Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: LETA
2. februārī stājās spēkā grozījumi Krimināllikumā, kas nosaka sodus par nelikumīgām darbībām ar valsts aizsargātajiem kultūras priekšmetiem un senlietām. Sociālajos medijos un plašsaziņas līdzekļos cilvēki pauduši neizpratni par to, uz ko tieši attiecas normatīvu izmaiņas. LV portāls skaidro, kas likuma ietvaros ir kultūras priekšmeti un senlietas.
2018. gada 1. janvārī spēkā stājās grozījumi Krimināllikumā, kas ieviesa kriminālatbildību par nelikumīgām darbībām ar valsts aizsargātajiem kultūras pieminekļiem un valstij piederošajām senlietām.
Savukārt 2021. gada 2. februārī, stājoties spēkā grozījumiem Krimināllikumā, tika papildinātas un precizētas šajā tiesību aktā noteiktās aizsargājamo kultūras vērtību definīcijas, kā arī noteikta kriminālatbildība par tādām nelikumīgām darbībām, par kurām līdz šim kriminālatbildība netika paredzēta. Likums izstrādāts, lai nodrošinātu normatīvā regulējuma atbilstību 2017. gada 19. maija Eiropas Padomes Konvencijai par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar kultūras vērtībām.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) akcentē, ka nelikumīgas kultūras priekšmetu aprites novēršana ir aktuāla problēma visā pasaulē, jo īpaši dažādās bruņotu konfliktu zonās. Arī Latvijā joprojām ir novērojama kultūras pieminekļu, jo īpaši arheoloģisko senvietu, postīšana ar mērķi iegūt senlietas, kas pēc tam nonāk nelikumīgā tirdzniecībā.
Krimināllikuma 229. panta jaunajā redakcijā noteikta kriminālatbildība par nelikumīgām darbībām ne tikai ar Latvijas Republikas aizsargātajiem kultūras pieminekļiem, bet arī muzeja krājuma priekšmetiem un īpaši aizsargājamajiem bibliotēku krājuma dokumentiem, kas visi kopā nodēvēti par kultūras priekšmetiem.
Šis pants attiecas uz nelikumīgām darbībām Latvijas teritorijā arī ar citu valstu aizsargātajiem kultūras priekšmetiem. Nelikumīgās darbības jēdziens, kas iepriekš ietvēra iznīcināšanu, bojāšanu, apgānīšanu, atsavināšanu un nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas, papildināts ar nelikumīgu glabāšanu, pārvietošanu un pārsūtīšanu.
NKMP skaidro, ka kultūras priekšmeti, uz kuriem attiecas Krimināllikuma 229. pants, ir Latvijas vai citas valsts aizsargāti kultūras pieminekļi, muzeja krājuma priekšmeti vai īpaši aizsargājami bibliotēku krājuma dokumenti.
Latvijā valsts aizsargātie kultūras pieminekļi ir objekti, kas iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā vai kam piešķirts jaunatklāta kultūras pieminekļa statuss (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14. un 17. pants).
Savukārt likumā minētais muzeja krājums Latvijas gadījumā ir Latvijas valsts aizsargātais Nacionālais krājums (Muzeju likuma 13. pants), bet īpaši aizsargājamais bibliotēku krājums ir Nacionālais bibliotēku krājums (Bibliotēku likuma 19. pants).
NKMP uzsver, ka Krimināllikuma 229. pantā noteiktie sodi attiecas tikai uz nelikumīgām darbībām ar objektiem, kas Latvijā ir iekļauti Nacionālajā muzeju krājumā, Nacionālajā bibliotēku krājumā, valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā vai kam piemērots jaunatklāta kultūras pieminekļa statuss, vai kas atrodas kādas citas valsts aizsardzībā. Tie neattiecas uz privātpersonu vai juridisku personu likumīgā īpašumā esošiem objektiem un lietām, tostarp senām gleznām, mēbelēm, traukiem, grāmatām, monētām u. c.
Savukārt citu valstu aizsargāto kultūras pieminekļu, muzeju krājumu un īpaši aizsargājamo bibliotēku dokumentu definīcija būs atkarīga no priekšmeta (senlietas) izcelsmes valstī spēkā esošās likumdošanas.
Krimināllikuma 229.1 panta jaunā redakcija nosaka sodus par nelikumīgām darbībām ar Latvijas vai citas valsts aizsargātajām senlietām. Jaunajā panta redakcijā ir precizēts senlietu veids, uz kurām attiecas šis pants, t. i., tās ir senlietas, kas neatrodas kāda muzeja krājumā un ir Latvijas vai kādas citas valsts aizsardzībā.
NKMP skaidro, ka likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” senlietas ir definētas kā cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti – artefakti (piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā), kas atrasti zemē, virs zemes vai ūdenī.
Latvijā valsts aizsardzībā atrodas senlietas ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot, kas atrastas arheoloģiskās senvietās. Par arheoloģiskās senvietām tiek uzskatītas tādas vietas, kas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautas kā arheoloģiskie pieminekļi vai kam piešķirts jaunatklāta kultūras (arheoloģiska) pieminekļa statuss.
Tātad Krimināllikums aizsargā senlietas, kuras atrastas Latvijas arheoloģiskajās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī, ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot.
Jautājums. Vai senlieta, kura tikusi atrasta, piemēram, dārzā, mežā, bēniņos vai citā vietā, kas nav atzīta par arheoloģisko senvietu, būtu uzskatāma par nelikumīgi iegūtu Krimināllikuma izpratnē?
Atbilde. Ja senlieta tiek atrasta vietā, kas nav valsts aizsardzībā, respektīvi, tā nav iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā vai tā neatbilst jaunatklāta objekta statusam, tad tās iegūšana nav uzskatāma par nelikumīgu Krimināllikuma 229.1 panta “Nelikumīgas darbības ar senlietām” izpratnē.
Tomēr NKMP vērš uzmanību: Civillikuma 953. pants noteic, ka ir aizliegts meklēt apslēptu mantu uz svešas zemes un šādā veidā atrastas lietas, tostarp senlietas, piekrīt jeb nokļūst tās personas īpašumā, kam pieder zeme.
Tāpat jāņem vērā likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kura 17. pants noteic, ka par objekta, kam varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, atrašanu, kā arī par tā atrašanas vietu un apstākļiem atradējam ir pienākums nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņot NKMP. Šādiem objektiem tiek piemērots jaunatklāta objekta statuss neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas. Līdz jautājuma izlemšanai par šo objektu iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no dienas, kad par to ticis informēts objekta īpašnieks, tie atrodas valsts aizsardzībā.
Arī pats priekšmets līdz galīgā lēmuma pieņemšanai jānodod NKMP rīcībā. Pārvalde, izvērtējot senlietu, tās atrašanas vietu un apstākļus, noteiks, vai atraduma vieta vai pati senlieta ir iekļaujama kultūras pieminekļu sarakstā. Pēc lēmuma pieņemšanas senlieta vai nu būs jānodod publiskajam muzejam, vai arī NKMP izsniegs rakstveida apliecinājumu par senlietas likumīgo izcelsmi un īpašnieks to varēs paturēt. Savukārt darbības – glabāšana, pārvietošana, pārsūtīšana, atsavināšana, izvešana ārpus vai ievešana Latvijā, iznīcināšana, bojāšana – ar senlietām, kas datējamas ar 17. gs. ieskaitot, bez šāda apliecinājuma vai citiem dokumentiem, kuri apliecina tās likumīgo izcelsmi, piemēram, iegādes līgums, pirkuma pavadzīme, atļauja izvešanai no citas valsts, u. c., var tikt uzskatītas par nelikumīgām Krimināllikuma 229.1 panta ietvarā.
NKMP skaidro, ka citu valstu aizsargātās senlietas definīcija būs atkarīga no priekšmeta (senlietas) izcelsmes valstī spēkā esošā regulējuma.
Jautājums. Vai ir legāli savai privātkolekcijai ārvalstu izsolēs un antikvariātos iegādāties monētas, kartogrāfiskus izdevumus un citus artefaktus, kas vecāki par 17. gs.?
Atbilde. Ārvalstu izsolēs spēkā ir tās valsts likumi, kurā atrodas izsoles lote. Respektīvi, pircējam pašam ir jāpārliecinās par to, vai attiecīgajā valstī ir legāli iegādāties konkrēto kultūras priekšmetu. Ja šo kultūras priekšmetu (monētas, kartes, grāmatas, rotaslietas, interjera priekšmetus u. c.) plānots vest vai sūtīt uz citu valsti, tostarp Latviju, jānoskaidro, vai uz konkrēto priekšmetu nav attiecināmi kādi ierobežojumi tā izvešanai no izcelsmes un iegādes valsts, kā arī vai tā izvešanai no attiecīgās valsts nav nepieciešama atļauja. Latvijā ir aizliegts ievest kultūras priekšmetus, kas ir nelikumīgi izvesti no izcelsmes valsts.
Privātpersonas vai juridiskas personas īpašumā legāli drīkst atrasties senlietas, kuras nav Latvijas Republikas aizsardzībā, tas nozīmē, ka personai drīkst piederēt 18. gadsimta un jaunākas senlietas, kā arī senlietas, kas ir vecākas par 17. gadsimtu ieskaitot, ja persona par tām līdz 2013. gada 30. martam bija paziņojusi NKMP vai ja pēc 2013. gada 30. marta persona ir pierādījusi to likumīgu izcelsmi un saņēmusi par to NKMP rakstveida apliecinājumu.
Jautājums. Kā rīkoties, ja persona līdz 2013. gada 30. martam nav paziņojusi NKMP par senlietām, kas atrodas viņas īpašumā?
Atbilde. Ja persona senlietas, kas vecākas par 17. gs. ieskaitot, ieguvusi likumīgā ceļā, piemēram, pērkot ārzemēs, un var uzrādīt dokumentus par likumīgu priekšmetu izcelsmi, tad nekas nav jādara. Ja šādu likumīgas izcelsmes apliecinošu dokumentu nav, tad persona, kā to nosaka likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, var vērsties NKMP un rakstveidā paziņot par šādas senlietas, kas datējama ar 17. gs. ieskaitot, atrašanu, to atrašanas vietu un apstākļiem. Šādā gadījumā NKMP veiks tādu pašu izvērtēšanas procesu kā gadījumā, kad tiek paziņots par nesen atrastu senlietu.
Atbilstoši likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 32. pantam personai var tikt piemērots administratīvā pārkāpuma process par kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumu pārkāpšanu vai, ja tiks konstatēts, ka senlietas aizsargā Latvijas Republika vai cita valsts, tiks uzsākts kriminālprocess par nelikumīgām darbībām ar senlietām.
Savukārt, ja senlietas īpašnieks nav drošs par tās izcelsmi vai zina, ka tās izcelsme ir nelikumīga, tad viņš priekšmetu var nodot NKMP un tādā veidā atbrīvoties no kriminālatbildības par nelikumīgām darbībām ar senlietām. Šādu kārtību nosaka Krimināllikuma 229.2 pants, saskaņā ar kuru persona, kas labprātīgi nodevusi nelikumīgi iegūtu, glabātu, pārvietotu vai pārsūtītu Latvijas Republikas aizsargātu senlietu, kura neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsargātu senlietu, tiek atbrīvota no kriminālatbildības.
Papildu informācija par kultūras priekšmetu apriti, tostarp izvešanu un ievešanu Latvijā, pieejama šeit.
