Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lai efektīvāk apkarotu viltus ziņu izplatīšanu, tieslietu ministrs Jānis Bordāns izskatīšanai uz otro lasījumu Saeimā iesniedzis priekšlikumu Krimināllikuma grozījumiem, lai likumu papildinātu ar pantu, kas paredz kriminālatbildību un brīvības atņemšanu līdz pat pieciem gadiem par nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšanu. Tiesību jomas ekspertu domas dalās, vai atbildību par šādām darbībām izcelt atsevišķā likuma pantā, kā arī tiek paustas bažas, vai būs skaidra normas piemērošana un netiks aizskarta vārda brīvība.
Tieslietu ministrijas rosinātais priekšlikums ir atbalstīts gan Saeimas Juridiskajā komisijā, gan tās Krimināltiesību politikas apakškomisijā. Likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā” bija iekļauts Saeimas darba kārtībā 10. februārī, lai to izskatītu otrajā lasījumā, taču ieilgušās sēdes dēļ tā izskatīšana pārcelta uz 17. februāri.
Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska 1. februārī Juridiskās komisijas sēdē skaidroja, ka vēlmei papildināt Krimināllikumu ar 231.2 pantu, kurā paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu, ir samērā gara vēsture. Jau 2020. gadā Juridiskajai komisijai tika nodots Saeimas deputātu izstrādāts likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā”, kas paredzēja papildināt Krimināllikumu ar jaunu 231.2 pantu “Apzināta panikas (trauksmes) raisīšana sabiedrībā mantkārīgos nolūkos”, kurā bija paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu rakstveidā vai citādā veidā, raisot paniku (trauksmi) sabiedrībā, ja tas izdarīts mantkārīgā nolūkā.
Šī likumprojekta kontekstā notika diskusijas Krimināltiesību politikas apakškomisijā, un vairākkārt tika norādīts, ka pašlaik šāda atbildība par viltus ziņu izplatību ir paredzēta Krimināllikuma 231. pantā “Huligānisms”, ko apliecina arī uzsākto kriminālprocesu skaits. No 2018. gada līdz šim Valsts policijā uzsākti seši kriminālprocesi, norādīts Tieslietu ministrijas vēstulē Juridiskajai komisijai.
Taču pēdējos divos gados situācija ar viltus ziņu izplatību ir pasliktinājusies – īpaši daudz tās tiek izplatītas par Covid-19, pret to izstrādātajām vakcīnām, kas kopumā apdraud sabiedrības veselību. Līdz ar to pērnruden Noziedzības novēršanas padomes Augstāko amatpersonu forumā tieslietu ministrs Jānis Bordāns aktualizēja jautājumu par viltus ziņu izplatīšanas apkarošanu. Darba grupa vēlreiz izskatīja jautājumu par kriminālatbildības noteikšanu par viltus ziņu izplatīšanu –, kādas grūtības Valsts policijai sagādā 231. panta piemērošana.
Darba grupa secināja, ka par specifisku viltus ziņu izplatīšanu jau pašreiz paredzēta kriminālatbildība atsevišķos Krimināllikuma pantos. Piemēram, 194.1 pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas finanšu sistēmas stāvokli. Savukārt 157. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski (neslavas celšana).
Savukārt 2002. gadā no huligānisma vispārējā KL 231. panta tika izdalīts speciālais sastāvs saistībā ar viltus ziņu izplatīšanu, proti, Krimināllikuma 231.1 pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu, vai spridzināmās ietaises ievietošanu iestādē, uzņēmumā vai citā objektā vai novietošanu iestādes, uzņēmuma vai cita objekta ārpusē.
Darba grupa secināja, ka, līdzīgi kā Krimināllikuma 231.1 pantā, no huligānisma vispārējā 231. panta atsevišķā 231.2 pantā expressis verbis varētu izdalīt kriminālatbildību attiecībā uz vispārēju viltus ziņu izplatīšanu, lai atvieglotu noziedzīga nodarījuma pierādīšanu, kā arī lai speciālā norma kalpotu preventīvi, proti, atturētu personas no tādu nepatiesu ziņu izplatīšanas, kas rada rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu.
Tieslietu ministra J. Bordāna priekšlikums paredz papildināt Krimināllikumu ar jaunu 231.2 pantu “Nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšana”.
Šī panta pirmajā daļā ir paredzēta atbildība par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiskā izplatīšanā, traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu. Par to paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
Savukārt par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas izdarīts, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
Par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas izraisījis smagas sekas, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.
I. Gratkovska akcentēja, ka “netiek izmantots termins viltus ziņas vai dezinformācija, bet gan termini, kas Krimināllikumā jau tiek lietoti – nepatiesas ziņas (194.1 pantā) un nepatiess izdomājums (157. pantā). Runa ir par pārbaudāmiem, nepatiesiem vai maldinošiem faktiem, runa nav par viedokļa izteikšanu, kā iepriekš ir izskanējis”.
Runa ir par pārbaudāmiem, nepatiesiem vai maldinošiem faktiem, runa nav par viedokļa izteikšanu, kā iepriekš ir izskanējis.
Tieslietu ministrija vēstulē Juridiskajai komisijai uzsver, ka Krimināllikuma 231.2 pantā ir paredzēta kriminālatbildība nevis par viedokļu paušanu, bet par pārbaudāmi nepatiesu ziņu vai izdomājumu apzinātu publisku izplatīšanu, proti, kad ziņa vai izdomājums tiek pasniegts kā fakts, bet, to pārbaudot, ir konstatējams, ka tas ir nepatiess.
Tieslietu ministrs J. Bordāns norāda, ka, papildinot Krimināllikumu ar 231.2 pantu, tiek pilnveidotas Krimināllikuma normas: “Tā nav likuma papildināšana ar principiāli jaunu normu, bet jau pastāvošā regulējuma precizējums atbilstoši mūsdienām, no likumā esošā huligānisma regulējuma (231. pants) atsevišķi izdalot un skaidri formulējot vienu huligānisma paveidu – apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu gan publiskā telpā, gan digitālajā vidē.”
J. Bordāns uzsver, ka “kriminālatbildība iestājas pie noteiktiem nosacījumiem. Pirmkārt, ja darbība ir tīša un apzināta, t. i. persona apzinās, ka ziņa ir izdomājums, un apzināti to izplata. Otrkārt, ir jāiestājas arī noteiktām sekām. Persona nav sodāma tikai par to, ja dalās ar kādu informāciju, kritiski neizvērtējot to un neapzinoties, ka tā neatbilst patiesībai. Atbildības iestāšanās paredzēta tikai tad, ja personas darbības rezultātā rupji traucēta sabiedriskā kārtība un cilvēku miers”.
Savukārt Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Kristīne Pakārkle Juridiskās komisijas deputātiem 1. februāra sēdē norādīja: “Par jauno 231.2 pantu ir nepieciešama skaidrība, kā to piemērot. Ja Augstākajai tiesai ir skaidrs, kas ir ziņa un kas ir viedoklis, tad šāda skaidrība var nebūt pilnīgi visiem tiesību piemērotājiem, katram policijas iecirknim. Svarīgi arī, lai cilvēki zinātu, ko drīkst paust, – kas tiks uzskatīts par viedokli vai faktu. Ir jāsaprot, vai viņi varēs dalīties ar informāciju noteiktā WhatsApp grupā, piemēram, ka brālēns ir miris no Covid-19. Vai par šo ziņu varēs saukt pie kriminālatbildības?”
Ministra priekšlikumu papildināt esošo Krimināllikumu ar jaunu pantu par nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšanu konceptuāli atbalsta prokuratūra un Valsts policija (VP).
VP Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes galvenā inspektore Antra Stradiņa Juridiskās komisijas sēdē noraidīja bažas, ka par jebkuru ziņu vai ziņas izplatīšanu persona tiks saukta pie kriminālatbildības, katrs gadījums tiks vērtēts individuāli. VP pārstāve prognozēja, ka šādu kriminālprocesu, tāpat kā līdz šim, arī nākotnē nebūs daudz.
Savukārt prokuratūra uzsver, ka “no Krimināllikuma panta par huligānismu ir atsevišķi izdalīts un skaidrāk formulēts huligānisma paveids – nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšana. Lai personu sauktu pie kriminālatbildības par nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšanu, ir jāizpildās vairākiem nosacījumiem, precīzāk, tiek noteikts, ka par sabiedrības “tracināšanu”, to dezinformējot apšaubāmas slavas dēļ, pienākas sods. Grozījumam ir preventīva nozīme”.
“Dažādu viltus ziņu un izdomājumu izplatīšana reālajā vai virtuālajā vidē rupji apdraud sabiedrisko kārtību un cilvēku mieru, rada neizpratni par patieso situāciju un nedrošības sajūtu sabiedrībā,” piekrīt Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Valentija Liholaja. Taču, viņasprāt, šādas darbības aptver Krimināllikuma 231. pants, kurā noteikta atbildība par huligānismu, kas var izpausties visdažādākajos veidos. “To nevar un arī nevajag panta dispozīcijā sniegt kā noslēgtu uzskaitījumu, jo būtiskākais ir konstatēt, ka veiktās darbības rupji traucē sabiedrisko kārtību un cilvēku mieru.”
“Taču likumdošanā atsevišķos gadījumos, ņemot vērā nodarījuma aktualitāti un kaitīgumu, tiek veidotas tā dēvētās speciālās normas, kad no vispārīgās normas, kas šajā gadījumā ir Krimināllikuma 231. pants, izdala kādas darbības, kuras veido patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu,” turpina profesore. “Pārnesot atbildību par apzināti nepatiesu ziņu un izdomājumu publisku izplatīšanu uz Krimināllikuma 231.2 pantu, tiek skaidri norādīts un arī brīdināts, ka šādas darbības ir sodāmas ar likumu.”
V. Liholaja neuzskata, ka jaunās normas pieņemšana varētu apdraudēt kādas tiesības vai intereses, tostarp arī vārda brīvību.
“Tiesības uz vārda brīvību, kas ir nostiprinātas ANO un Eiropas cilvēktiesību dokumentos, kā arī Satversmes 100. pantā, nav absolūtas, kas izriet no šiem cilvēktiesību avotiem un Satversmes 116. panta,” norāda profesore. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pants noteic: “Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības [..].”
“Vērtējot izteikumu ierobežošanas nepieciešamību, ir būtiski nošķirt viedokļus un faktus,” akcentē V. Liholaja. “Neatkarīgi no tā, vai nodarījums tiktu kvalificēts saskaņā ar esošo Krimināllikuma 231. pantu vai piedāvāto 231.2 pantu, atbildība paredzēta par apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu izplatīšanu. Tātad noziedzīga nodarījuma priekšmets būs ziņa vai izdomājums, kas var attiekties uz pagātnes vai tagadnes apstākli vai faktu, un noziedzīga nodarījuma sastāvs veidosies tikai tad, ja tiks konstatēts, ka izplatītā ziņa neatbilst īstenībai, un persona no subjektīvās puses apzinās, ka izplatāmās ziņas ir nepatiesas.”
Savukārt attiecībā uz viedokļa paušanu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka viedoklis ir subjektīvs kādas personas vai notikuma vērtējums, tādēļ prasību pierādīt tā atbilstību patiesībai nav iespējams izpildīt, un tā pati par sevi jau ir uzskatāma par vārda brīvības pārkāpumu. Personas viedokļa paušana atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei var tikt ierobežota tikai tādos gadījumos, ja viedoklis ir nesamērīgi aizskarošs, īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes, tāpat viedoklis nedrīkst tikt pausts rupjā vai nesamērīgi aizskarošā veidā.
