Sandra, vai esat jau atguvusies no piedzīvotā Gruzijā un spējat notikušo izvērtēt analītiski?
Šobrīd cenšos sakārtot domas un atgriezties ierastajā darba ritmā, kas nav tik vienkārši. Viss piedzīvotais vēl ir spilgtā atmiņā.
Esmu pateicīga par Siguldas novada domes darbinieku atsaucību, ko saņēmām, būdami Gruzijā. Ja tās nebūtu, diezin vai notikumi tik strauji risinātos mums labvēlīgā virzienā. Latvijas vēstniecība Gruzijā diemžēl palīdzēja vien ar skopiem padomiem, bet ne praktiski vai sarūpējot nepieciešamo naudu mājupceļam. Domāju, vēstniecībā trūkst līdzekļu šādiem negaidītiem pavērsieniem, gan arī strādājošais personāls nav sagatavots rīcībai krīzes situācijās. Vēstniecības darbinieki nespēja radīt situācijai atbilstošu darbības plānu, lai rīkotos krīzes apstākļos. Nemitīgi saņēmām atbildi – „jums pašiem jāizlemj”. Izšķiroša lēmuma pieņemšana, nepārzinot lietas būtību un situāciju valstī, konkrētās pilsētās, bija apgrūtināta. Tā kā masu saziņas līdzekļi arī nebija pieejami – ne TV, ne radio –, nezinājām, kas īsti notiek konkrētās Gruzijas pilsētās un apgabalos, kur ir bombardēšana, kur – militāras darbības. Vai mums evakuēties uz sadraudzības pilsētu Čiatūru un nogaidīt, vai doties uz Tbilisi, kur pa ceļam jāšķērso postītā Gori, varbūt tomēr virzīties uz Turcijas robežu? Lai izlemtu, trūka informācijas. Tāpat nezinājām, kur ņemt degvielu un autobusu, kur iegūt skaidru naudu. Nebija jausmas, vai avioreisi no Tbilisi ir atcelti vai tomēr notiek pēc ierastā plāna.
Kas tā bija par nometni, uz kuru devāties?
Čiatūras pilsētai ar Siguldu ir sena draudzība – kopš 1957. gada. Mūsu draugi Gruzijā vēlējās uzaicināt ciemos Siguldas jauniešus, lai veicinātu sadraudzību jauniešu starpā. Aprīlī no Gruzijas valdības saņēmām vēstuli, ko bija parakstījis Gruzijas kultūras ministrs, uzaicinot piedalīties nometnē 15 Siguldas jauniešus un 3 pedagogus. Ureki pilsētiņa, kur atradās nometne, ir pašā Melnās jūras krastā starp Batumi un ostas pilsētu Poti. Aicinājām Siguldas Valsts ģimnāzijas un 2. vidusskolas pedagogus izlemt, kuri 18 gadu vecumu sasniegušie jaunieši būtu piemēroti dalībai sadraudzības pasākumā. Uz Gruziju lidojām 3. augustā, kur bija plānots uzturēties līdz 13. augustam.
Pusi no plānotā laika tomēr izdevās pavadīt, kā bija iecerēts. Ko šajās dienās iespējāt un kādas izjūtas piedzīvojāt nometnē?
Nometnē kopumā piedalījās 120 cilvēku – 18 latvieši un pārējie gruzīni. Diemžēl pirms došanās uz nometni nesaņēmām tās plānoto norišu programmu un nebijām īsti pārliecināti, kā norisēs mūsu dienas. Zinājām, ka dodamies uz atpūtas nometni ar patriotisma un sadraudzības veicināšanas ievirzi. Patiesībā Ureki nometne līdzinājās padomju laikos populārajām pionieru nometnēm, tomēr šoreiz ar vēl stingrāku režīmu. Arī sadzīves apstākļi bija visai neierasti – trūka elementāra komforta. Nometnē valdīja stingra disciplīna. Uz jūru devāmies organizētās kolonnās, sastājušies pa trim (smejas – aut.) Jaunieši dzīvoja nelielās mājiņās – 10 līdz 15 cilvēku katrā. Vakaros notika koncerti, kuros visi nometnes dalībnieki demonstrēja savus priekšnesumus.
Sadzīves apstākļi – tualetes, mazgāšanās telpas, virtuve – mūsu izpratnē bija ļoti pieticīgi, un, tā kā iepriekš nezinājām, kas mūs sagaida, sākotnējais pārsteigums bija liels. Tomēr, kad mūsu jauniešiem vaicāju, vai viņi pēc visa piedzīvotā vēlreiz dotos uz nometni, atbildes bija apstiprinošas. Draudzīgās attiecības, kādas izveidojās ar Gruzijas jauniešiem, pārspēja visas sākotnēji nepatīkamās sadzīviskās nianses. Līdz ar nometnes ātrāku slēgšanu, uzsākoties militārajām darbībām valstī, un mūsu evakuēšanos uz Čiatūru, radās iespēja vienu nakti pavadīt gruzīnu ģimenēs, izbaudot viņu dzīves apstākļus un savstarpējās attiecības. Šī pieredze mūs pozitīvi pārsteidza, jo gruzīni ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi ļaudis. Nometnē kopumā pavadījām 5 no 10 paredzētajām dienām."Lai arī ekonomiskajā ziņā salīdzinoši trūcīga, tomēr cilvēku attiecībās un draudzīgumā Gruzija ir pārāka par līdz šim piedzīvoto."
Kā jūs sasniedza ziņas par aizsākto karadarbību?
Par uzlidojumiem paziņoja nometnes sargs. Cilvēki saglabāja mieru, visapkārt jutām patriotisku noskaņojumu. Šajos gados gruzīni ir pieraduši pie militārajiem konfliktiem. Šķita, ka jaunieši īsti neapzinājās situācijas nopietnību. Mēs atradāmies 12 kilometru attālumā no ostas pilsētas Poti, kas patlaban jau ir pamatīgi izpostīta. Dzirdējām sprāgstošo bumbu dārdoņu un izjutām zemes vibrāciju. Vēl piektdien dienas vidū devāmies uz Poti tirgu, lai iegādātos augļus un saldumus, pēc kuriem jaunieši kāroja. Nekas neliecināja par draudošajām briesmām. Jau naktī Poti sākās uzlidojumi.
Sestdien nometni slēdza. Laimīgas sagadīšanās rezultātā šajā dienā bijām ieplānojuši doties ekskursijā ar autobusu, kas no Čiatūras jau bija ceļā pēc mums. Līdz ar to nenācās raizēties, kur ņemt transportu un degvielu. Iegūt degvielu kara apstākļos tikpat kā nebija iespējams, jo visi krājumi tika rezervēti kara tehnikas vajadzībām. Tobrīd gaidījām palīdzību no Latvijas vēstniecības Gruzijā, kas ar savu padomu mums līdzētu izvērtēt situāciju, kurp doties tālāk – uz Čiatūru nogaidīt vai taisnā ceļā uz Turciju. Tobrīd mums nebija neviena cita, kas varētu sniegt precīzas ziņas par valstī notiekošo. Esam ļoti pateicīgi saviem Latvijas kolēģiem, kuri ar īsziņu starpniecību nepārtraukti informēja par notiekošo. Aptrūkās arī skaidras naudas, pēc kuras normālos apstākļos nebija vajadzības. Esošajā situācijā, kad viss ceļojuma plāns vienā mirklī izjuka, vajadzēja rīkoties ar tiem līdzekļiem, kas bija, un domāt, kur ņemt nepieciešamo naudu. Kaut vai, lai iegādātos degvielu autobusam mūsu evakuēšanai.
Vai ceļā nācās sastapties ar bruņotiem karavīriem, kara tehniku?
Pārvietojoties pa lielceļiem, nesastapām nedz karavīrus, nedz tankus. Tikai vienā vietā, ceļa malā, kā nopratām, bija nostājušās smagās mašīnas ar mobilizētiem ļaudīm tajās. Braucot pāri Turcijas robežai, daudzi gruzīni devās atpakaļ uz savu valsti. Cilvēki biji gatavi cīnīties par brīvību. Mūsu draugu vidū bija kāds vīrs, kurš jau vairākkārt piedalījies karā, aizstāvot dzimtenes brīvību. Viņa acīs gan manīju skumjas, bet tās nekādā gadījumā nebija bailes.
Kā noritēja sazināšanās ar bērnu vecākiem?
Visu nepieciešamo informāciju vecākiem, kā arī vēstniecībām Gruzijā un Turcijā sniedza Diāna no Siguldas, ar kuru nemitīgi sazinājāmies. Gruzijā telefona sakari bija nopietni traucēti – sazvanīties praktiski nebija iespējams, pat vēstniecība, zvanot caur satelītu, mūs sazvanīt nevarēja.
Mēs cerējām, ka militārā agresija tiks vērsta tikai uz stratēģiski nozīmīgiem punktiem – militārajām bāzēm, neskarot apdzīvotās teritorijas.
"Siguldas novada domes deputāti lēmuši Čiatūras, Siguldas sadraudzības pilsētas Gruzijā, atjaunošanai ziedot 12 000 dolāru."
Sarunā iesaistās Siguldas novada domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Diāna Kondratenko, kura šajās sarežģītajās dienās bija vidutājs starp jauniešu grupu Gruzijā, Latvijas vēstniecībām Gruzijā un Turcijā un satrauktajiem bērnu ģimeņu locekļiem Latvijā.
Kā tevi sasniedza ziņa par nepieciešamo palīdzību?
Diāna Kondratenko (D. K.) Jau piektdien, 8. augustā man zvanīja jauniešu vecāki un interesējās par situāciju Gruzijā. Sazvanījos ar Sandru Ķiruli un saņēmu apliecinājumu, ka situācija ir mierīga un nekas neliecina par draudošām briesmām, tomēr lielākai drošībai sazinājos arī ar Latvijas vēstniecību Gruzijā un informēju par jauniešu nometni Ureki, kurā atrodas latviešu grupa, norādot arī Sandras koordinātes. Bet jau sestdienas rītā agri, pēc pulksten pieciem, zvanīja Sandra, lai pateiktu, ka sācies militārs konflikts, ka nometne tiek slēgta un ir uzsākta tās dalībnieku evakuēšana. Drīz vien arī zvanīja jauniešu vecāki, nācās intensīvi uzturēt kontaktus ar Sandru, pašvaldības izpilddirektoru Uģi Mitrevicu, vēstniecībām un vecākiem, lai sniegtu precīzu informāciju par jauniešiem un pieņemtu pareizos lēmumus iespējami ātrākai jauniešu evakuācijai no Gruzijas. Nepārtraukti paralēli atbildēju uz vecāku zvaniem. Gruzijas vēstniecība atteica praktiski nepieciešamo palīdzību – līdzekļu sadabūšanu nepieciešamajai degvielai, autobusa noorganizēšanu, jebkādu reālu palīdzību – to visu nācās organizēt Sandrai Čiatūrā. Vēstniecība līdz pēdējam ieteica nogaidīt līdz ceturtdienai, kad plānots lidmašīnas reiss no Tbilisi uz Latviju, uz kuru mūsu grupai bija iegādātas biļetes.
Sandra Ķirule (S. Ķ.) Nezinu, vai tā bija intuīcija, bet sapratu, ka nevaram gaidīt līdz otrdienai, kad mums nopirktas biļetes, ka Gruzija jāpamet nekavējoties. Gala lēmumu pieņēma pašvaldības darbinieki Siguldā un vēstniecības darbinieki.
D. K. Kad tika pieņemts lēmums evakuēt jauniešus caur Batumi uz Turciju, darbs kļuva vieglāks, jo bija zināms precīzs maršruts, ierašanās laiks, kas deva iespēju par Siguldas novada domes līdzekļiem rezervēt viesnīcu un ēdināšanu jauniešiem Stambulā, uzsākt aviobiļešu rezervāciju. Sestdienā man izdevās sazināties ar Latvijas vēstniecību Turcijā, kur saņēmu ļoti pretimnākošu attieksmi – īpašs paldies Dacei Vinovskai Turcijā, kura palīdzēja iegādāties lidmašīnas biļetes mājupceļam no Turcijas un sagaidīja mūsu jauniešu grupu Stambulā.
Jauniešu grupa otrdien, 12. augustā atgriezās Latvijā divos lidmašīnu reisos. Astoņi cilvēki – ar tiešo Air Baltic reisu no Stambulas, pārējie desmit – ar Austrian Airlines lidsabiedrības reisu līdz Vīnei, tālāk – ar pārsēšanos uz Rīgu. Rezultātā ar stundas starpību visa mūsu grupa ieradās Rīgas lidostā.
S. Ķ. Plānojot došanos uz Gruziju, manī bija pārliecība, ka viss izdosies lieliski, jo bijām taču saņēmuši Gruzijas valdības apstiprinātu uzaicinājumu. Pirms izlidošanas vēl sazinājos ar Gruzijas vēstniecību Rīgā, kas apliecināja, ka nav itin nekādu redzamu apstākļu, kas liecinātu par ceļojuma nedrošību. Doties uz Gruziju vai ne, bija katra personīgs lēmums – mans, pedagogu, vecāku un tāpat 18 gadu vecumu sasniegušo jauniešu lēmums. Kad nometni vēl tikai plānojām, intuitīvi jutu, ka dalībai tajā jāaicina pilngadību sasnieguši skolēni, un mans lēmums attaisnojās. Mēs visi bijām ļoti mobilizēta komanda un nepiedzīvojām nekādus savstarpējus sarežģījumus vai raizes.
Vai draudzība ar Gruzijas jauniešiem turpināsies?
Esam nolēmuši nākamajā vasarā aicināt uz Siguldu Čiatūras jauniešus, rīkojot atbildes nometni. Mūsu skolēni par šo domu ir sajūsmā, savukārt čiatūriešiem Sigulda šķiet kā paradīze zemes virsū. Visi ceram, ka, ja deputāti atbalstīs mūsu projektu, nākamajā augustā tiksimies Siguldā.
Siguldas novada domes deputāti lēmuši Čiatūras, Siguldas sadraudzības pilsētas, atjaunošanai Gruzijā ziedot 12 000 dolāru.
Stāsta nometnes Gruzijā dalībnieki Kristaps Baumanis un Valters Valgačs.
Satraukumā pagāja viena nakts – no piektdienas uz sestdienu –, kad bombardēja tuvumā esošo ostas pilsētu Poti. Par notiekošo uzzinājām internetā, piekļūstot tam no mobilajiem tālruņiem. Tas, kas sākotnēji liecināja par draudošajām nekārtībām, bija traucētā elektrības padeve nometnes teritorijā. Kara situāciju neredzējām un tiešā veidā neizjutām, vienīgi gaisā virmoja nedaudz stresa. Vietējie ļaudis bija patriotiski noskaņoti, tikai gruzīnu meitenes, sazinoties ar saviem tuviniekiem, uztraucās un raudāja. Starp mūsu draugiem bija kāds 28 gadus jauns puisis, pēc profesijas bārmenis, reizē arī drošības vadītāja pienākumu izpildītājs. Savā mūžā viņš jau bija piedalījies divos karos un, uzzinājis par situāciju, nešaubījās, ka vajadzības gadījumā arī šai reizē cīnīsies par savas zemes brīvību. To, cik patiesībā situācija nopietna, aptvērām tikai pēc atgriešanās Latvijā.
Latvijas vēstniecības darbība Tbilisi bija bezatbildīga un neprofesionāla. Savukārt mūsu pedagogi un Sandra darīja visu iespējamo, lai mēs pēc iespējas ātrāk nokļūtu drošībā. Viņas gan centās mūs pasargāt, dažkārt noklusējot notiekošo, tomēr esam jau pieauguši un visu informāciju ieguvām paši. Patiesībā vislielākais satraukums bija par mūsu autobusa šofera braukšanas stilu kalnainajā apvidū. Lielākus pārdzīvojumus izjuta mūsu vecāki Latvijā.
Pat pēc visa pārdzīvotā šajā piedzīvojumā nešaubīgi dotos vēlreiz. Galvenokārt, lai satiktos ar Čiatūras cilvēkiem. Gruzijā viesi tiek godināti. Mājinieki saviem draugiem pasniedz labāko ēdienu, piedāvā visērtāko guļvietu un viesus uzņem kā tuviniekus.
Tagad zinām, ka Gruzija ir tā zeme, kurp noteikti atgriezīsimies. Lai arī ekonomiskajā ziņā salīdzinoši trūcīga, tomēr cilvēku attiecībās un draudzīgumā Gruzija ir pārāka par līdz šim piedzīvoto. Ja nāktos, gruzīns sava drauga dēļ atdotu arī dzīvību.
