Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
1. jūnijā, kas starptautiski tiek atzīmēts kā bērnu tiesību aizsardzības diena, Tieslietu ministrija aktualizē vecāku un bērnu tiesību jautājumus situācijās, kad vecāki dzīvo dažādās valstīs.
FOTO: Freepik
Mūsdienu sabiedrībā starpnacionālas ģimenes un dzīve ārpus izcelsmes valsts nav nekas neparasts. Tieslietu ministrijā ik gadu nonāk vairāki desmiti lietu, kurās jārod bērna interesēm labākais risinājums situācijās, kad viens no vecākiem pieņēmis vienpersonisku lēmumu kopā ar bērnu pārcelties uz dzīvi citā valstī, tādējādi būtiski ierobežojot otra vecāka aizgādības un saskarsmes tiesības. Juridiski šādu rīcību dēvē arī par bērna civiltiesisko nolaupīšanu. Iespējamās sekas ir pietiekami nopietnas un bieži vien nozīmē tiesībsargājošo iestāžu iesaisti, lai bērns piespiedu kārtā tiktu atgriezts pastāvīgās dzīvesvietas valstī līdz strīda izšķiršanai. Līdzšinējā pieredze mudinājusi Tieslietu ministriju kopā ar citām iesaistītajām institūcijām izstrādāt labās prakses ieteikumus jeb vadlīnijas piespiedu izpildes lietās, kas skar bērnu atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, lai iesaistītās institūcijas rīkotos saskaņotāk un process bērnam būtu iespējami mazāk traumatisks.
Gadījumus, kad viens vecāks aizved vai aiztur bērnu citā valstī bez otra vecāka piekrišanas, tādējādi pārkāpjot otra vecāka aizgādības tiesības, regulē Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (Konvencija), kas Latvijā ir spēkā no 2002. gada 1. februāra.
Katrā valstī, kura ratificējusi Hāgas konvenciju (valstu sarakstu var aplūkot Hāgas starptautisko privāttiesību konferences mājaslapā), ir atbildīgā centrālā iestāde, kas palīdz risināt šādus jautājumus. Latvijā centrālās iestādes funkcijas pilda Tieslietu ministrija.
Saskaņā ar Konvencijas 3. pantā noteikto bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja:
Līdz ar to Konvencijas mērķis ir nodrošināt bērna, kurš ir nelikumīgi pārvietots vai aizturēts kādā no Konvencijas dalībvalstīm, ātru atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī otra vecāka tiesību uz aizgādību un saskarsmi respektēšanu.
Ar bērna prettiesisku aizvešanu jāsaprot bērna aizvešana no viņa pastāvīgās dzīvesvietas vai personas, kura īsteno aizgādības tiesības, uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī (citā Konvencijas dalībvalstī) bez šīs personas piekrišanas un ziņas.
Bērna prettiesiska aizturēšana nozīmē izvairīšanos nogādāt bērnu viņa līdzšinējā pastāvīgajā dzīvesvietā, tādā veidā liedzot otrai personai, kurai ir aizgādības tiesības pār bērnu, īstenot savas tiesības.
Bērna atgriešana viņa pastāvīgajā dzīvesvietas valstī ir nepieciešama, lai bērnam ierastajā vidē un atbilstoši viņa vislabākajām interesēm tiktu risināti strīdi starp vecākiem par bērna aizgādības un turpmākās dzīvesvietas jautājumiem.
Jāņem vērā, ka tiesas pieņemtais lēmums par bērna atgriešanos nav uzskatāms par nolēmumu, kas nosaka aizgādības vai saskarsmes tiesības ar bērnu, bet drīzāk uzskatāms par tiesisku līdzekli, lai bērna interesēm atbilstošā veidā atrisinātu vecāku nesaskaņas par bērna aizgādības, saskarsmes vai dzīvesvietas noteikšanas jautājumiem.
Ja Latvijas tiesa konstatē, ka bērns ir prettiesiski pārvietots uz Latviju vai aizturēts Latvijā, tā pieņem lēmumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta.1
|
LV portālā ir publicēta daudzveidīga skaidrojumu un viedokļu sērija par dažādiem bērnu civiltiesiskās nolaupīšanas aspektiem.
|
Piespiedu izpilde ir uzskatāma par galējo līdzekli tiesu nolēmumu izpildes nodrošināšanai, jo piespiedu izpildes process šāda veida lietās ir emocionāli smags visiem iesaistītajiem, it īpaši bērniem.
Kā LV portālam skaidro Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta vietniece Anastasija Jumakova: “Padziļināta situācijas analīze aizsākās aptuveni pirms diviem gadiem, kad Tieslietu ministrija saskārās ar gadījumiem, kuros tiesas nolēmuma par bērna atgriešanu izpilde radīja bažas, vai izpildes procesā ir ievērotas bērna labākās intereses. Jānorāda, ka šo situāciju pamatā bieži bija bērna tuvinieku eskalēta rīcība, dažādos veidos pretojoties likumīgā spēkā esoša tiesas sprieduma izpildei. Minētais lika uzdot jautājumu, vai šādā procesā iesaistītās institūcijas un amatpersonas sadarbojas pietiekami efektīvi, lai katra savu funkciju ietvaros panāktu bērna labāko interešu aizsardzību un nodrošinātu tiesas sprieduma izpildi.”
Apzinot konkrēto lietu faktiskos apstākļus, Tieslietu ministrija kopā ar iesaistītajām institūcijām (Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomi, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, Labklājības ministriju, Tiesībsarga biroju, tiesnešiem, Iekšlietu ministriju, Valsts policiju, Bāriņtiesu darbinieku asociāciju, Sertificēto mediatoru padomes un Psihologu sertifikācijas padomes pārstāvjiem) izveidoja darba grupu, kura veica spēkā esošā regulējuma analīzi.
Izpētes rezultātā tika secināts, ka izmaiņas tiesiskajā regulējumā nav nepieciešamas, taču problēmas, iespējams, slēpjas nepilnīgā izpratnē par citu izpildes procesā iesaistīto institūciju funkcijām, pilnvarām un kompetenci.
A. Jumakova uzsver: “Svarīgākais faktors veiksmīgai piespiedu izpildes nodrošināšanai šādās lietās ir efektīva savstarpējā sadarbība, tāpēc tika secināts, ka būtu nepieciešams metodisks materiāls, kas palīdzētu soli pa solim saprast katras iesaistītās institūcijas vai amatpersonas lomu un funkcijas, tostarp iezīmējot nepieciešamos sadarbības veidus un risinājumus.”
Izstrādāto vadlīniju mērķis ir noteikt bērna labāko interešu nodrošināšanai piemērotāko piespiedu izpildes kārtību – vispirms, veicinot lēmuma par bērna atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī labprātīgu izpildi, bet, ja tas nav iespējams, paredzot tādu procedūru un kārtību, lai izmantojamās metodes šo nevēlamo, tomēr citreiz neizbēgamo procesu padarītu iespējami mazāk traumatisku un bērnu saudzējošāku.
Vadlīnijas nepieciešamas arī iesaistīto speciālistu pārliecībai par veicamo darbību pareizību un nepieciešamību, jo gadījumā, kad vienai no pusēm tiek pieņemti nelabvēlīgi lēmumi, speciālisti ir pakļauti ievērojamam sabiedrības nosodījumam, kas pat varētu traucēt pienākumu pildīšanu (situācijas iztirzājums plašsaziņas līdzekļos, draudu saņemšana, piketēšana, atteikšanās no sadarbības, speciālista emocionāla rakstura grūtības, spriedze u. tml.).2
A. Jumakova skaidro, ka darba grupā pieaicinātie eksperti norādīja uz dažāda rakstura problēmām – gan uz vienkāršiem praktiskiem apsvērumiem (piemēram, kā pareizāk iesaistīt psihologu), gan uz izpildes kontekstā fundamentāliem un neviennozīmīgiem jautājumiem (piemēram, kā nodrošināt tiesas nolēmuma izpildi, ja bērns atsakās sadarboties un pretojas izpildes procesam). Tomēr visplašākās diskusijas un lielākais izaicinājums bija radīt saskaņotu institūciju sadarbības procesu situācijām, kad persona, kurai uzlikts pienākums bērnu atgriezt, vai citas personas liek šķēršļus bērna atgriešanai un nolēmuma izpildei sadarbības ceļā. Proti, rast tādu risinājumu, kas iespējami mazāk traumētu bērnu.
Tika konstatēts, ka šādās situācijās būtu jākoncentrējas nevis uz bērna “izņemšanu”, bet personas, kura traucē nolēmuma izpildi, nošķiršanu, jo nereti izpildi kavē ne vien vecāks, bet arī kāds cits tuvinieks.
Nereti izpildi kavē ne vien vecāks, bet arī kāds cits tuvinieks.
Turklāt lielu lomu spēlē tā vecāka, kurš pieprasa bērna atgriešanos, klātesamība, kas ar bāriņtiesas un psihologa palīdzību un atbalstu, pirmkārt, uzturētu pozitīvu kontaktu ar bērnu, un, otrkārt, palīdzētu otram vecākam koncentrēties uz to, kā viņš varētu palīdzēt bērnam, tādējādi šajā procesā iespējami mazāk traumējot bērnu.
Vadlīnijās ietvertas atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, kas varētu rasties piespiedu izpildes procesā (piemēram, ko darīt, ja tiesu izpildītājs netiek ielaists telpās vai bērns apgalvo, ka nevēlas šķirties no vecāka, par rīcību, ja izpilde nav izdevusies, ar datu aizsardzību saistītiem praktiskiem apsvērumiem un informāciju, kas sniedzama plašsaziņas līdzekļiem u. c.).
“Jāņem vērā – katrs gadījums ir individuāls. Lai arī, izstrādājot vadlīnijas, tika uzsvērtas būtiskas kopējas norādes, katra ieteikuma efektivitāte un lietderība jāizvērtē atbilstoši konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem,” norāda A. Jumakova, uzsverot, ka Tieslietu ministrija turpinās sekot līdzi vadlīniju piemērošanas praksei, tās aktualizējot un papildinot atbilstoši nepieciešamībai, un pauž cerību, ka izstrādātais materiāls būs ne vien noderīgs veiksmīgai procesa izpildei, bet arī sekmēs tiesas nolēmuma labprātīgu izpildi, mudinot apsvērt situācijas alternatīvos risinājumus.
Vadlīniju mērķauditorija ir:
Vadlīnijas piemērojamas situācijā, kad izpildei ir iesniegts izpildu dokuments lietā par bērna prettiesisku pārvietošanu uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, ja bērna dzīvesvieta ir citā valstī (ir beidzies termiņš šāda nolēmuma labprātīgai izpildei un paredz bērna atgriešanos citā valstī), bet bērns joprojām bez attaisnojoša iemesla nav atgriezts savas pastāvīgās dzīvesvietas valstī.
Vadlīnijas, cita starpā paredz, ka jebkādā problēmsituācijā ir svarīgi atcerēties, ka speciālistu komandai jākoncentrējas tam, lai tiesas lēmums pēc iespējas tiktu izpildīts ar pirmo piegājienu, šādā veidā radot iespējami mazāku emocionālo un psiholoģisko kaitējumu visiem iesaistītajiem, it īpaši bērnam ilgtermiņa skatījumā (atkārtots mēģinājums varētu būtiski palielināt iesaistīto personu stresa stāvokli, ņemot vērā negatīvo pieredzi). Turklāt izpildes atlikšana parādniekam varētu radīt maldinošu priekšstatu, ka ar situācijas apzinātu eskalēšanu var izvairīties no izpildes.3
LV portāla infografika
Vadlīnijas par piespiedu izpildi lietās, kas skar bērnu atgriešanos pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/piespiedu-izpilde-lietas-kas-skar-bernu-atgriesanos-pastavigas-dzivesvietas-valsti.
2Turpat.
3Turpat.
