Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Nereti mēdz būt situācijas, kad uz privātpersonas zemes atrodas koplietošanas ceļš, kas veido vienotu ceļu infrastruktūru attiecīgās pašvaldības teritorijā. Atbilstoši Zemes pārvaldības likumam šāds ceļš ir patstāvīgs nekustamā īpašuma objekts un tas jāuztur pašvaldībai. LV portāls skaidro, kādi pienākumi un tiesības ir privātīpašniekiem saistībā ar šo īpašuma daļu, kādi – pašvaldībai.
Zemes pārvaldības likuma 8. pants noteic, ka koplietošanas ceļš vai iela ir patstāvīgs nekustamā īpašuma objekts, kas pieder pašvaldībai un rada īpašuma apgrūtinājumu zemes vienībai, uz kuras tas atrodas. Koplietošanas ceļa vai ielas robežas kopā ar ceļa nodalījuma joslu vai ielas sarkanajām līnijām pašvaldība iezīmē teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Koplietošanas ceļu vai ielu reģistrē Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Kristīne Kinča zina teikt, ka koplietošanas ceļa statusa noteikšana izrietēja no praktiskas nepieciešamības: īstenojot zemes reformu, radās situācija, kad daudzviet zeme zem pašvaldības ceļiem tika atdota to bijušajiem īpašniekiem, neizdalot pašvaldības ceļam vai ielai vajadzīgo zemes vienību. Likums “Par autoceļiem” noteic, ka ceļš vai iela ir inženierbūve un var piederēt citai personai.
Taču laika gaitā daudzos gadījumos zemes īpašnieki radīja šķēršļus vai liedza pārvietošanos pa šādiem pašvaldības ceļiem, tādēļ ar Zemes pārvaldības likumu tika noteikts, ka pašvaldībai piederošais ceļš rada apgrūtinājumu zemes īpašumam.
Koplietošanas ceļa statusa ieviešana ļāva nodrošināt to, ka netika kavēta satiksme uz pašvaldības ceļiem tajos posmos, kur pašvaldības ceļš šķērsoja privātus zemesgabalus, uzsver J. Kinča.
Zvērināts advokāts Imants Muižnieks skaidro, ka koplietošanas ceļš ir viens no īpašuma ierobežojumiem, proti, tas ir pašvaldības vai valsts ceļš, kas atrodas uz privātpersonas zemes un līdz 2014. gada 31. decembrim ir iekļauts pašvaldības vai valsts bilancē un reģistrēts pašvaldības ceļu un ielu reģistrā, veidojot vienotu pašvaldības ceļu tīkla sastāvdaļu.
Koplietošanas ceļš ir patstāvīgs īpašuma objekts un kopīpašumu ar zemi neveido – veidojas dalītais īpašums.
Par koplietošanas ceļu būtu atzīstams, piemēram, ceļš, kas vēsturiski pastāv dabā uz privātas zemes, tostarp arī zemes reformas laikā noteikts ceļa servitūts, un veido vienotu ceļu infrastruktūru attiecīgās pašvaldības teritorijā.
Tātad par koplietošanas ceļu nevarēs uzskatīt, piemēram, māju ceļu, jo tas nesavieno citus augstāka līmeņa ceļus.
Saskaņā ar likumu “Par autoceļiem” visi Latvijas autoceļi iedalāmi valsts autoceļos, pašvaldību ceļos, komersantu ceļos un māju ceļos. Māju ceļi nesavieno citus augstāka līmeņa ceļus, bet nodrošina piekļuvi konkrētām mājām (saimniecībām).
Koplietošanas ceļam ir publiskas lietas statuss, līdz ar to tam būtu jākalpo visas sabiedrības interešu nodrošināšanai, uzsver I. Muižnieks. Turklāt tas, ka ceļš atrodas uz privātpersonas zemes, tā statusu nemaina, jo izšķirīgā nozīme ir tieši tam, vai ceļš kalpo visas sabiedrības interesēm.
Jautājums: Vai kāds no privātīpašniekiem, uz kura zemes atrodas koplietošanas ceļš, var ierobežot piekļuvi šim ceļam vai citādi kontrolēt to, kas notiek ceļa teritorijā?
Atbilde: Saskaņā ar Zemes pārvaldības likuma 8. panta pirmo daļu privātpersona, kurai pieder zeme zem ceļa, nedrīkst liegt pārvietošanos pa pašvaldības vai valsts ceļu. Tas nozīmē, ka šī persona nedrīkst jebkādā veidā traucēt ceļa izmantošanu braukšanai vai staigāšanai.
Koplietošanas ceļam tiek noteikta aizsargjosla (sarkanā līnija). Tas nozīmē, ka saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 35. pantu objekta, kuram noteikta aizsargjosla, īpašniekam ir atļauts aizsargjoslā veikt objekta ekspluatācijai, remontam, atjaunošanai, pārbūvei nepieciešamos darbus, par ko rakstveidā brīdināms zemes īpašnieks.
Saskaņā ar Zemes pārvaldības likuma 8. panta piekto daļu pašvaldībai ir tiesības, informējot zemes īpašnieku, koplietošanas ceļa zemes nodalījuma joslā vai sarkanajās līnijās būvēt, rekonstruēt un atjaunot ceļu vai ielu, kā arī ierīkot jaunas inženierkomunikācijas – iekārtas, ierīces, ietaises, tīklus, līnijas un to piederumus –, ja tas ir vajadzīgs sabiedrības interešu īstenošanai.
Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 42. pantu, lai nodrošinātu autoceļa pārredzamību un transportlīdzekļu satiksmes drošību, aizsargjoslās gar autoceļiem ir aizliegts:
Cik lielā mērā privātīpašnieks, kuram pieder daļa koplietošanas ceļa, ir atbildīgs par ceļa uzturēšanu braucamā stāvoklī (sniega tīrīšanu, bedru lāpīšanu utt.)?
I. Muižnieks skaidro, ka privātīpašniekam ceļš nav jāuztur, tā ir pašvaldības funkcija. Pašvaldībai ir pienākums apsaimniekot un uzturēt ceļu, ja tam ir piešķirts publiskas lietas statuss.
Šādā gadījumā saskaņā ar Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 3. punktu gādāt par pašvaldības īpašumā esošo ceļu būvniecību, uzturēšanu un pārvaldību ir pašvaldības autonomā funkcija, kuru finansē no pašvaldības budžeta.
Ar ko koplietošanas ceļš atšķiras no ceļa servitūta?
“Būtiskāko atšķirību starp koplietošanas ceļu un servitūta ceļu noteic ceļa nodibināšanas kārtība un kalpošanas mērķis,” norāda I. Muižnieks. “Servitūts kā privāttiesību instruments tiek nodibināts Civillikumā noteiktajā kārtībā, ja pastāv konkrēts valdošais un kalpojošais īpašums, pastāv objektīva vajadzība nodrošināt valdošo īpašumu ar patstāvīgu labumu, kas nepieciešams normālai valdošā īpašuma funkcionēšanai. Turklāt servitūta tiesība ir spēkā tikai pēc tās ierakstīšanas zemesgrāmatā.”
Savukārt ceļa koplietošanas statusu uz likuma pamata var noteikt ar iestādes lēmumu (parasti – pašvaldības) un šāds ceļš atšķirībā no servitūta kalpo visas sabiedrības interesēm, tādēļ tas atzīstams par publisko tiesību instrumentu.
Jāņem vērā, ka ceļa servitūtam aizsargjoslas parasti nenosaka, ja vien valdošā un kalpojošā īpašuma īpašnieki par to nav vienojušies. Savukārt koplietošanas ceļam nosaka aizsargjoslu un ceļa robežas kopā ar ceļa nodalījuma joslu vai ielas sarkanajām līnijām iezīmē teritorijas plānojumā.
|
Vairāk par tēmu LV portālā >> |
Satversmes tiesa sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 atzinusi, ka no Civillikuma noteikumiem par servitūtiem izriet vispārīgs princips, ka servitūta izlietotājam nav pienākuma maksāt atlīdzību kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam, tāpēc tādi likuma noteikumi, ka kalpojošās lietas īpašniekam tomēr pienākas atlīdzība par servitūta izlietošanu, ir tiesiski iespējami, taču nav raksturīgi servitūta būtībai un jēgai.
Tādēļ jebkādi argumenti par servitūtu kā atlīdzības tiesību ir strīdīgi un noteikt samaksu par koplietošanas ceļa lietošanu būtu prettiesiski, uzskata zvērināts advokāts. Saskaņā ar Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 3. punktu pašvaldības autonomā funkcija ir gādāt par pašvaldības īpašumā esošo ceļu būvniecību, uzturēšanu un pārvaldību.
Jautājums: Vai privātīpašnieks var noteikt maksu par koplietošanas ceļa lietošanu sava īpašuma teritorijā?
Atbilde: Privātīpašniekam nav tiesiska pamata noteikt samaksu par koplietošanas ceļa lietošanu.
Pēc Zemes pārvaldības likuma 8. panta, pašvaldība atbilstoši budžeta iespējām var vienoties ar zemes īpašnieku par zemes zem ceļa vai ielas atsavināšanu un atsavināt to saskaņā ar normatīvajiem aktiem par sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu.
Tā kā šāda pienākuma uzdošanai valsts nav nodrošinājusi nepieciešamo finansējumu, pašvaldības šo pienākumu pilda, ņemot vērā budžetā pieejamos līdzekļus, saka K. Kinča.
Pēc akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” datiem, pašvaldības īpašumā esošo auto ceļu kopējais garums ir 28 429,07 km. Visplašākais šādu ceļu tīkls ir Augšdaugavas novadā – 1877,06 km – un Dienvidkurzemes novadā: 1880,72 km.
Plašs pašvaldību ceļu tīkls ir izveidojies arī Pierīgā: Ķekavas novadā – 167,74 km, Ādažu novadā – 103,59 km, Mārupes novadā – 163,42 km.
