Viņus šķir okeāns, šķir tautība, viņus šķir nozieguma priekšmets, bet vieno pāridarījums un turpmākais liktenis. Bernards Madofs (70) vairs nevarēs atrasties mājas arestā, lai sagaidītu tiesu jūnijā, kas viņu, visticamāk, notiesās uz 150 gadiem. Jozefs Fricls (73) atlikušo mūžu pavadīs psihiatriskajā cietumā. Gluži simboliski līdzīgi ir viņu noziegumi – Fricls fiziski izvaroja un paverdzināja savu meitu, Madofs finansiāli "izvaroja" tūkstošiem klientu un paverdzināja viņus ar melīgu un neesošu peļņu.
Vēl simboliski līdzīga ir mazspēja, ar kādu apkārtējā sabiedrība, it īpaši valsts institūcijas, reaģēja, patiesībā gadu desmitiem nereaģēja, uz abu (tagadējo) sirmgalvju izrīcībām. Abu bērnība noritēja Otrā pasaules kara laikā, abi nostājās uz noziegumu takas savos četrdesmit gados, abi netraucēti darbojās ceturtdaļu gadsimta. Abi mācēja piemuļķot savus pārbaudītājus*. Tagad abi nokļuvuši pasaules mediju pirmajās lappusēs.
Viņu psiholoģiskie portreti ir atsevišķa tēma, bet ne mazāk kliedzoša ir tēma par egoisma un altruisma pretstatiem sabiedrībā. Jo slimīgi egoistiskāka sabiedrība, jo lielākas iespējas tajā izveidoties fricliem un madofiem. Pats par sevi egoisms nav nedz labs, nedz slikts, kamēr tas nepārkāpj indivīdu un sabiedrības nospraustās robežas. Interesanti, kas sabiedrībai izmaksā lētāk un darbojas efektīvāk, vai visaptverošas un nepārtrauktas kontroles mehānismi, vai ieguldījumi izglītībā un kultūrā, veselīgās savstarpējās attiecībās un cilvēkmīlestībā?
Vakar dzirdēju domu, ka katram pienākot laiks visu zaudēt. Gluži kā fatāla filozofiska atziņa, tikai manā iekšienē kaut kas pretojas tai. Vēl varētu saprast zaudējumus savu kļūdu vai nespējas dēļ, taču zaudēt citu izrīcību dēļ!? Vai tiešām altruisms būtu jāmācās tādā veidā kā Ņujorkas restorāna īpašniekam, kurš, pirms gadiem zaudējis visu biržā, bet tagad atkopies, izpratnē un līdzjūtībā piedāvā brīvpusdienas Madofa upuriem?
* Fricla māju 21 reizi apmeklēja sociālie darbinieki. Par Madofa afēru US Securities and Exchange Commission tika brīdināta jau 2000. gadā.
Vēl simboliski līdzīga ir mazspēja, ar kādu apkārtējā sabiedrība, it īpaši valsts institūcijas, reaģēja, patiesībā gadu desmitiem nereaģēja, uz abu (tagadējo) sirmgalvju izrīcībām. Abu bērnība noritēja Otrā pasaules kara laikā, abi nostājās uz noziegumu takas savos četrdesmit gados, abi netraucēti darbojās ceturtdaļu gadsimta. Abi mācēja piemuļķot savus pārbaudītājus*. Tagad abi nokļuvuši pasaules mediju pirmajās lappusēs.
Viņu psiholoģiskie portreti ir atsevišķa tēma, bet ne mazāk kliedzoša ir tēma par egoisma un altruisma pretstatiem sabiedrībā. Jo slimīgi egoistiskāka sabiedrība, jo lielākas iespējas tajā izveidoties fricliem un madofiem. Pats par sevi egoisms nav nedz labs, nedz slikts, kamēr tas nepārkāpj indivīdu un sabiedrības nospraustās robežas. Interesanti, kas sabiedrībai izmaksā lētāk un darbojas efektīvāk, vai visaptverošas un nepārtrauktas kontroles mehānismi, vai ieguldījumi izglītībā un kultūrā, veselīgās savstarpējās attiecībās un cilvēkmīlestībā?
Vakar dzirdēju domu, ka katram pienākot laiks visu zaudēt. Gluži kā fatāla filozofiska atziņa, tikai manā iekšienē kaut kas pretojas tai. Vēl varētu saprast zaudējumus savu kļūdu vai nespējas dēļ, taču zaudēt citu izrīcību dēļ!? Vai tiešām altruisms būtu jāmācās tādā veidā kā Ņujorkas restorāna īpašniekam, kurš, pirms gadiem zaudējis visu biržā, bet tagad atkopies, izpratnē un līdzjūtībā piedāvā brīvpusdienas Madofa upuriem?
* Fricla māju 21 reizi apmeklēja sociālie darbinieki. Par Madofa afēru US Securities and Exchange Commission tika brīdināta jau 2000. gadā.
