Kā bija? Ņirdzīgi. Ja neesi uz nāvi slims, pat nopietnas lietas var pārdzīvot klusiņām. Vai, no otras puses, ja esi nopietni slims, tad ir pie kājas.
Gulēju jaukā VIP palātā ar apdrupušām sienām, sildīja tikai viens radiators, apmetums nelīdzens, četras lampas pie griestiem, divi slēdži - izrādās, ne jau gaismai, bet trauksmei. Ja nu miršana uznāk.
Man bija balts naktspods ar osiņu un vāku, glabājās brūnā skapī tualetē, kas remontu nebija redzējusi kopš manas dzimšanas vai vēl senāk.
Ir jauki pabūt muzejā un atejā ūdeni noraut aiz kaprona striķa, ko kāds gādīgi nopinis. Tādas miskastes tagad ir tikai vecās filmās un Latvijas laukos - tajā pelēkbrūnajā krāsā, kā kādreiz bija padomju bobiki un latvijas, ar rievotu pedāli. Grīda izlikta padomju stilā ar zaļi sarkanām flīzītēm - harmonisks krāsu salikums un harmonisks klājums: šā un tā, ar cementu, oi, netrāpīju, plāna nodošanai derēs.
Ja šajā valstī cilvēki būtu drusku vairāk saimnieki un drusku mazāk izsaimniekotāji, mums visiem klātos daudz labāk. Ja katrs no mums darītu visu pēc labākās sirdsapziņas, nevis tāpēc, ka liek. Arī deputāti ciema padomē un Saeimā esam mēs. Tāpat kā dzērājs, kas nejēdz dzīvot, vai vecs babulis, kas burkšķ par visu, vai pusaudzis, kam piekāst par pārējiem.
Pirms pāris nedēļām pie sevis domāju - sūdīgi būs tad, kad sabiedriskajās tualetēs augstskolās un slimnīcās, skolās un pašvaldībās atkal nebūs ziepju un tualetes papīra. Kā 90. gados. Bijām jau pieraduši, ka ir.
Varakļānu slimnīcā papīra nav bijis nekad. Tāpat kā tualetē nav pat izlietnes. Tikai brūns skapis ar pīlēm un naktspodiem.
Droši vien, ka to slimnīcu drīz slēgs. Nav taču nekādas nozīmes. Turklāt, pieradušas pie sausajām atejām, vecās sievas taupīja ūdeni (jo valstī šobrīd visi taupa visu, pat apakšbikšu gumijas un durvju eņģes) un nerāva kaprona striķi. Urīna un krēpu analīzes visā košumā.
Vannas istabā es nesaņēmos ieiet. Redzēju tikai brūnu, aprūsējušu vannu.
Tagad liekas, ka tomēr vajadzēja. Tajā brīdī visa bija par daudz.
Ir jauki būt muzejā. Nekur citur taču vairs nekad tā nebūs. Tikai Latvijas laukos, Latvijas slimnīcās, Latvijas cietumos. Nesen lasīju kaut kādu atskaiti par cietumu stāvokli Latvijā, man sevišķi patika teikums, ka kādā cietumā apstākļi esot kā viduslaikos - ērtību ziņā.
No pacientiem biju otra jaunākā. Šogad otrā, kam pienācās slimības lapa. Tātad es esmu izņēmums, man ir darbs, ienākumi, atbildība pret darba devēju, termiņi, noteikumi. Sasodīti izredzēta sajūta.
Lielākā daļa slimnieku ārstēja savas hroniskās nelaimes - viņi zina, ko viņiem vajag, ārsti zina, ko vajag dot. Pašpricēt kādu laiku rītā un vakarā, kādu sistēmu, vaina atslābst, atkal var dzīvot. Kamēr atkal ir slikti.
Vasarās sākoties futbols - ātrā palīdzība paņem tādu lauku sievu un ved uz Madonas slimnīcu. Tur ārsts apskatās un sūta atpakaļ - lai guļ laukos, slimnīcā nav vietas. Lielajās slimnīcās gana ar svarīgākiem pacientiem. Kam viņiem vecie vēžinieki un cukurslimnieki ar puspuvušām gangrēnas kājām un izgulētajām mugurām.
Kamēr esi vesels, kusti. Kad saslimsti, labāk nomirt uzreiz. Viss pārējais ir naudas izšķērdēšana un tuvinieku apgrūtināšana. Pamēģini izcilāt slimo sievu. Ātri vien otram nenovēlēsi.
Tagad futbols būs cauru gadu. Jo jātaupa līdzekļi un nevar tā šķērdēties, uzturot mazas slimnīciņas ar pusotru ārstu un četrām māsiņām. Ciparus es piedomāju, personāla atskaites mani neinteresēja.
Lauku dzīve ir skarba. Žēl vectētiņa. Žēl arī viņa pensijas.
Uz visu slimnīcu vakariņās bija 300 grami krējuma - vienīgās taukvielas. Ēdu sautētus kāpostus un kartupeļus, piekodu sausu baltmaizi. Alumīnija karote kā kādreiz skolas ēdnīcā. Tikai taisna. Slimnīcā karotes neloka kā skolā. Cik paaudžu jau ēdušas ar to karoti, cik vēl ēdīs.
Nu jā, aprīlī laikam slimnīcu aizklapēs.
Gulēju zem izdilušas un salāpītas segas. Kāds brūno segu bija glīti lāpījis - vienā virzienā, tad diegs zem diega un virs diega diegs otrā virzienā. Naudiņa jātaupa. Nevar jau šā tā.
Aiz loga sniga sniegs, mazliet kustējās plānie kokvilnas aizkari. Man bija iedots salīdzinoši jauns ķitelis, košām krāsām. Koridorā redzēju, ka vecajām sievietēm daži pagalam nodiluši.
Palātā bija trīs lielas un divas mazas gultas. Tā arī nesapratu - no manas padomju bērnības vai no kādas svešas bērnības aiz dzelzs priekškara un vēlāk atsūtītas humpalās. Nu jau iestājusies rutīna un ir grūti nošķirt padomju 80. gadu dizainu no nepadomju tā laika dizaina. Vismaz ja nekad neesi gulējusi tādā gultā.
Vienai no balti nokrāsotajām un mazliet apdrupušajām bērnu gultām bija matracis, otrai - dēļi. Kāds bija taupījis jau pirms dažiem gadiem, ne tikai šodienas taupīšanas akciju iespaidā un gultas dibenā salicis paša zāģētus dēļus. Izbirzušo atsperu vietā.
Kur mēs esam dzīvojuši visu šo laiku, ka tagad atduramies pret dibenu, kur nav izlikti pat dēļi?
Vakara tēju atnesa baltā emaljētā tējkannā ar uzrakstu TĒJA. Ielēja veco laiku krūzītē, kas stāvēja uz veco laiku naktsskapīša, uz kura varbūt pirms 15-20 gadiem kāds bija griezis desu - netīras rievas, izburbusi laka. Tas bija bijis tik sen, ka atkal sajutos kā muzejā.
Tēja garšoja mazliet labāk kā kādreiz skolas ēdnīcā. Nebija eļļainās un metāliski spīdošās plēves, kuras dēļ škidrumu saucām par traktordetaļu novārījumu un dzērām tikai tad, ja tiešām slāpa.
Māsu kabinetā bija skapītis ar trim atvilktnēm - 1. bez uzraksta, 2. ar uzrakstu "slimības vēsturēm izraksti", 3. ar uzrakstu "sveces, atslēgas u. c." Ilgi domāju - kas, nez, ir "u. c."?
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas tomēr nebija miera. Pajautāju, kas tad īsti ir TAI atvilktnē. Izrādās - morga atslēgas.
Sveces, atslēgas u. c. lietas.
Kāpēc sveces? Vaicā kā dumja. Bet ja nu slimnīcai atslēdz elektrību?
Starp citu, Varakļānos ir ļoti labs morgs. Iesaku. Miroņus ved pat no kaimiņu rajona pagastiem.
Dzīve ir tāda, kā uz to paskatās. Melna un ņirdzīgi stulba savā tiešumā. Visumā - nekādas vainas. Kamēr vēl nevajag uz morgu.
No otras puses, kurā vēl slimnīcā māsiņa sēdēs uz blakus gultas, kavēs laiku un latgaliski runās par dzīvi un valdību - gaidīs, kamēr sistēmā pil zāles un izpil pēdējās lāses? Jau tad, kad pudelē bija vēl 3. vai 4. daļa tilpuma.
Kurā vēl slimnīcā sanitāre atnesīs lieku segu, jo viņas vīramāte un mana vecāmāte bija māsīcas? Kurā vēl slimnīcā ārste domās un spriedīs, kā palīdzēt vecai sievietei, kam jārakstās ārā kuru katru brīdi? Meklēs radiniekus, zvanīs uz pagastu, stundām ņemsies ar radiniekiem.
Laukos laiks iet citādi. Te vēl ir laiks cilvēkiem. Te visi savējie.
Rīga atnāk ar savu anonimitāti un ir gatava aprīt cilvēcīgo - sadzīt kolhozos ļaudis, pagastus, slimnīcas, skolas, zemniecību, ceļus, iešanas, darīšanas. Jāārstē centrā, jāmirst mājās.
Ja Latvijā būtu tik ideāli ceļi un sabiedriskais transports, ka no rīta var aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ. Tajā pašā dienā. Līdz visiem bijušajiem kolhozu centriem, kur tagad kā brontozaura skeleti rēgojas betona fermas, aprūsējuši ūdenstorņi un darbnīcas ar zālē ieaugušu antīko tehniku. Un daudzstāvenes - sānos no katra loga pa skurstenim, uz lodžijām - malkas grēdas.
Labi, ka vecenēm ir Varakļānu slimnīca. Viņas atbrauc no kaimiņu ciemiem un viensētām, izlien no saviem čūskulājiem un pāķiem, nemaitā Rīgas gaisu. Turpat netālu no mājām dabū savas šprices. Daļa nomirst, daļa izdzīvo.
Autobuss uz vienu galu iet reizi dienā. Uztaisa riņķi, pēc diennakts atkal. Nemaz tā nevarētu izbraukāt šurpu turpu.
Kur jābraukā. Guli savā apdrupušajā palātā siltumā un runā par dzīvi. Kad nevarēsi gulēt, tad nomirsi. Ja nenomirsi, tātad nav jāguļ.
Latvija ir liels māla milzis, kam kājas aug no cukurbiešu, mežu, piena un siera tīrumiem, bet galvā stikla daudzstāvenes un smadzenēs skalojas nīgras mediju ziņas par to, cik drausmīgi, drausmīgi viss ir. Mazākais lietus - un milzis zaudē līdzsvara sajūtu. Kaut par kredīta naudām bija nokrāsots tik smukā krāsā.
Bet vietām pat nav krāsots. Tikai izlikts vecām padomjlaika flīzītēm sarkanā un zaļā krāsā, gar malām vecas eļļas krāsas paliekas - kāds reiz bija centies nokrāsot brūnu un vienādu. Kā veco koka skapi ar baltajiem emaljas naktspodiem.
Vakar braucu vilcienā uz Rīgu. Netālu no manis sēdēja izkaltis vecītis melnā mētelī, rokās turēja cepuri. Ārā auksti. Ziema. Vecenīte noadījusi cimdus ar rakstiem. Līdzi uz slimnīcu iedevusi somu ar mantām - čības, veļa, pašas ceptas bulciņas. Vecītis apēda bulciņu, purpinādams aizsēja maisiņu. Un gaidīja Rīgu.
Kājās jauni melni velteņi. Ziema taču.
