Mēs esam noguruši noskatīties uz bezgalīgu un nepārejošu bojāeju. Vērot, kā sabrūk bijušais, kā irst esošais, kā jaunais tiek celts uz vēl nesagruvušā drupām, kas vēl šūpojas, draudēdamas aprakt nākotni.
Mēs esam noguruši no patiesības. No mūžīgajām skaidrības alkām, no urbšanās notiekošajā, lai saprastu sevi un savu laiku, tagadni un pagātni, lai veidotu nākotnes konstrukcijas, prognozētu savu dzīvi, liktu pa plauktiņiem un iekārtotu kā migu.
No dzīvošanas noguruši. No ekonomikas stabilizēšanās, dzīves līmeņa un riska visu zaudēt paaugstināšanās, avīzēs skandinātās makroekonomisko rādītāju celšanās un nebeidzamas un nepārejošas nabadzības visapkārt.
Esam piekusuši just līdzi, ziedot un glābt. Stutēt, sargāt. Cerēt, smaidīt, ēst pareizi, ģērbties pareizi, paust pareizos uzskatus.
Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestajām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.
Ja kaut vai es pati tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pati.
Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemta gūstā pati savās mājās un es esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Lielā masā, kas nodreb, kad tiek apdraudēts kāds tās gabals, un kas apsorbē triecienus, zaudējot un iegūstot pa kādam gabalam.
Nekam nav nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīta visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.
Nekas taču nebeigsies. Vismaz ne mūsu mūžā, vismaz tik ilgi ne, kamēr mēs būsim atbildīgi par savām dzīvēm, par savu valsti, kas kārtējo reizi jānostāda uz kājām un jāaizvada blakus Eiropas vecajām demokrātijām.
Kad pienāks pensiju 2. un 3. līmenis, varbūt būs vienalga, varbūt stumsimies savās mašīnās, apciemosim mazbērnus, audzēsim taukus.
Ja nodzīvosim tik ilgi, lai saņemtu pensiju. Ja mums, darbaholiķiem, kam kārtējo reizi – jau nezin kuro pēdējo simts gadu laikā – ir jāuzceļ valsts uz kājām un kam jāstrādā divos un trijos darbos, lai visa būtu gana, būs atlicis laika radīt bērnus.
Ja mums, kuļot krējumā kājas un kustinot prātu, strādājot, cenšoties, lai nenogrimtu bezcerībā un nezaudētu kredītus, līzingus, saistības, lojalitāti, kontus, mājokļus, mašīnas, būs atlicis laika runāt ar saviem bērniem.
Ja mūsu bērni izaugs tajā pašā valstī, kur dzīvojam mēs – Īrijas, Briseles lidmašīnu parautie.
Ja vien viss atkal nebūs sagāzies kaudzē un mūsu dzīves netiks anulētas un izmestas miskastē kā kārtējai jaunajai iekārtai nederīgas.
Ja ar mums nenotiks tāpat kā ar mūsu vecvecākiem, kuru sapņi par savu valsti bija veltīgi un kuru dzīves nederēja jaunajai varai, kuri saņēma mazu pensiju un dzīvoja laimīgi, pa kluso lūgdami Dievu.
Ja ar mums nenotiks kā ar mūsu vecākiem, kas ticēja vienlīdzībai un labākai nākotnei, bet kuru dzīves maksāja pārdesmit privatizācijas sertifikātu un nebeidzamu un neiespējamu aiziešanu pensijā, atkal un atkal tuvojoties vecuma slieksnim un atkal un atkal saņemoties jaunam gargabalam – it kā upes krastu kāds pavilktu nost un būtu jāpeld atkal un atkal bez iespējas atpūsties. Bez iespējas lūgt Dievu, jo pāri ir palikušas tikai šaubas starp vecāku mācīto, padomju skolā dīdīto, Atmodas tūdaliņu sludināto, šodienas baznīcas skandināto, spļaujot ugunis par gejiem un nepareizās partijas politiķiem.
Ja mēs noticēsim.
Ja mēs vilksim diegu, stiepsim gumiju, saglabāsim un izturēsim.
Vakar veikalā, iedama garām piena stendam, nejauši pieskāros svešai sievietei.
Viņa stāvēja pieliekusies un pētīja cenas. Kuru kefīru plēves iepakojumā ņemt, kuru izvēlēties.
Viņa vaicāja pārdevējai, kāpēc tam otram nav uzlikta cena. Pārdevēja nogurusi paskatījās un sāka taisnoties – cena ir, bet cenas nav. Tā gadās. Visi kļūdās.
Tai brīdī, mēģinādama paspraukties garām, pieskāros viņas iepirku grozam.
Man likās, ka sieviete sitīs. Apvaldījās.
Nez, cik šogad ir pašnāvību. Cik neiztur – tepat kaimiņos, savējie. Cik ieiet tunelī, kam nav izejas.
Vai tiks sasniegts Atmodas paģiru laika, 1993. gada, rekords vai tomēr esam iemācījušies izturēt. Vai varbūt visa ir par daudz, tajā skaitā – vientulības un cerību zuduma.
Mēs esam noguruši no patiesības. No mūžīgajām skaidrības alkām, no urbšanās notiekošajā, lai saprastu sevi un savu laiku, tagadni un pagātni, lai veidotu nākotnes konstrukcijas, prognozētu savu dzīvi, liktu pa plauktiņiem un iekārtotu kā migu.
No dzīvošanas noguruši. No ekonomikas stabilizēšanās, dzīves līmeņa un riska visu zaudēt paaugstināšanās, avīzēs skandinātās makroekonomisko rādītāju celšanās un nebeidzamas un nepārejošas nabadzības visapkārt.
Esam piekusuši just līdzi, ziedot un glābt. Stutēt, sargāt. Cerēt, smaidīt, ēst pareizi, ģērbties pareizi, paust pareizos uzskatus.
Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestajām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.
Ja kaut vai es pati tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pati.
Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemta gūstā pati savās mājās un es esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Lielā masā, kas nodreb, kad tiek apdraudēts kāds tās gabals, un kas apsorbē triecienus, zaudējot un iegūstot pa kādam gabalam.
Nekam nav nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīta visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.
Nekas taču nebeigsies. Vismaz ne mūsu mūžā, vismaz tik ilgi ne, kamēr mēs būsim atbildīgi par savām dzīvēm, par savu valsti, kas kārtējo reizi jānostāda uz kājām un jāaizvada blakus Eiropas vecajām demokrātijām.
Kad pienāks pensiju 2. un 3. līmenis, varbūt būs vienalga, varbūt stumsimies savās mašīnās, apciemosim mazbērnus, audzēsim taukus.
Ja nodzīvosim tik ilgi, lai saņemtu pensiju. Ja mums, darbaholiķiem, kam kārtējo reizi – jau nezin kuro pēdējo simts gadu laikā – ir jāuzceļ valsts uz kājām un kam jāstrādā divos un trijos darbos, lai visa būtu gana, būs atlicis laika radīt bērnus.
Ja mums, kuļot krējumā kājas un kustinot prātu, strādājot, cenšoties, lai nenogrimtu bezcerībā un nezaudētu kredītus, līzingus, saistības, lojalitāti, kontus, mājokļus, mašīnas, būs atlicis laika runāt ar saviem bērniem.
Ja mūsu bērni izaugs tajā pašā valstī, kur dzīvojam mēs – Īrijas, Briseles lidmašīnu parautie.
Ja vien viss atkal nebūs sagāzies kaudzē un mūsu dzīves netiks anulētas un izmestas miskastē kā kārtējai jaunajai iekārtai nederīgas.
Ja ar mums nenotiks tāpat kā ar mūsu vecvecākiem, kuru sapņi par savu valsti bija veltīgi un kuru dzīves nederēja jaunajai varai, kuri saņēma mazu pensiju un dzīvoja laimīgi, pa kluso lūgdami Dievu.
Ja ar mums nenotiks kā ar mūsu vecākiem, kas ticēja vienlīdzībai un labākai nākotnei, bet kuru dzīves maksāja pārdesmit privatizācijas sertifikātu un nebeidzamu un neiespējamu aiziešanu pensijā, atkal un atkal tuvojoties vecuma slieksnim un atkal un atkal saņemoties jaunam gargabalam – it kā upes krastu kāds pavilktu nost un būtu jāpeld atkal un atkal bez iespējas atpūsties. Bez iespējas lūgt Dievu, jo pāri ir palikušas tikai šaubas starp vecāku mācīto, padomju skolā dīdīto, Atmodas tūdaliņu sludināto, šodienas baznīcas skandināto, spļaujot ugunis par gejiem un nepareizās partijas politiķiem.
Ja mēs noticēsim.
Ja mēs vilksim diegu, stiepsim gumiju, saglabāsim un izturēsim.
Vakar veikalā, iedama garām piena stendam, nejauši pieskāros svešai sievietei.
Viņa stāvēja pieliekusies un pētīja cenas. Kuru kefīru plēves iepakojumā ņemt, kuru izvēlēties.
Viņa vaicāja pārdevējai, kāpēc tam otram nav uzlikta cena. Pārdevēja nogurusi paskatījās un sāka taisnoties – cena ir, bet cenas nav. Tā gadās. Visi kļūdās.
Tai brīdī, mēģinādama paspraukties garām, pieskāros viņas iepirku grozam.
Man likās, ka sieviete sitīs. Apvaldījās.
Nez, cik šogad ir pašnāvību. Cik neiztur – tepat kaimiņos, savējie. Cik ieiet tunelī, kam nav izejas.
Vai tiks sasniegts Atmodas paģiru laika, 1993. gada, rekords vai tomēr esam iemācījušies izturēt. Vai varbūt visa ir par daudz, tajā skaitā – vientulības un cerību zuduma.
