojums, iespējams, balstās padomju laika vērtību sistēmā. To apliecina Krievijas pieeja saviem simboliem, kas atspoguļo vērtību sistēmu sabiedrībā. Aleksandra Aleksandrova sarakstītā PSRS himna atgriezās 2001.gadā pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas, taču šoreiz ar pārstrādātiem Sergeja Mihalkova vārdiem. Himnas atjaunošana simboliski iezīmēja PSRS simbolisko reanimēšanu, kas kļūst par neatņemamu mūsdienu Krievijas vēstures un šodienas daļu. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs vienā no savām uzrunām Gruzijas konflikta brīdī sacīja, ka Krievija, tāpat kā PSRS, ir uz miermīlīgas līdzāspastāvēšanas politiku balstīta valsts, kas nekad neuzbruks pirmā.
Spilgta ilustrācija ir jaunā Krievijas vēstures mācību grāmata skolām, kurā slavināts Vladimirs Putins un pilnīgi attaisnota Staļina diktatūra. Šī Krievijas vēstures mācību grāmata slavina Staļina un Brežņeva laikus un tajos paveikto, bet prezidenta Borisa Jeļcina uzsāktās demokrātiskās reformas un laikmetu kopumā dēvē par “dziļo Krievijas krīzi”. Grāmata esot atbilde uz Eiropā valdošo rusofobiju, grāmatas rašanās cēloņus definē Kremļa atbalstītā Efektīvās politikas fonda pētnieks Pāvels Daņiļins.
Šodienas Krievijā PSRS simbolika saglabājusies visai plaši – Valsts domes fasāde, Maskavas Universitātes galveno korpusa fasāde un daudzas citas ēkas joprojām grezno padomju ģerbonis. Sirpis un āmurs vēl aizvien ir Aeroflot logotips, bet par Krievijas Bruņoto spēku emblēmu kalpo sarkanā zvaigzne.
No otras puses, padomju simboli un vērtības ir tikai līdzekļi mūsdienu Krievijas elitei. Krievijas politologs Andrejs Piontkovskis uzskata, ka mūsdienu lielvalsts jūt pret Rietumiem lielāku naidu nekā savulaik PSRS. „Padomju laika partijas elite jutās ļoti pašpārliecināta – it kā tā spēlētu pasaules politikas augstākajā līgā, kur bija tikai divas komandas: PSRS un ASV. Aukstā kara pēdējos 20 gados tā bija divu superlielvalstu telpa un Krievijas līderu politiskā patmīlība nekādā viedā necieta,” atgādina Piontkovskis. „Tikmēr vienkāršie cilvēki vairāk interesējās par amerikāņu patērētāju sabiedrību – amerikāņu džinsiem, amerikāņu džezu –, taču nebija tā patoloģiskā, nejaukā naida, lai gan pastāvēja divu līdz zobiem bruņotu kodollielvalstu konfrontācija. Pašlaik, kad no Rietumu puses nepastāv ne mazākie militāra konflikta draudi, šai naidā izpaužas Krievijas politiskās elites mazvērtības kompleksi – tolaik viņi spēlēja augstākajā līgā, bet nu palikuši kā otrā vai trešā līmeņa komanda,” uzskata politologs.
Lai kādi arī būtu Krievijas lielvaras statusa meklējumi un propagandēšanas taktikas, pašreizējā politiski ekonomiskā situācija nevar ilgi turpināties. Tā neļauj Krievijai kļūt par brīvu postindustriālu sabiedrību, pastāvot pašreizējam varas pārvaldes modelim.
